Krāslavas kūrorts - plusi un mīnusi

Amerikā, Eiropā un Āzijā izkalst ezeri un upes, sausums iznīcina miljoniem hektāru sējumu, deg meži... Vai tā nav globālā temperatūras paaugstināšanās! Viens glābiņš - pie ūdeņiem. Lūk, te arī sāc saprast Latgales - zilo ezeru novada - galveno dārgumu. Šajā ziņā Aglonai, Dagdai un Krāslavai ir paveicies. Šodien saruna būs par manas bērnības pilsētas atpūtas zonu.
Zirgezera krastā svelmainajās jūlija dienās ābolam nav kur nokrist. Īsta pasaka: bura, gulbji, kaijas, pļavu ziedu smarža. Taču šaurību te nejūt: krastā pietiek vietas visiem, bet bezmaksas stāvvietā var novietot četrus desmitus automašīnu - pats saskaitīju. Ko tik te nesastapsi! Pilsētas iedzīvotājus vecumā no 2 līdz 80 gadiem, lauku bērnus un pus- audžus, studentus, tūristus un, protams, vasaras viesus. Dažādos gados gleznainajā krastā man nācies satikt bijušos krāslaviešus, kuri tagad ir Maskavas, Pēterburgas, Kijevas, Sibīrijas un pat Tālo Austrumu iedzīvotāji, un aprunāties ar viņiem. Pēdējos gados parādījušies mūsējie, kuri guvuši ilgstošu pierakstu Anglijā, Francijā, Īrijā, Spānijā, Norvēģijā... Labas ir tālās valstis, tomēr Krāslava vilina savus cilvēkus atpakaļ ar neiedomājamu spēku, kura vārds ir nostalģija. Aicina bērnības krasti! Un visi viņi ir sajūsmā par tādu dabas dāvanu Krāslavai. Televīzijas ekrānos bieži pazib sižeti: kaimiņvalstu lielpilsētās cilvēki, glābdamies no neciešamā karstuma, dodas pie strūklakām, kā arī piesārņotiem dīķiem un ezeriņiem. Salīdzinājumā ar šiem atpūtniekiem mūsu peldētāji, kuri noskatījuši Persteņa ezeru, šķiet īsti veiksminieki. Bet Zirgzera krasti vispār pelnījuši cildinošus vārdus. Kārtīgi appļauts zāliens, soli un nojumītes, ģērbtuves un divi volejbola laukumi plus grozs strītbola cienītājiem... Paldies jāsaka labiem puišiem, kuri ar lapkoku dēļiem noklāja garo molu un tiltiņu, kas ved uz niršanas torni! Viss izdarīts labi un skaisti, ko apstiprina laiks! Būtu vairāk tādu īstu Krāslavas patriotu!

Būdams liels peldēšanas cienītājs, katru vasaru apmeklēju šo lielisko atpūtas vietu. Šovasar kopā ar mani uz šejieni nāk peldēties mazmeita Daša, kura uzskata Zirgezeru par labāku salīdzinājumā ar Rīgas baseinu, kur viņa apmeklē nodarbības peldēšanas sekcijā. Gandrīz vai katru dienu mazmeita lūdz mani atļaut viņai turpināt sporta treniņus. Tiesa, esmu nekam nederīgs treneris, toties uzraugs esmu labs. Desmit gadus vecajai nirt gribētājai nepieciešama pastāvīga uzraudzība. Apvainojas par to, ka neatļauju viņai lēkt no lielā torņa. Saku, ka no tā lec tikai zēni. Lai būtu jautrāk īsināt dienasvidus stundas, tagad ņemu līdzi fotoaparātu. No laikraksta lasītājiem saņemu daudz padomu un piedāvājumu. Taisnības labad pateikšu, ka vairākums atpūtnieku jau novērtējuši tīrību un kārtību populārajā kopējās atpūtas vietā. Taču, kā zināms, pilnībai nav robežu, un es uzklausīju atliku likām lietišķu padomu un nu gribu darīt tos zināmus pilsētas varas iestādēm.

Iekārtotais laukums, no kura var ieiet ūdenī, ir visai šaurs, tāpēc kolektīvais piedāvājums ir turpināt labiekārtošanas darbus starp diviem tiltiņiem. Runa ir par 30 metru joslu. Šim nolūkam jāappļauj meldri, jāaizvāc ūdensaugi, tad pamatīgi jānokaisa ar upes smilti, turklāt ne tikai purvainais dibens. Lai būtu ērtāka iziešana no ūdens, ar smilti vēlams nosegt arī krastmalu. Slapja zāle ir slidena, ejot pa to, var izmežģīt kāju vai, nedod Dievs, gūt nopietnāku traumu, ko vieglāk ir nepieļaut.

Jaunajiem sabiedrisko projektu realizētājiem ir nākamā ideja: padomju laiku “dizaina” metāla nojumju (sēnes formā) vietā uzstādīt kaut ko mūsdienīgu, eiropeisku. Tas uzreiz radīs prieka krastam svaigas arhitektoniskas aprises. Pie reizes ierīkot arī pakāpienus izejai no ūdens uz tiltiņiem. Nākamā bumba - pašu kūrorta viesu vārtos. Nav iznīdēti cūkmeni, kuri sauļošanās vietās atstāj saulespuķu sēklu miziņas un citus sīkus atkritumus, kas iestrēgst zāliena paklājā. Kopēji ar visu vēlēšanos nav spējīgi aizvākt tos, bet putekļu sūcējus viņiem neviens nedod. Te būtu jāpārmet vecākiem, kuri varētu kaunināt savus bērnus, lai tie nemet ūdenī tukšas pudeles vai sulu pakas. Attīrīt ūdens spoguli no krāmiem ir krietni sarežģītāk.

Ar štata glābēju ūdenslīdēju Juriju Ivanovu mēs runājām par drošības pasākumiem. Tādā masu atpūtas vietā līdz nelaimei nav tālu. Skaidrs, ka štata glābšanas dienesta algošana ir ļoti dārgs prieks. Taču var realizēt lētāku profilakses variantu. Pāris štata dežurantu, pat no studentu un vecāko klašu audzēkņu vidus, varētu pastāvīgi sekot kārtībai gan krastā, gan ūdenī. Parastās pleznas un maska varētu novērst briesmīgu nelaimi. Satraucoša ir statistika par upuriem uz ūdens. Un vēl kas: dežuranti laikus aizrādītu nerātņiem: nenormatīva leksika bērnu izpildījumā te dzirdama visu laiku.

Par sirdsmājiņu. Pārsteidzoša lieta - to neviens neizmanto. Atminējums ir vienkāršs: vajadzīgas divas tualetes zināmā attālumā viena no otras ar uzrakstiem “V” un “S”, tad uz turieni ne- aizaugs taka, bet psiholoģiskā barjera tiks likvidēta. Turpretim pagaidām var tikai minēt par ezera ūdens ķīmisko sastāvu nelielās peldvietas robežās, kas atgādina varžu dīķi.
Dīvaini, ka neviens no uzņēmējiem tā arī nav attapies piedāvāt atpūtniekiem sulas, minerālūdeni un saldējumu tieši krastā. Jādodas uz tuvāko veikalu Vasarnieku ielā pie autoservisa, kas ir ne visai parocīgi. Un pēdējais - daudzi aktīvās atpūtas pie ūdens cienītāji palūdza nodot novada domes vadītājiem ātrāk aizvākt nodegušās glābšanas stacijas karkasu ar “mākslas darbiem” uz sienām. Daži juridiskās iedarbības līdzekļi pret īpašnieku jau ir, tie jāliek lietā jau tuvākajā laikā! Tā gribas ticēt, ka mēs visbeidzot atvadāmies no ieilgušā tukšo solījumu laika.

Aleksejs GONČAROVS