Kā cimds ar roku

Muzejā var apskatīt lauku cilvēka dažādu arodu darbarīkus un citus senus agregātus, piemēram, piena tauku satura noteikšanas aparātu, piena separatoru, siera žāvējamās ierīces, purva sūnu plēšamo, baļķu mizojamo un daudzus citus instrumentus, kuru pielietojumu pirmajā acu uzmetienā var tikai minēt.

Piebraucot pie lauku mājas, mūs sagaidīja namamāte - Helēna Munda ģērbusies lina kleitā un apsējusi priekšautu - īsti latgaliskā stilā.

Viņa noskata, ka “kumeliņš”, t.i., automobilis, ar kuru esam atbraukuši, ir gluži kā viņu, pat krāsa tāda pati. Drīz parādās arī namatēvs Boļeslavs Munda un ar redakcijas šoferi paliek runājoties. Droši vien par automobiļiem. Kā saka - vīriem vīru runas.
Kamēr apskatu muzeja eksponātus, pie klēts piebrauc nupat satiktie ceļa strādnieki. It kā nākot pēc ūdens, bet pie reizes neatsakās apskatīt arī muzeju. Izrādās, puiši ir no Rēzeknes.

Atceroties diezgan garo un līkumoto ceļu uz lauku sētu “Mežmala”, prātā pavīd doma, ka dzeramais ūdens ir tikai iegansts, lai apskatītu muzeju. Un pareizi vien darīts - kad vēl radīsies šāda iespēja.

Helēnas kundze, rādot, kā plēš skalus groziem, aicina arī puišus izmēģināt roku. Par strādāšanu dāvanā viņi saņem gatavu skalu grozu, kuru Helēnas kundze sapin un viņas vīrs Boļeslavs nostiprina.

Pušas un kaimiņu pagastu iedzīvotāji par Mundu ģimenes senajām saimniekošanas metodēm zināja jau sen, brauca arī mācīties pīt grozus. Kad pagasts uztaisīja ceļu līdz viņu mājām, tad nekas cits neatlika, kā vien vērt vaļā lauku sētu “Mežmala” plašākai publikai.

Helēna Munda: “Mums nebija ceļa līdz mājām tikām, kamēr nebija muzeja. Mantas klētī bija saliktas. Tiem, kuri vēlējās, ierādījām arī, kā taisa grozus. Tad viendien zvana māsasmeita no Mākoņkalna pamatskolas - bērni gribot pamācīties pīt grozus. Bērni kā jau bērni, kas pie galda, kas uz grīdas mēģina pīt grozus. Vīrs aizgāja uz māju pēc nagliņām, kā reiz no Pušas pagasta zvana sekretāre. Uz pagastu, izrādās, ir atbraukusi rajona ceļu komisija un brauc pa pagastiem, skatās, kam iedalīt līdzekļus ceļu būvei. Pie mums akurāt bērni sabraukuši, tā nu komisija izlēma, ka jāuztaisa ceļš te.”

Lielākā daļa muzejā redzamo darbarīku ir izmantojami arī šodien. Izrādās, ka vēl pavisam nesen saimnieki ar šiem pašiem rīkiem ir veikuši savus ikdienas darbus - ar sirpjiem pļāvuši labību un ar spriguļiem kūluši. Kad lopu audzēšana vairāk neatmaksājās, tos vairs neturēja, nevajadzēja vairāk arī sēt tik daudz labības. Jaunā graudu klēts tādēļ stāvēja tukša. Pavasara tīrīšanas laikā pārcilātas saimniecības mantas un senie krāmi mājas bēniņos. Ārā negribējies mest, nu jaunajā klētī šīs visas lietas veiksmīgi atradušas sev vietu.

Helēnas kundzes tēvs Ādams Kāpostiņš bija podnieks. Klētī stāv viņa podnieka ripa un viņa darinātie māla trauki.
Boļesalva tēvs bija prasmīgs kurpju meistars. Lauku sētā ir atrodamas kurpju koka sagataves. Helēnas kundze ap- griež koka gabalus otrādi un rāda, ka sagataves zole ir vienos caurumos - tas liecina, ka uz šīs sagataves ir taisīti neskaitāmi kurpju pāri.
Vairākus senos darbarīkus saimnieki izmanto arī šodien. Helēnas kundze, piemēram, cepot maizi pati, nevis pērkot veikalā. Veikalā pirktā nav tik garšīga. Šajās dienās, kad ārā ir neizturama svelme, istabas vēsumā var patverties, tāpēc pagaidām maize netiek cepta.

“Mežmalu” saimniecībā ir viena kaziņa pienam un vistas. Saimnieki nodarbojas arī ar bitēm. Pie mājas stāv vairāki bišu stropi. Ar bitēm, kad Helēna ieprecējās Mundu ģimenē, nodarbojās viņas vīra Boļeslava tēvs.

Helēna Munda: “Vīratēvam bija līdz pat 27 stropiem. Man bites patika jau no paša sākuma. Kad vīratēvs nomira, tad dravniecības arodu labprāt pārņēmu. Ar bitēm nodarbojamies abi divi ar vīru. Vīrs parasti vairāk, arī spietus ķer, bet, kad medus jāņem ārā, tad viens nevar tikt galā. Tad mēs darām kopā.

Vīratēvs mēdza medu izņemt vienreiz - augustā. Es daru pa padomju metodei - medu ņemu vairākas reizes.
Vienu gadu pirms Jāņiem bija gadījums - zvana krustmeitas dēls un saka, ka spiets izgājis. Liels kamols. Jaunie no bitēm neko nesaprot, prasa, lai braucam mēs. Paņēmām maskas un aizbraucām pie viņiem. Iemānījām spietu kastē, bet, vedot uz mājām, kaste atsprāga vaļā, un bišu pielidoja pilna mašīna, bet neviena neiedzēla. Tas tāpēc, ka spieta bites nedzeļ.
Salaidām savā stropā, un šis viens spiets sanesa trīs ar pusi magazīnas medus. Čakls bija spiets.”

Vēlāk saimnieki aizved mūs uz “Veselības taku” silā, kur var salasīt ogas, ārstniecības augus vai vienkārši elpot svaigo priežu meža gaisu un atpūsties nomierinošajā klusumā.

Helēna Munda: “Veselības taka aiziet kalnā, var iet arī apkārt. Kalns stāvs, tāpēc kāpt grūtāk.
Bērni, tie jau atbraukuši skrien kalnā. Tie, kuri negrib daudz staigāt, var pasēdēt tepat. Šeit arī ir uztaisīti soliņi.”
Pie mājas, sēžot simtgadīgo koku ēnā, Boļeslavs pastāsta, ka šajā mājā sadzīvojušas divas lielas ģimenes - vienā galā Boļeslava tēva brāļa ģimene ar trim bērniem un otrā galā Boļeslava tēva ģimene ar sešiem bērniem.

Savas kāzas ar Helēnu Boļeslavs svinēja turpat pagalmā. Kāzās dziedājuši un spēlējuši čigāni no Krāslavas. Abi atceras lustīgās kāzas ar neviltotu prieku. Kopā nodzīvoti daudzi gadi. 18. augustā tiks svinēta 38. kāzu jubileja.

Paveroties uz viņiem, ir skaidrs, ka viņi ir kā cimds ar roku - viens otru papildina, runājot un darot. Pat pie grozu pīšanas viņi ir saliedēti - viens sapin, otrs saskavo un apgriež maliņas.

Namamāte padalās arī saimniekošanas noslēpumos. Daudzi veido visiem tik iemīļotās akmens puķudobes. Arī Helēnas kundze ap puķudobi likusi salasītos laukakmeņus, bet tiklīdz tie bija salikti, tā puķudobē ieviesušās skudras, jo apkārt ir smilšaina augsne, kur skudrām mitināties patīk vislabāk. Akmeņi no puķudobes tika izmesti. Jāatzīst, ka rezultāts ir lielisks. Lielās margrietiņas ar lilijām sadzīvo labi un uz 1929. gadā Boļeslava tēva celtās mājas fona lieliski iederas.

Ilona STEPIŅA