Ilmāra un Regīnas muiža

Tikai viena nelaime: uzprasīties ciemos pie ļoti aizņemtiem cilvēkiem ir ārkārtīgi grūti, taču šoreiz man laimējās. Uz manu zvanu agrā rīta stundā Ilmārs Pabins pēc brīža atbildēja: “Kad, šodien? Pēc pāris stundām? Labi, gaidīšu.”

... Bērziņu puse, lāču kakts pie pašas Baltkrievijas robežas. Lauku ceļa lente aizved aizvien tālāk un tālāk no Dagdas. Un pēkšņi, gluži kā pasakā: alkšņu un latvāņu saaudzes atkāpjas, pavērot pasakainu skatu - skaista māja mākslīgo dīķu krastā un visur redzamas pārmaiņu pēdas. Neviļus rodas doma: tā taču ir īsta muiža! Patiešām ne jau vieta cilvēku pagara skaistu...
Smaidīgais saimnieks sagaidīja ciemiņu pagalmā. Pēdējo reizi es te biju pirms pāris gadiem, kad rajona komisijas sastāvā apkopoju dīķu gada konkursa rezultātus. Nemaz nešaubījos: zemnieku saimniecības “Rīts” roku radītais skaistums ir ārpus konkurences. Gan apjomu ziņā - 5 hektāri ūdens spoguļa, gan zivsaimnieciskā darba vērienīguma ziņā. Tā arī notika: Pabini, saņēmuši pirmo prēmiju, pielika klāt savu naudu un iegādājās kāroto portatīvo datoru, par ko ir apmierināti. Komunikācijas elektronisko līdzekļu straujās attīstības laikmetā vadīt biznesu bez In- terneta vienkārši nav iespējams.

Iesācēja liktenis vienmēr ir saistīts ar lielu risku. Jau pagājušajā gadā Ilmārs uzaicināja uz saviem dīķiem karpu zvejas cienītājus, par ko daiļrunīgi stāstīja kaislīgais copmanis Arvīds Vīguls no Dagdas. Pērnā bargā ziema negaidot pārvilka svītru Bērziņu zivkopja plāniem: pastiprināta mākslīgā aerācija nepaglāba visus dīķu iemītniekus no smakšanas parādībām. Negaidītos zaudējumus viņš uztvēra mierīgi: no kļūdām mācās, un turpmāk viņš zinās, kā, pamatojoties uz jaunākajām ekotehnoloģijām, nepieļaut kļūdas ekstremālu laika apstākļu dēļ.

Viņš nav no tiem cilvēkiem, kurus biedē neveiksmes. Pārdzīvojis ne- labojamo, spītīgais zivju audzētājs nolēma... paplašināt darbības sfēru. Četros zivkopības prakses gados visdziļākajā dīķī karpas pieņēmās svarā līdz 8 kilogramiem, kas uzvedināja uz domām šogad pievērst galveno uzmanību dabiskai ataudzēšanai. Ja ir vajadzīgais mātīšu skaits, kāpēc gan nepamēģināt, lai gan jūnijs siltumīlošajām karpām bija vēss. Laiks rādīs...

Trijos dīķos savairojās sīkzivis, un, lai iznīcinātu tās, attapīgais saimnieks izdomāja līdzekli - Lietuvā iegādājās 800 kilogramu foreļu. Lašu dzimtas plēsoņas ātri aklimatizējās un sāka paātrinātā tempā iznīcināt ausleju barus, kas agrāk noēda karpām domāto kombinēto barību. Par dīķsaimniecības vērienu liecina tas fakts, ka pagājušajā gadā ūdens “sivēnu” nobarošanai Ilmārs izlietoja piecas tonnas dabīgās kombinētās barības.

Pati dzīve diktē nepieciešamās saimniekošanas metodes. Lai dīķi intensīvi neaizaugtu, Pabins pielietoja bioloģisko metodi, nopērkot no Jēkabpils zivju audzētājiem rijīgos baltos amūrus, un zemūdens “govis” ganās tā, ka sirds priecājas. Dīķi kļuva tīrāki, bet galvenais ir tas, ka jaunie ūdens iemītnieki ātri pieņemas svarā - pārsvarā uz zaļbarības rēķina. Tādi, lūk, brīnumi notiek mākslīgajos dīķos.

Mūsu eksperimentētājam palīdz arī vietējā daba. Saimnieks pastāstīja, kā viņa dīķos spiningotājs no Konstantinovas noķēra 12 kilogramus smagu līdaku, bet uz dēla Artūra vizuļa āķa patrāpījās astoņus kilogramus smaga zaļsvārce. Tādam nolūkam jau mīt ezerā līdaka, lai karūsa nesnaustu. Labi pieņemas svarā arī līņi ar vietējiem ciltsrakstiem. Taču sezonas galvenais trumpis ir desmit retās zivju sugas - stores - īpatņi. Tas ir ļoti dārgs prieks, pret kuru nespēja atturēties mūsu zivju audzētājs. Viņš tā arī sacīja: “Vai mēs esam sliktāki par lietuviešiem? Viņiem viss iznāk, laiks arī mums sākt.”

Katrā Pabina-seniora teiktajā frāzē jūtams atklāts optimisms. Viņš neslēpa prieku par dēlu Artūru, kuram nodeva mantojumā bišu saimniecību. Vecāki gaidīja viņu ierodamies pusdienās, taču viņš aizkavējās tālajā dravā. Astoņi desmiti stropu vasarā izmitināti piecās vietās - divu desmitu kilometru rādiusā. Iekārtotais medus cehs strādā tēva saimniecībā, bet dēls Artūrs ar savu Katerīnu dzīvo Dagdā. Sava māja pilsētā jauno pāri apmierina vairāk, bet ar transportu pašlaik problēmu nav pat tad, kad benzīna cenas “kožas”. Pabinu medus ir dziedinošs, tāpēc nav nekādu problēmu ar noietu.

Pārmaiņas, kas notikušas viensētā, es pamanīju ātri: skaista aka, jauna graudu noliktava, kur viss izplānots tā, ka “peles sprāgst no bada, zaudējušas cerību tikt klāt hermētiskiem apcirkņiem”. Rietumu ražojuma kombains stāv novietnē, kas spīd un laistās, ka prieks skatīties. Bet mehāniskās darbnīcas ir īsta zemnieka sapnis: virpa, pacēlājs... Un katrs instruments atrodas savā vietā. Saimnieka pašreizējās rūpes - centrālapkure visām ēkām: dzīvojamām un palīgtelpām.

Dīķa krastā redzams ekskavators - turpinās dambja nostiprināšanas darbi. Noturēt daudzu tūkstošu kubikmetru dīķu ūdeņu spiedienu - tas nav viegli. Zemes rakšanas darbos Ilmārs Pabins ir lielisks speciālists, viņa trīs ekskavatori un pāris buldozeru veic pasūtījumus pa visu Latviju. Tā ka zemnieku saimniecība nodrošina vēl arī ar darba vietām, tajā skaitā arī krāslaviešus. Arī bez sava treilera neiztikt.

Regīna, viesmīlīga namamāte, pacienāja mani ar delikatesēm no medījuma, bet viņas dzīvesbiedrs ne bez lepnuma stāstīja, kā ar skrotīm no pussimta soļu attāluma nošāva vilku. Turpretim mani vairāk pārsteidza viņa trāpīgais šāviens ar karabīni pa bēgošu lūsi - no 150 metru distances. Komentāri, kā saka, lieki.

Pabini ir laimīgi cilvēki, kuri aizņemti ar savas daudzprofilu saimniecības darbiem un plāniem. Atvadoties Ilmārs sāka slavēt savu tuvāko kaimiņu Andri. Par vēl vienu veiksmīgu ģimeni Bērziņu pagastā - Mizānu ģimeni - lasiet nākamajā numurā.

Aleksejs GONČAROVS