Kad ap sirdi ir viegli

Pavasara diena gadu baro. Tas pats sakāms arī par vasaru, ja zemnieks pievērsies lopkopībai. Pa ceļam pie veiksmīgajiem saimniekiem Pabiniem redakcijas automobilis “Renault” piebremzēja pie topošās Mizānu kotedžas, kur mēs jau vairākkārt tikām ciemojušies. Pats ģimenes galva Andris pret negaidīto ciemiņu principā neiebilda, taču paskaidroja aizņemtības cēloni: jau otro dienu viņš strādājot kopā ar mērnieku, kurš kuru katru brīdī ieradīsies zemnieku saimniecībā “Jaunkalni”. Tā arī notika, un es vīlies tikai pajautāju: “Bet kur ir Gunta?” “Pastā,” izskanēja atbilde, “turp arī brauciet.”

Protams, es izmantoju iespēju, lai painteresētos vēl par viena veiksmīga Bērziņu zemnieka ģimenes un saimnieciskajiem darbiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka manā rīcībā bija brīvā laika rezerve.

Gunta sagaidīja mani ar laipnu smaidu. Uzreiz noskaidrojās, ka viņa otro gadu vada Mežmalas pasta nodaļu. Ne jau naudas dēļ - viensētā viņa vienkārši pastāvīgi juta kontaktēšanās deficītu. Tieši tādā pašā amatā Verēmu pastā, netālu no Rēzeknes, viņa taču strādāja pirms apprecēšanās. Tas bija pirms divpadsmit gadiem un, paldies liktenim, ar prātīgu puisi no Bērziņiem viņu iepazīstināja draudzene Alīse. Pēc trim mēnešiem nosvinēja kāzas Grizānos, kur viņi arī nolēma vīt ģimenes ligzdu. Nopirka vecu māju pie ceļa kaimiņos Andra tēva mājām. Māja izrādījās diezgan šaura. Kad vecāki ieminējās par otro bērnu (viņi sapņoja par meitiņu), Gunta uzstādīja vīram ultimātu: vajadzīga jauna māja - gaiša, mūsdienīga. Andrim nebija kur likties, un viņš ielika pamatus. Dievs uzklausīja Mizānu lūgumu, un drīz vien Mārim jau radās māsiņa Sintija.

Lauku ģimene pilnībā izjuta visus reformas “jaukumus” izglītības sistēmā. Tika slēgta laba lauku skola Porečjē, un ceturtās klases skolniekam Mārim mācību laikā nācās celties pēc sešiem, lai bez ceturkšņa septiņos paspētu uz pagasta autobusu. Tad ciematā bija jāpārsēžas citā - skolas transportā, kas pienāca jau no Svariņiem, lai pusdeviņos paspētu uz pirmo stundu Ezernieku vidusskolā. Mājās atgriezās tikai ap pieciem vakarā, un šī iemesla dēļ vecāki vienmēr bija uztraukušies. Četrgadīgo Sintiju tētis jau tagad pieradina pie dzīves uz riteņiem, ņemot viņu līdzi uz attālām ganībām un siena platībām. Tiesa, va- saras brīvlaikā Mārim jāuzņemas aukles pienākumi, ar ko zēns sekmīgi tiek galā.

Mizāniem ir liela saimniecība: aramzemes vien ap pāris simtiem hektāru. Un, kā pajokoja Andris, pēc mērnieka revīzijas viņš skaidri zinās, cik lieli ir viņa īpašumi. Atrast savu agrāro nišu ir īsta rulete. Viņi nekļūdījās, kad, apsvēruši visus “par” un “pret”, pirms astoņiem gadiem pievērsās gaļas šķirnes “Šarolē” lopu audzēšanai. Sāka ar desmit dzīvniekiem, kas tika atvesti no Aizkraukles, bet tagad trijos ganāmpulkos ir vairāk nekā 130 smilškrāsas brangu skaistuļu, kuri gluži kā speciāli pielāgojušies Latgales džungļiem. Šiem pieticīgajiem lopiem nav vajadzīgas telpas, bet ganību periods turpinās arī ziemā. Jūs neticēsiet, godājamie lasītāji, taču lielie ragulopi ziemā paši iztin siena un skābsiena rituļus, atbrīvojot saimniekus no liekām rūpēm. Viņiem tikai atliek sagādāt dzīvniekus ar ūdeni un mikroelementiem.

Tā nu gan ir ekoloģiski tīra produkcija, ar kuras noietu nav problēmu, pat krīzes laikā. Bērziņu pro- dukcija tiek sūtīta ārpus Latvijas robežām - rietumu virzienā, un manus senos paziņas apmierina arī cenas. “Kaut tik nekļūtu sliktāk,” nopūtās Gunta. Ir vēl viens šķirnes “Šarolē” pluss: buļļi un govis labprāt ēd latvāņus. Šīs nezāles burtiski iznīcina kādreiz auglīgās Bēr- ziņu pagasta zemes. Todien Mizānu kaimiņš, stiprais saimnieks Ilmārs Pabins, man pateica šādus vārdus: “Ar Andri man ir teicama biznesa sadarbība. Viņš tehniku remontē manās darbnīcās, palīdz ar lopbarības sagādi. Es nezināju, ko darīt ar latvāņu saaudzēm - palīgā nāca kaimiņš. No viņa nopirku desmit gaļas govis, un tās noēda latvāņus tā, ka es tik tikko paspēju pārvietot elektrisko ganu.”

Grizānu zemnieku saimniecība cenšas iztikt pašu spēkiem, bet visi pienākumi sadalīti precīzi. Ģimenes pa- varda sargātāja uzņēmusies uzskaitveža un grāmatveža pienākumus, ne jau veltīgi viņa jaunībā saņēmusi diplomu šajā specialitātē. Andris ir meistars visās lietās: inženieris mehanizators, zootehniķis, pēc nepieciešamības veterinārārsts, bet tagad arī celtnieks. Gaļas kon- veijera darbs noregulēts nevainojami: 6 - 8 mēnešos skaistie ragulopi sver ne mazāk par četriem centneriem. Buļļi tiek realizēti, govis atstātas atau- dzēšanai, savām vajadzībām un realizēšanai. Viss ir pārdomāts.

Kaut gan ārēji šķiet, ka saimniecībā valda labklājība, tomēr ne viss ir tik vienkārši. Citādi jaunās kotedžas celtniecība neturpinātos gadiem ilgi. Dzīvesbiedri Mizāni nevar atļauties algot prasmīgu celtnieku brigādi. Tāpēc arī būvē pārsvarā pašu spēkiem un ar radu palīdzību.

Kā saka, ar maizi vien paēdis nebūsi. Kaut arī Gunta ir ļoti aizņemts cilvēks, tomēr viņa pamanās apmeklēt aerobikas nodarbības Svariņos, uz kurieni viņu uzaicināja Erna Šļahota. Ja pati sēdi pie stūres, tad arī attālums nav šķērslis. Ar prieku Mizāni uzņem viesus - tuvos un no Rēzeknes. Viesmīlīgās saimnieces firmas ēdiens ir stirnu buka gaļas šašliks. Dzīvojot pierobežas zonā, kur ir lielas mežu platības, Andris aizrāvās ar medībām, tāpēc medījumi mājās ir visu laiku. Kas sakāms par kaimiņvalsti Baltkrieviju, tad reizēm gadījās tā, ka dumjie gaļas lopi šķērsoja robežu, taču viss beidzās labi. Prātīgus saimniekus klausa pat lopi.

Par krīzi mēs ar Guntu īpaši nerunājām, abi bijām vienisprātis: galva uz pleciem un strādīgas rokas ir labākais līdzeklis pret dzīves likstām. Bet uzņēmējdarbības vērienu diktē augošie bērni, kuri nedrīkst izjust deficītu. Visas ģimenes fotouzņēmums padevās ne bez grūtībām, paldies mobilajam telefonam un mērnieka piekāpībai. Ar Andri šoreiz neizdevās parunāt kā nākas, bet es par visu uzzināju no viņa patīkamās dzīvesbiedres. Vienojāmies turpināt sarunu jurģos, pēc gada vai diviem - to rādīs laiks.

Epiloga vietā viešņas no Rēzeknes, kura ciemojās Līgosvētkos, teiktie vārdi: “Tāda nomale, bet cik viegli ir elpot. Un tik labi kļūst ap sirdi.”

Aleksejs GONČAROVS