Tradicionālās sacensības “Krāslava — Daugava-2010” organiski tika iekļautas pilsētas svētku programmā un makšķernieku sasniegumu daudzgadējā hronikā tiks ierakstītas triju īpatnību dēļ.
Pirmkārt, makšķernieku festivāla rīkotāji acīmredzot gribēja maksimāli tuvināt skatītājus vērtīgo balvu pretenden- tiem, taču kļūdījās. Upes krastā gar Augustovku ir daudz pazemes avotu, tāpēc par relatīvu komfortu sacensību dalībniekiem nevarēja būt ne runas. Copmaņiem nācās izlikt savus dārgos zvejas rīkus ļoti slapjos sektoros. Turpretim es pēc pirmās rīta apstaigas biju spiests ieiet ūdenī virs ceļiem, lai ar lielām grūtībām noskalotu pielipušos dubļus.
Otrkārt, uz pārceltā starta vietu ieradās divreiz mazāk copmaņu nekā parasti. Nevarēju saprast — kāpēc. Uz reģistrāciju neieradās atzīti favorīti Valentīns Zlidnis, Sergejs Kritenko, Aleksandrs Smirnovs. Slavenās policistu komandas kapteinis Nikolajs Maļinovskis parādījās krastā tikai uz dažām minūtēm, lai novēlētu veiksmi draugiem konkurentiem, un steidzami aizbrauca amata darīšanās. Nemanīju arī Kalniešu pagasta azartisko copmaņu Ļahovsku ģimeni. Un trešā atšķirība: apbalvošanas ceremonijā kopā ar Gunāru Upenieku piedalījās augsta VIP-persona — vides ministrs Raimonds Vējonis.
Divdesmit seši slavas pretendenti ir pietiekami liela konkurence. Kad Daugavas krasta neomulīgajā iecirknī es pamanīju savu seno paziņu Kazimiru Anspaku no Preiļiem, uzreiz nodomāju: neredzēt šodien Krāslavai zelta balvas ne individuālajā, ne komandu vēr-tējumā. Tā arī notika, bet par to vēlāk.
Šādu sporta meistarības svētku organizēšana arī ir nenogurstošs radošs meklējums. Manuprāt, makšķernieku profesionālo sasniegumu demonstrēšanas gaitā mums izdevās atrast optimālu formulu — noteikt sacensību uzvarētājus atbilstoši trim lieliem eksemplāriem, kas principā mainīja cīņas taktiku. Viena lieta ir ķert vīķes, bet cita lieta pārspēt viltībā piesardzīgo plaudi, sapalu vai ālantu.
Jaunā organizētāju un tiesnešu paaudze pieņēma lēmumu atgriezties pie klasikas — ieskaites atbilstoši kopējam svaram, kas arī deva drošas izredzes Kazimiram Anspakam un viņa komandai.
Mūsu atzītais ziemas un vasaras copes meistars Juris Vanags, pieņēmis lēmumu “vai nu sods, vai gods”, tomēr pievērsās plaužu ķeršanai. Un panāca savu: kilogramu smagais skaistulis pēc meistarīgas izvilkšanas kļuva par viņa rīta guvumu un vareni pakutināja konkurentu nervus — šī vēsts aplidoja upes krastu ar skaņas ātrumu. Mani iepriecināja arī pieteikušos daiļā dzimuma pārstāvju skaits — piektā daļa!
Patiešām džentlmenisku žestu demonstrēja vēl viens galveno balvu pastāvīgais ieguvējs Viktors Zaviša, kurš bija uzaicinājis savā komandā divas mīļas dāmas. Žanara Aļžanova, kura lika vilties vīriem uz Zirgezera ledus, ieradās copmaņu kaislības krastā ar meitu Santaļu un dēlu Aini.
...Svelmainā jūlija saule nepaspēja uzkurināt arī bez tā azartisko zvejas cienītāju sakarsušās galvas, jo tieši deviņos atskanēja fināla signāls. Pēc svēršanas pa sektoriem raibais pūlis, bruņojies ar mugursomām, gariem futrāļiem, devās uz tiesāšanas vietu. Vienus gaidīja triumfs, otrus... Nedod Dievs, šķērsot ceļu sakaitinātam copmanim. Bet par pārsteidzīgu jautājumu “Kāds loms?” vari sadabūt arī pa kaklu. Zinu no savas pieredzes.
Zelta un sudraba kausi, kas bija izlikti demonstrēšanai, pastiprināja mokošu gaidu minūšu asumu. Visbeidzot nostāšanās rindā un Krāslavas mēra apsveikums. Gunārs Upenieks apsolīja galveno: makšķerēšanas festivālu rīkošana pie Daugavas tiks turpināta! Vides ministrs, kurš pirms tam viegli iesaistījās dialogā ar aktīvās atpūtas pie ūdens cienītājiem, savā īsajā uzrunā uzsvēra, ka personīgi viņam lielu prieku sagādā nevis pati zveja, bet dabas resursu aizsardzība. Raimonds Vējonis ļoti negatīvi atsaucās par tīkliem, kas apņēmuši visu Latviju. Vai tad tas nav paradokss, kad īstas copes meklējumos Latvijas iedzīvotāji spiesti doties uz kaimiņvalstīm? Mums visiem tā gribas ticēt, ka no retoriskiem jautājumiem mūsu varaskungi tomēr pāries pie reāliem darbiem.
Visbeidzot par visinteresantāko. Individuālajā vērtējumā, kā es arī prognozēju, spīdošu uzvaru izcīnīja Kazimirs Anspaks, kurš uzrādīja tiesnešiem rekordsvaru — 4,570 kg. Daudzus gadus izcilais copes meistars, kurš ir pazīstams visā Latvijā, upes krastos pasniedza mācību stundas mūsu makšķerniekiem, bet kā honorāru vienmēr aizveda zelta medaļas. Pēc septiņiem gadiem vēsture atkārtojās, par ko, domājams, neviens nenožēlo. Par bronzas ieguvēju kļuva Kazimira draugs Mikus Valainis (1,550 kg). Toties sudrabs — mūsu! Apsveikumus saņēma Aija Sarkane-Skerškāne, kura apsteidza Līvānu copes meistaru pavisam tikai par desmit gramiem. Starp citu, sacensību nobeigumā es pamanīju jaunās makšķernieku biedrības “Sams” dibinātājus Juri Valteru un Jāni Muižnieku, kuri bija arī uz starta ar makšķerēm, taču sami tajā rītā neķērās.
Zelta kausu aizveda trijotne “Līvānu āķis” Kazimira Anspaka vadībā (7,570 kg). Kā saka, ārpus konkurences: otrais rezultāts bija tikai 2,590 kg. Sudraba balvu saņēma komanda “Asaka” (Viktors Zaviša, Aija Sarkane-Skerškāne un Diļara Ratkeviča).
Plaudis, kas svēra 950 gramus, ne tikai sagādāja uzvaras laurus Jurim Vanagam par izcilu trofeju, bet arī ļāva komandai “Osoka” ierindoties trešajā vietā. Kā vienmēr, makšķerēšanas sacensībās piedalījās Jura dzīvesbiedre Zoja. Bet trešais komandā bija rīdzinieks Edvīns Kalnačs. Var nešaubīties, ka pēdējie Krāslavas jaunumi sasniegs galvaspilsētu. Žanara Aļžanova, komandas “Mana ģimene” kapteine, pārsteidza konkurentus ar noķerto ālantu, kas svēra 310 gramu. Labākā makšķerniece Aija Sarkane-Skerškāne saņēma ekskluzīvu balvu — ministra skūpstu.
Nobeigumā sirsnīgu pateicību gribas izteikt Krāslavas novada domei un makšķerēšanas sacensību galvenajiem organizētājiem Arnoldam Skerškānam, Normundam Ludzītim, Jānim Beitānam, Andrejam Abrosimovam un Dmitrijam Balulim. Uz tikšanos Daugavas gleznainajos krastos!
Aleksejs GONČAROVS