Pazīstams krasts, negaidīta saruna

Nolēmis doties uz Aulejas pusi, uz atpūtas māju “Sidari”, no rīta piezvanīju un biju uztraucies — vai mani pie- ņems? Patīkamā saimnieces balss, kuru es uzreiz nemaz nepazinu, aicināja mani uz pazīstamo krastu, kur es viesojos vairākas reizes. Ieradies precīzi norunātajā laikā, ne uzreiz atradu viesu mājas darbīgo saimnieci — viņa vadīja kras-ta labierīkošanas darbus. Atlikusi malā ierastos darbus, Rēzeknes augstskolas profesore izvēlējās vietu sarunai ēnā — pie namiņa, kuru savai ģimenei uzcēlusi meita Inese, galvaspilsētas sekmīgas firmas ar ārzemju kapitālu finanšu direktore. Otrajai meitai Ilzei ir savs bizness kosmētikas sfērā, arī viņa ar ģimeni bieži apmeklē Cierpa ezera ēnaino krastu. Manai labajai paziņai Ritai Liepiņai ir trīs mazbērni, ar ko viņa ļoti lepojas.

Atgādināšu, ka pirms gadiem desmit drosmīgā sieviete uzsāka vecāku viensētas atjaunošanu. Ezera krasta sakopšana un celtniecības darbi prasīja trīs gadus. Sākumā viss bija labi: uz gleznaino ezeru ar romantikas salu sāka braukt Latvijas un Eiropas profesori. Vārdu sakot, bija cerības uz tūristu paradīzes rentabilitāti. Ar laiku radās arī pastāvīgie klienti, pārsvarā rīdzinieki. Taču sākās krīze, un Liepiņas kundze atklāti atzinās: “Pēdējos pāris gados viesu māja vasarā ir noslogota tikai par trešdaļu, bet cenas nācās pazemināt līdz 2003. gada līmenim. Kādreiz kaldināju attīstības plānu, bet ja arī šobrīd viesu mājiņa ar astoņām vietām un pirtiņa krastā nav pieprasītas pilnībā, tad neviļus nākas aizdomāties. Tūrisma objekta uzturēšana pienācīgā kārtībā prasa diezgan lielus līdzekļus, lūk, arī nākas sponsorēt vasaras biznesu no pieticīgās pensijas un profesores algas.”

Tomēr stipra rakstura sieviete neko nenožēlo. Viņa izpildīja galveno pienākumu — saglabāja vecāku piemiņu, bet māja, kur pagājusi bērnība, dod viņai ne tikai dzīves spēku. Finanšu vadības katedras vadītāja praksē apguva mazo biznesu, kas tagad palīdz viņai pasniedzējas darbā. Teorijas un prakses organiska savienošana, krīzes žņaugos nonākušās Latvijas ekonomisko problēmu dziļāka izzināšana. Stāvot pagaidu krustcelēs, Rita Liepiņa netaisās pārtraukt iecerēto. Ir otrs ne mazāk svarīgs apstāklis — kontaktēšanās ar interesantiem cilvēkiem. Vakar vien viņa atvadījās no četriem beļģiem, kuri neslēpa savu patieso sajūsmu par neatkārtojamo dabas krāšņumu, ezera ūdens tīrību un mūsdienīgo servisu. Tagad piecu dienu atpūtā ieradušās divas ģimenes no Rīgas, bet pirms Līgosvētkiem pieteikumu nebija vispār. Ga- rāmbraucot arpūtās igauņi, kuriem ir pieredze tūrisma biznesā. Kaimiņi atklāti pauda sašutumu par ļoti sliktiem Latgales ceļiem.

Redakcijas automašīna “Renault”, kas nobrauca grūtu ceļu no Krāslavas līdz Aulejai, no ķirškrāsas kļuva pelēka — uz grunts ceļiem ir neiedomājami putekļi. Bet lauku ceļš Auleja — Strodi, kā likās man un šoferim, ir visnolaistākais šajā apvidū: nezāles un krū-mi pārkārušies ceļam, te grūti samainīties pat divām pretimbraucošām vieglajām automašīnām. Plus lielais attā- lums no pilsētām — te jums arī atbilde, kāpēc šis labierīkotais stūrītis maz apmeklēts. Liepiņas kundze uzskata, ka arī tūrisma objektu attīstība izlutināja viesus, kuri tā vien tīko “atrast pieczvaigžņu hoteli par trīszvaigžņu cenu”. Neviļus atceries tēzi: konkurence veicina preču un pakalpojumu cenu pazemināšanos.

Lūk, tāda visai skumja iznāca mūsu saruna, tikai es nesteidzos atvadīties no patīkamās sarunbiedres. Lai novērstu ieilgušo pauzi, es piedāvāju jaunāko laikraksta “Ezerzeme” numuru, un viņa sacīja, ka abonē to. Pēkšņi atklāti izteica savu viedokli: “Jums jāmācās no Rēzeknes kolēģiem. Redaktore Māra Ņizinska ar savām asajām publikācijām pastāvīgi skaidro lasītājiem notikumus Latvijā. Pirms Saeimas vēlēšanām ļoti svarīgi ir saprast, kāpēc mūsu valsts gandrīz visos rādītājos ir noslīdējusi pēdējā vietā Eiropas Savienībā un ieslīgusi parādos. Jūsu laikrakstam trūkst regulāras atgriezeniskās saiknes ar lasītājiem, bet “Rēzeknes Vēstīs” ir pastāvīga rubrika “Hallo! “RV” klausās!”, kurā lasītāji droši kritizē visu līmeņu amatvīrus. Jums trūkst asu, kritisku un analītisku publikāciju.”

Man kļuva skumīgi, te pēkšņi cienījamā profesore pateica, ka manus rakstus vērtē visai atzinīgi, kas ļāva man ievirzīt pārtraukto dialogu politiskā gultnē. “Man nav ko baidīties, es esmu atklāta arī ar saviem studentiem. Uzdodiet jebkurus jautājumus — vienalga kādus,” negaidot droši sacīja mana sarunbiedre.

— Kāpēc augstākā vara ir zaudējusi tautas uzticību?

— Tā ir mazās valsts problēma un nelaime, kur gandrīz visi pazīst cits citu un negrib bojāt attiecības. Daudzi Saeimas deputāti ir mani bijušie studenti. Valdošā koalīcija, kura atklāti aizstāv bagāto intereses, samaitā tautas ievēlētos pārstāvjus. Partijas ietekme apslāpē personīgās īpašības. Kā sekas tam — vēlēšanās pie varas tiek vieni un tie paši cilvēki, kuri guvuši pieeju naudai. Esmu pārliecināta: tos, kuriem pieder apšaubāmas izcelsmes kapitāls, ir bīstami laist pie varas. Vai tad tas nav absurds, ka tauta grimst nabadzībā, bet miljonāru kļūst aizvien vairāk? Visi likumi tiek pakļauti bagāto interesēm, bet mēs, vēlētāji, jau nevaram neko darīt lietas labā. Saeima un Ministru kabinets piekopj vienu un to pašu politiku, vēl bīstamāka ir biznesa un politiskās elites interešu savienošana.

Ko darīt? Jāpanāk mažoritāra vēlēšanu sistēma pa apgabaliem, kur darbotos precīzs deputātu atsaukšanas mehā-nisms. Tagadējā krīzes situācijā, es domāju, būtu lietderīgi paplašināt prezidenta pilnvaras, lai pastiprinātu viņa ie- tekmi uz pagaidām nepārvaldāmo parlamentu. Vēlēšanas ir ļoti atbildīgs akts, un mūsu pienākums ir virzīt pie varas tādus cilvēkus kā Ingūna Sudraba, mana bijusī studente Latvijas Universitātē.

— Tautas vienotība, kultūru sajaukums, manuprāt, ir nācijas uzplaukuma pamats. Taču mēs esam aizmirsuši Atmodas devīzi “Vienoti Latvijai”. Par visu mūsu nelaimju galveno cēloni es uzskatu nacionālismu. Gruzija — gruzīniem, Ukraina — ukraiņiem, Latvija — latviešiem. Visur — bēdīgs fināls. Vai man nav taisnība?

— Piekrītu, nacionālistiskā ideoloģija kaitē pilsoņu sabiedrības saliedēšanai. Nacionālās un radikālās partijas, kas zaudē savu popularitāti, sen pateica to, ko gribēja pateikt latviešiem. Bet cik ilgi var turpināt, ja sociālo un ekonomisko problēmu risināšana ir nonākusi strup- ceļā. Vai tad jāposta tradicionālās rūpniecības un lauksaimniecības nozares? Kāpēc valdošā elite tik ļoti steidzas pildīt Eiropas prasības pat tad, ja tās ir pretrunā tautas interesēm?
Patlaban ir jākoncentrē uzmanība visaktuālāko jautājumu risināšanai. Es esmu par progresīvā nodokļa ieviešanu darba algai, citiem ienākumiem, lielam īpašumam. Visur par aktuālu kļuvusi nepieciešamība ieviest reformas ne tikai vārdos. Latvijas vadošo augstskolu maģistrantūras piedāvā savus pakalpojumus reformēšanas projektu izstrādāšanai visās politiskās un ekonomiskās dzīves sfērās, taču valdošās partijas spītīgi ignorē šo iespēju. Radikāli jāmaina slavētā pensiju sistēma. Vai tad tas ir normāli, ja es ar pusgadsimta darba stāžu un 38 gadu pedagoģiskā darba stāžu saņemu tādu pašu pensiju kā tehniskais darbinieks, kurš sasniedzis pensijas vecumu pēdējos gados? Jāpār- skata arī visa sociālās nodrošināšanas sistēma, lai daudzbērnu ģimenes saņemtu būtiskus atvieglojumus. Es labi zinu, cik lielas pūles prasa bērnu audzināšana. Uzskatu, ka bezbērnu nodoklis būtu sabiedrības interesēs, jo demogrāfiskā situācija valstī ir gandrīz katastrofāla. Kāpēc neatbrīvot no ienākuma nodokļa vecākus, kuri audzina vairāk nekā divus bērnus? Ne tikai Saeimas, bet arī Eiropas Parlamenta deputāti godīgi neatstrādā savas fantastiskās algas. Lūk, tādēļ mēs esam nonākuši līdz Eiropas statistikas zemākajai robežai gandrīz visos tautas labklājības rādītājos.

— Jūsu viedoklis par tautas varoni Neo?

— Man ir pozitīva attieksme pret viņa piespiedu drosmīgo rīcību. Pateicoties Ivaram Poikānam, mēs uzzinājām nevis par deklarējamām, bet par faktiskajām reformām valsts pārvaldē. Un jau ir gūti pozitīvi rezultāti, piemēram, liekā pārvaldes aparāta samazināšana akciju sabiedrībā “Rīgas satiksme”. Tādiem Neo jābūt ikvienā pašvaldībā, lai savaldītu budžeta naudas cienītāju “apetīti”. Sen pienācis laiks nolikt savā vietā jebkādu mēru zaudējušo birokrātiju.

— Pēdējais jautājums: jūsu padomi vēlētājiem, kuri rudenī izšķirs jaunās Saeimas likteni.

— Pirmkārt, katram jāpiedalās vēlēšanās, jo tāda iespēja tiek dota reizi četros gados. Skaidrs, ka jauniem spēkiem bez naudas līdzekļiem ir grūti cerēt uz panākumiem. Nav jābaidās no opozīcijas, Nils Ušakovs, kā rāda laiks, taču cenšas strādāt Latvijas labā. Otrkārt, izvēle mums nebūs liela, un, dodot priekšroku jaunām vecajām politiskajām apvienībām, ir vērts izsvītrot no sarakstiem pazīstamos politiķus, kuri tik daudz gadu baroja tautu ar tukšiem solījumiem. Jaunajā varā mums jāievēl jauna politiķu paaudze, kuri nav samaitāti ar šaubīgām partiju interesēm, kuri nav pakļauti personīgās bagātināšanās kārdinājumiem. Tautas kalpiem ir jāattaisno sava galvenā misija.

Aleksejs GONČAROVS