Atgriešanās mājās

Ar Allu Guļķeviču es iepazinos pilnīgi nejauši - pie Bērziņu pagasta administratīvās ēkas, uz kurieni viņa bija ieradusies amata darīšanās ar savu spožo automobili “Mazda”, kas priecēja skatienu. Dāma pie stūres ir jaunā laika laba pazīme. Pat veiksmīguma pazīme. Nopirkt ārzemju vāģi - tas vēl nav nekas liels, daudz grūtāk ir pastāvīgi atrast naudu degvielai ar stabili augstām cenām. Tā nu vārds pa vārdam, un man viegli izdevās vienoties ar šo simpātisko, smaidīgo sievieti par tikšanos. Protams, par lietišķu, vēl jo vairāk tāpēc, ka es apsolīju svešiniecei neuzdot jautājumus par amata pienākumiem. Par pagasta sociālo darbinieku aktuālajām problēmām mūsu laikraksts stāstījis daudz. Mani interesēja kas cits - patiešām reta tēma - lauku cilvēka atgriešanās dzimtajās vietās. Taču par visu pēc kārtas.

... Alla dzimusi kaimiņu ciematā - Svariņos. Sākumā pabeidza Labiešu astoņgadīgo skolu, tad Ezernieku vidusskolu. Astoņpadsmit ga- du vecuma iekārtojās darbā par kasieri vietējā sovhozā “Voshod”, kurš arī nosūtīja spējīgo meiteni mācīties uz Malnavas sovhoztehnikumu. Ar grāmatveža diplomu atgriezās mājās un tajā pašā sovhozā “Voshod” nostrādāja vairāk nekā desmit gadu līdz pat pašai likvidācijai. Toreiz arī sākās visas nedienas un likstas. Divi bērni ir liela atbildība, dzīvesbiedri Guļķeviči mēģināja strādāt savā saimniecībā, taču lielu peļņu neguva.

Pirms gadiem pieciem, kad viss bija apnicis līdz kaklam, Alla, pārvarējusi bailes, pēc sludinājuma laikrakstā “Ezerzeme” devās laimes meklējumos uz Vāciju. Tiesa, darbs par saiņotāju fabrikā nav nekāds saldais, taču peļņa nebija salīdzināma ar peļņu Latvijā. Viss raiti raisījās strādīgajās rokās, viņa aprada, taču negaidot piemeklēja nelaime - pēc astoņiem viesstrādnieces darba mēnešiem nācās atgriezties uz... vīra bērēm. Alla ļoti smagi pārdzīvoja tuvā cilvēka zaudējumu, viens mierinājums bija tas, ka bērniem ap to laiku jau gandrīz nebija vajadzīga vecāku palīdzība. Mātes rūpes, protams, allaž ir patīkamas. Dēls Vilmārs stabili iekārtojās Rīgā, Anita - Daugavpilī. Nolēmusi neturpināt ārzemju karjeru, Alla padevās liktenim, kas izrādījās labvēlīgs viņai. Meita pārgāja strādāt citā darbā, gluži kā pēc pasūtījuma atbrīvodama vietu māmiņai, ko tā arī izmantoja. Sāka īrēt divatā pilsētas dzīvokli - tā bija lētāk. Salīdzinoši laimīgi pagāja pāris gadi lielpilsētā, un Guļķeviča māte nodomāja studēt neklātienē augstskolā. Viss gāja kā pa sviestu, taču Alla, tāpat kā daudzi latgalieši, nokļuva krīzes žņaugos, viņa zaudēja darbu. Lik- teņa triecienu viņa uzņēma bez apjukuma un panikas - žēl bija tikai triju veltīgi izniekoto studiju gadu. Ne tik daudz pēc savas kā pēc Dieva gribas viņa atgriezās dzimtajos Svariņos, kur māte bija nogaidījusies meitu plašajā Līvānu mājā. Sāka interesēties par iespēju iekārtoties darbā. Laukos tā ir bezcerīga lieta, taču Allai nedzirdēti laimējās - divos amatos bija vajadzīgs sociālais darbinieks, bet viņas studiju profils augstskolā tieši atbilda vakantajai vietai. Piedāvāja sevi, pamēģināja - iznāca. Sākumā ar padomiem lieliski palīdzēja Dagdas speciālistes Elita, Olga, Ilga, Jolanta, neatsaka palīdzību arī vietējie štata darbinieki. Sevišķi Valentīna Kononova Bērziņos. Galvenais, ka jaunajā amatā Alla saskatīja jēgu - iz- dodas palīdzēt trūkumā nonākušajiem cilvēkiem.

Ja godīgi, sirds tomēr sāp - ne jau par sevi, bet par Latgali, kas iet bojā un kuru atstāj cilvēki. Viņa pati izbaudīja kalpa maizes sūrumu svešumā, kur, lai vai cik centies, vienalga jū- ties gan atrauts no dzimtenes pamātes, gan kā otras šķiras cilvēks, kur atbraucēji izmisumā noslēdzas savās kopienās. Tādu dzīvi neapskaudīsi.... Pat salīdzinoši augstā izpeļņa ne vienmēr kompensē dvēseles diskomfortu un nostalģiju. Nē, labāk ir dzīvot mājās, saņemot minimālo algu... Latgalē ir vairāk labestības, sirsnības, līdzjūtības un reālas palīdzības. Tiesa, pēdējā laikā dzīves likstu nomocītie cilvēki kļuvuši noslēgtāki. Un viņu bēdām neredz gala. Esam nodzīvojuši tiktāl, ka uz diviem pagastiem - Svariņu un Bērziņu - ir tikai viens pirmklasnieks, bet cilvēks ap sešdesmit gadiem tiek uzskatīts gandrīz vai par jaunu.

No sevis piebildīšu: Saeimas deputātiem, kuri pilnīgi atrauti no savas tautas bēdīgās dzīves, gluži vai izdevīgi, lai Latvijā samazinātos cilvēku skaits. Prasmi dalīt budžeta pīrāgu savā labā mūsu valdības vīri divu gadu desmitu laikā ir iemācījušies lieliski. Nav cilvēka, nav arī problēmu? Vai tad tiešām nesenā vēsture ar daudziem miljoniem upuru neko nav iemācījusi?
Mana jaunā paziņa aizvien skumst pēc Daugavpils. Tur viņa labprāt apmeklēja baseinu un jogas nodarbības, lepno bibliotēku. Tagad radies vairāk brīvā laika, taču iespējas nav agrākās. Nekas, neklātienes studijas turpinās, un sesiju laikā ir kur apmesties. Kopumā Alla ir apmierināta ar jauno likteņa pavērsienu, tāpēc arī neslēpj smaidu.

Aleksejs GONČAROVS