Dagdas burvīgums vasarā

Regulāri apmeklējot Dagdu, man pēkšņi ienāca prātā, ka es ne reizi neesmu tīksminājies par pilsētu, kas nesen kļuvusi par novada centru, no gleznainā ezera puses. Kurš man palīdzēs doties nelielā romantiskā ūdens ceļojumā, vēl jo vairāk tāpēc, ka karstums ir neciešams? Viens glābiņš — pie dabas krūts. Pārcilājot atmiņā savus labos Dagdas paziņas, pēkšņi atcerējos Sandru Babri. Bija laiks: es stāstīju laikraksta “Ezerzeme” lasītājiem par domes grāmatvedes vasaras eksperimentu — iznomāt katamarānus un laivu.

Sandra no Dagdas ir brīnišķīgs un darbīgs cilvēks: lieliska volejboliste vasarā, slēpotāja ziemā, kura pagājušoziem iezīmēja maršrutu pa vietējā ezera ledu. Cik es pazīstu Sandru, viņa dzied, tagad jau pazīstamajā folkloras kopā “Sovvaļnīki”. Paplašinot personīgo interešu diapazonu, kopš kāda laika mana senā paziņa realizē vasaras idejas arī kā pašnodarbinātā persona. Sandra, uzmanīgi uzklausījusi manu lūgumu, pēc brīža atbildēja īsi: “Jums paveicies, tagad es esmu atvaļinājumā. Tiekamies rīt no rīta manā pludmalē.”

Personīgā pludmale atradās blakus... pilsētas attīrīšanas iekārtām. Mēģināju, taču nespēju slēpt apjukumu par tik neveiksmīgu atrašanos kaimiņos, taču Sandra ātri nomierināja mani: “Pēc pamatīgās renovācijas mūsdienīgais komplekss izskatās pat pilnīgi normāli, bet visas ekoloģiskās problēmas atrisinātas pilnībā. Ne mazākās smakas, bet ezera ūdeņi atgūst kādreizējo dzidrumu. Tagad varēsiet pārliecināties pats.”

Sandra nebija viena: laivā mūs gaidīja dēls Kaspars. Latvijas Universitātes students brīvlaikā palīdz māmiņai vadīt pieticīgo pludmales biznesu. Sau-lainajās dienās gan katamarāniem, gan laivai ir pastāvīgs pieprasījums. Atpūšas vietējās ģimenes, tūristi dodas filmēt ar videokameru un fotografēt, arī makšķerniekiem te īsta paradīze. Ņemot vērā to, ka man nebija daudz laika, Kaspars apgādāja vieglo laivu ar elektromotoru. Lai iemūžinātu galveno kadru, es palūdzu Sandru uz laiku būt stūrmaņa lomā.

Klusi (pavisam bez trokšņa) mēs devāmies ūdens ceļā. Ar erudīto gidu palīdzību es ātri apradu ar tēmu. Izrādās, ka pilsētnieku rīcībā ir pat četras atpūtas vietas. Vispopulārākā — vecā pludmale pie klusās Asūnes un Ezermalas ielas. Lēni peldam gar pasakainiem krastiem un visur vērojam nevainojamu tīrību. Mazās arhitektūras formas organiski iekļaujas krastmalas ainavās, pastiprinot kūrorta idilli. Īsta paradīze atpūtniekiem! Kaimiņos — neliela zaļā pludmale, taču ar krasta smilšu joslu — tiem, kuri dod priekšroku klusumam. Trešā pieder Sandrai. Nopirkusi neizskatīgu vecu māju krastā, saim-niece tagad domā, kā to izmantot tūrisma mērķiem. Aizkavēšanās radusies nevis ieceru, bet gan naudas dēļ. Ikviens vērtīgs darbs sākas ar sapni...
Ceturtā masu atpūtas vieta — Dagdas sporta pludmale. Uz labiekārtota zaļā plača — divi volejbola laukumi, kur vakaros virmo sporta kaislības. Te pastāvīgi notiek arī pludmales volejbola turnīri. Pāris vārtu — minifutbola cienītājiem. Protams, padzenāt bumbu krastmalas stadionā nāk ne tikai Dagdas zēni. Šķiet, viss te ir pārdomāts vasaras atpūtai, taču Sandra mazliet atklāja domes noslēpumu: tiek gatavots projekts sporta pludmales paplašināšanai. Pilnībai patiešām nav robežu...

Apskatījuši krastmalas zonu, mēs uzņēmām kursu uz salām. Relatīvi lielajam Dagdas ezeram to ir vesels ducis, bet pilsētas robežas tuvumā — septiņas. Vislielākā — Baznīckunga sala, ir Mīlestības sala. Ūdens tūristi ne tikai ar lielu prieku ceļo apkārt salām, bet bieži arī pārlaiž tur nakti. Kā makšķernieks es uzreiz redzēju labas makšķerēšanas un spiningošanas vietas. Kārdinošas vietas te ir visur — gar meldrāja saaudzēm un dziļajos sēkļos ar retiem ūdens-augiem. Pēc pilsētas notekūdeņu attīrīšanas problēmas atrisināšanas var droši cerēt uz zivju resursu labāku dabisko atjaunošanu. Bet ja piepilsētas ezerā ielaistu vēl zandartu mazuļus... Tā gribas ticēt, ka zilo ezeru novada iedzīvotāji atgūs nokavēto zivsaimniecības sfērā. Vai tas nav paradokss: Latgales pārtikas preču veikalos mēs neredzam līdakas, plaužus, līņus un karūsas. Pirmskara laikā vietējos tirgos smaržoja pēc zivīm, ko tagad ar nožēlu atceras šejienes vecie iedzīvotāji

Ūdens ceļojums pa Dagdas ezeru, turklāt lieliskā kompānijā, ilgi dzīvos manā atmiņā. Es guvu īstu baudu arī kā fotogrāfs. Veiksmīgus ezera skatu kadrus es iemūžināju, klausoties manu pavadoņu jūsmīgos vārdus par dzimto Dagdu.
Kādreiz gudri un tālredzīgi cilvēki ierīkoja lielu apmetni ezera krastā, kas vēlāk kļuva par pilsētu. Iepriecina, ka tagadējie dagdieši svēti godina un vairo tālo senču labākās tradīcijas.

Aleksejs GONČAROVS