Zirgi Vecbornē

Kopā ganāmpulkā tagad ir jau 20 zirgi. Ķēves ar kumeļiem ganās vienā aplokā. Viens šķirnes zirgs - ērzelis, kas paredzēts vaislai, ganās atsevišķi. Kā izteicās z/s “Erlain” saimnieks Ēriks Mukāns: “Viņam tāds liktenis ganīties vienam.” Pārējie sporta zirgi ganās nedaudz tālāk - pie pašas Baltkrievijas robežas. Robežsargi zirgus labi pazīst un reiz pat trenerei Rasmai Lapsai palīdzēja saganīt pāri robežai aizklīdušos rumakus. Tagad zirgiem līdzi ir pases (elektroniskie čipi), lai nākamreiz, izdomājot patvaļīgi šķērsot robežu, nerastos neskaidrības ar robežsargiem.

Kaplavas pagastā kaimiņi zemnieku saimniecības “Erlain” saimniekus pazīst labi. Attālāk par viņiem zina mazāk, tāpēc arī gribētos izstāstīt vairāk par pašu saimnieku un nedaudz par saimniecības veidošanos.

Agrāk z/s “Erlain” nosaukums bija daudz latviskāks - “Ezerlejas”. Ārzemju viesiem bija diezgan sarežģīti izskaidrot, kas tās “Ezerlejas” ir, tāpēc zemnieku saimniecībai tika dots cits vārds. Vārds “Erlain” tika izveidots, ņemot saimnieku Ērika, viņa sievas Ināras un dēla Laura vārdu pirmos burtus. (Angļu valodā runājošiem ārzemniekiem jaunais nosaukums asociējas ar “AirLine” gaisa pārvadājumu kompāniju. Bez skaidrošanas tomēr arī šajā gadījumā nevar iztikt.)

Lai uzzinātu vairāk par pašu zemnieku saimniecību un tā īpašniekam, devos uz tikšanos ar zemnieku saimniecības “Erlain” īpašnieku Ēriku Mukānu, viņa sievu Ināru Mukāni un sporta zirgu treneri Rasmu Lapsu, kas tagad ir neatņemama zemnieku saimniecības daļa.

Ēriks Mukāns: “Principā radās labvēlīgi apstākļi. Tie labvēlīgie apstākļi bija vēsturiski veidojušies. Pats es šeit mācījos pamatskolā Kaplavā, pēc tam Krāslavas vidusskolā. Kad pabeidzu arī to, tad uz ļoti ilgu laiku biju no šī apvāršņa Krāslavas rajonā pazudis. Biju aizbraucis uz Sanktpēterburgu mācīties dārzkopību (tad tā vēl bija Ļeņingrada).

Sagadījās tur satikt latviski runājošu profesoru, kas lauksaimniecības akadēmijā bija dārzkopības katedras vadītājs. Viņš, bijušais armijnieks, pulkvedis, kas eksternā pabeidza augstskolu, ļoti cienīja Latviju. Tajos laikos pats apguva latviešu valodu. Es to vēl nezināju. Mani pēkšņi izsauca pie profesora uz pārrunām. Nevarēju saprast, kāpēc? Tad, kad aizgāju uz pārrunām, ienākot kabinetā, viņš mani uzrunāja latviešu valodā: “Labdien, biedri Mukān!” Es pat apsēdos. Kur tad šeit, Ļeņingradā, mani latviski uzrunā? „Nu, runāsim latviski?” viņš man jautāja. Es piekritu. Tāds, lūk, atgadījums, uzsākot studiju gaitas.
Studējot trešajā kursā, kļuvu par izmēģinājuma dārzniecības vadītāju. Un pēc tam tā arī paliku Ļeņingradā strādāt.
Turpat arī dienēju. Atbraucu uz Latviju, un te radinieki pierunāja atgriezties Latvijā pavisam. Teica: “Ko tu tur viens pats svešumā?”

Latvijas lauksaimniecības ministrijā man piedāvāja trīs saimniecības. Teica: “Mēs tevi palaist negribam. Kuru saimniecību izvēlēsies, tajā varēsi palikt ”. (LPSR laikos izglītība Sanktpēterburgā tika uzskatīta par augstas kvalitātes-aut.) Tās bija Dobeles rajonā (Šķibe), Lones saimniecība Jēkabpils rajonā, bet trešā - Padomju saimniecība “Līgatne”. Es aizbraucu uz Dobeles rajonu, tur par direktoru bija novadnieks no Krāslavas. Dobelē arī paliku un strādāju līdz 1986. gadam, kad tiku pārcelts par direktoru Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijā. Kad saimniecība beidza pastāvēt, es paliku Pūrē, un tur man ir savs bizness.

Bet tad nāca jauni laiki un varēja atgūt mantojamās zemes. Un mantojamās zemes man bija šeit, Krāslavas rajona Kaplavā. Viss pagasta centrs bija manu senču īpašums.

Pirms komunistu laikiem viņiem bija 52 hektāri zemes. Muižnieks mans sencis nebija, bet bija pirmās Saeimas deputāts.
Varēju atteikties, varēju paņemt sertifikātus. Varēja dažādi rīkoties, bet, ja jau senči cīnījās un darīja, nolēmu, ka vajag zemi atgūt un mēģināt apsaimniekot.

Tā kā visa zeme bija pašā pagasta centrā, skaidrs, ka tur jau bija sabūvētas individuālās mājas un kolhoza laika ēkas. Varēja cīnīties un bendēt nervus sev un tiem, kas tur dzīvo. Izvēlējos citu variantu. Atteicos no tās zemes, saņemot vietā nosacīti līdzvērtīgu. Par līdzvērtīgu to diez vai var nosaukt, jo es paņēmu visu pierobežu, kuru neviens cits neņēma, nevienam nevajadzēja.

Piepirku vēl klāt, kas bija iespējams par sertifikātiem, un izveidojās tāda saimniecība, kur arī kolhoza laikos ganījās tikai zirgi. Vairāk tur nekā nebija.

Vajadzēja kaut kā apsaimniekot. Tēvam bija dienesta zirgs. Tēvs Kaplavā bija feldšeris. Tāpēc man jau no bērnības ar zirgu bija nosacīta saskarsme.

Tēvam kopsaimniecībā bija vēl arī pajas. Un tās vajadzēja kaut kā realizēt. To nebija tik daudz, lai varētu startēt nopietni, bet pietika tik, lai varētu paņemt zirgu. Aizbraucu, izvēlējos visskaistāko zirgu šajā pagastā. Tas bija Rembis. Tā arī man parādījās pirmais zirgs 1992. gadā.

Rembi es atstāju šeit, Kaplavā, jo šeit dzīvoja un joprojām dzīvo mamma. Ar domu, ka viņa varēs uz veikalu aizbraukt vai vēl kaut kur. Bet, ņemot vērā, ka tas bija ērzelis un turklāt straujš, tad diez ko mammai tā braukāšana nemaz nesanāca. Nu tad jāju pats un piedāvāju draugiem.”

Dzīvesbiedre Ināra Mukāne: “Tiem, kuri gribēja ekstrēmu.”

Ēriks Mukāns: “Visādi viņš ir izvizinājis. Ko ābeļzaros atstājis, ko pupās iemetis.

Pēc tam viņu piemeklēja veselības problēmas, saistītas ar elpošanu. Bija tiktāl, ka tad, kad es šeit atbraucu, man pateica: “Zirgs 30 reizes pusminūtē noklepojās. Ko darīsim?!”

Ko mocīt dzīvnieku - jāved uz kautuvi. Ar sliktu garastāvokli no šejienes aizbraucu uz Pūri. Apsēdos uz dīvāna, skatos televizoru, pēkšņi reklāma par Jelgavas akadēmijas Veterinārijas fakultāti. Stāsta, ka tur ir stacionārs zirgiem, kur tos ārstē. Pat ved no Vācijas zirgus ar veselības problēmām. Un beigās titros parādās telefona numurs. Paspēju pierakstīt un uzreiz zvanīju. Pa telefonu prasīju: “Brīvas gultas ir?” Saka: “Jā, ir. Ko Jūs gribējāt?” Pastāstīju problēmu. Uz ko viņi atbildēja: “Mēs laikam neko tur nevarēsim līdzēt.” Es teicu: “Tad vismaz paņemiet un studentiem parādiet, kā nevar apieties ar zirgu, līdz kādam stāvoklim viņu nedrīkst novest.” Tā mēs arī vienojāmies.

Nekad nebiju zirgu vedis un nezināju, kas tā zirgu piekabe ir. Problēma - kā lai es viņu tagad aizvedu. Viņi piedāvāja piekabi, var paņemt. Atbraucu, pirmo reizi ieraudzīju, kāda izskatās zirgu piekabe, piekabināju, atbraucu šurp. Par brīnumu, dabūju zirgu piekabē iekšā un aizvedu uz zirgu stacionāru Jelgavā.

”Gulta” tik tiešām kā slimnīcā “saklāta” - viss pakaisīts, tīrs, noslaucīts. Sagatavota perfekti. Tas bija marts vai aprīļa sākums. Rembis izgāja ārstēšanas kursu. Un no Jelgavas man zvana: “Savāc savu gurķīti! Viss normāli. Būs dzīvotājs. Bet ir viens “bet”. Viņam sienu nevar dot.” Es saku: “Bet ko, es tagad viņam pankūkas cepšu, ja zirgs sienu nedrīkst ēst?” Uz ko speciālisti man atbildēja: “Nē, sienu var, bet tikai samērcētu - mitru.”

Es zirgu aizvedu nevis uz Kaplavu, bet uz Pūri. Tur dzīvojam Līvānu mājā. Zirgu turējām kūtī. Durvis zirga novieteni visu laiku bija vaļā, viņš gāja ārā, kad gribēja. Visu cauru ziemu. Ziemā, skaties - durvis vaļā, Rembim galva ārā un līdz krūtīm viss nosarmojis. Tā divus gadus mērcēju zirgam dodamo sienu.

Ināra Mukāne: “Tā bija ziemā, bet vasarā zirgs staigāja pa dārzu. Gluži kā citiem suņi un kaķi, tā mums zirgs staigāja. Izguļas kaut kur zem ābeles vai arī stāv pie sliekšņa ar izteiksmi ”varbūt tu man iedosi kādu maizes šķēli...!”

Ēriks Mukāns: “Divus gadus mērcējot Rembim dodamo sienu, sadraudzējos ar zirgu. Var teikt, ka mana bērna saskarsme ar zirgiem šādi attīstījās. Ņemot vērā, ka Kaplavā bija lielas platības, kuras jāapsaimnieko, nolēmu, ka jāved Rembis uz laukiem un jāveido ganāmpulks. Pēc tam nejauši ieraudzīju Rasmas sludinājumu, ka viņa meklē iespēju darboties ar zirgu un dzīvesvietu arī. Satikāmies, un no tā sākās mūsu sadarbība. Klāt nāca Rasmas zirgs Eskorts. Redz, mums jau bija vesels ganāmpulks, bet stallis vēl nebija uzcelts.”

Rasma Lapsa: “Toreiz dzīvoju lauku mājā, kuru Ēriks man piedāvāja, un abi zirgi pa ziemu dzīvoja kūtī pie mājas. Vasarā man vajadzēja tikai uzsvilpt, un Eskorts ar Rembi nāca mājās. Kaimiņi par mani runāja: “Šausmas, ko te tā sieviete dara.” Nav ne aploka, ne ķēdes un zirgi klausa.”

Ēriks Mukāns: “Tā pārlaidām divas vai trīs sezonas. Tad radās iespēja iegādāties vēl zirgus.

Paralēli strādājot ar zirgiem, visu laiku Rasma ar savu meitu Santu trenējās. Pirmajā gadā mēs ļoti intensīvi braucām un startējām sacensībās. Praktiski pa gadu tikai vienu vai divas izlaidām.

Rasma Lapsa: “Tajā laikā Santa jauniešu grupā bija piektā labākā jātniece Latvijā. Tagad ir pagājuši gadi. Santa ir apprecējusies, viņai piedzimis bērniņš. Tomēr nodarbošanos ar sporta zirgiem neatmet.”

Ēriks Mukāns: “Principā jātrenējas katru dienu, daudz jāstrādā. Tie jaunieši, kuri ir Santas vienaudži zirgu sportā, tagad jau ir sasnieguši augstu līmeni.”

Rasma Lapsa: “Viņi dzīvo daudz tuvāk Rīgai. Mums viss ir daudz sarežģītāk. Mēs braucām uz sacensībām, kamēr Latvijā bija normāli apstākļi, kamēr saimnieks varēja to visu vilkt.”

Ēriks Mukāns: “Skaidrs, ka visa šī ekonomiskā situācija iespaidoja arī mūsu iespējas piedalīties sacensībās konkūrā. Ja līdz šim laikam esam izdzīvojuši, tad kaut kā mēģināsim attīstīties tālāk.

Rasma Lapsa: “Es varu piebilst, ka mums viss nāca, kā tu saki - ar sakostiem zobiem, bet tiem, kam it kā nāca viegli, piemēram, Vidzemē uzceltās jaunās manēžas tagad stāv tukšas, jo uzņēmumi, kuri nodarbojās ar sporta zirgiem, tika likvidēti pilnībā. Tad mēs Latgalē ar sakostiem zobiem, bet tomēr turamies.”

Uz jautājumu, kāpēc uz z/s “Erlain” nav nevienas ceļa norādes, Ēriks Mukāns izstāsta, ka saimniecība ir lielā teritorijā. Staļļi ir netālu no Vecbornes bijušās skolas, bet uz vietas kādu sastapt diez vai izdosies, jo paši saimnieki atbrauc no Pūres un dzīvo dzimtas mājās, kas atrodas daudz tālāk.

Rasma Lapsa: “Mēs ļoti maz esam reklamējušies. Saimnieks varbūt arī uzskatīja, ka mēs neesam vēl gatavi tam, jo šeit tomēr ir sporta zirgi, tie nav vis atpūtas zirgi. Es nevaru jebkuru uzsēdināt savam zirgam mugurā.”

Kā noteikt, kuru var un kuru nevar sēdināt sporta zirgam mugurā?

Ēriks Mukāns: “Mēs pamēģinām. Šodien jau par to var runāt ar humoru. Ir gadījies tā - atbrauc dēlam no Rīgas draugi. Uzsēdinām uz zirga. Jātniekam abas rokas lauztas, tad uz tā zirga viņu vairāk sēdināt nevar. Bet, ja nopietni, jātniekam jābūt atbilstoši sagatavotam.”

Rasma Lapsa: “Saskarsme ar zirgu norit pakāpeniski. Meitenes no Daugavpils sākumā brauca brīvdienās un nedēļas nogalēs. Vasarā kādu laiku dzīvoja tepat uz vietas. Ēriks bija iedevis par brīvu naktsmītnes.

Tas ir ikdienas darbs. Nekas nenotiek uzreiz. Lēkšana pāri šķēršļiem arī tiek mācīta pakāpeniski. Sākumā lec pāri zemākiem šķēršļiem, tad sarežģītības pakāpe tiek palielināta. Zināšanas par zirgu un kā ar viņu apieties arī var iegūt, tikai regulāri nodarbojoties ar zirgiem. Mācības z/s “Erlain” notiek par brīvu. Es kā trenere mācu bez maksas. Ēriks piedāvā inventāru arī par brīvu.”

Ēriks Mukāns: “Man šobrīd ir mērķis aizraušanos ar zirgiem pārvērst par nopietnāku nodarbi. Tos zirgus, kuri ir spējīgi gūt panākumus sportā, ar tiem sportot, bet citus savukārt apmācīt un pārdot kā hobija zirgus. Daļu iespējams pārdot Latvijā, bet galvenokārt tomēr uz ārzemēm. Pērk uz Somiju, uz Zviedriju, pērk uz Vāciju. Visinteresantākais tirgus ir Krievija. Krievu mentalitāte ir īpatnēja. Pircējs atnāk, un viņam vajag šo zirgu, lai arī cik tas maksātu.”

Aizraušanās ar sporta zirgiem ir interesanta nodarbe, tomēr šajā jomā netrūkst arī raižu, kopjot sporta zirgu, it īpaši Latgalē.
Ēriks Mukāns: “Uz vietas zirgu daktera nav. Ir tikai vetārsts, kurš, protams, nekad neatsaka, ja aicinām. Tomēr vetārsts zirgu specifiku nepārzina, jo tā nav viņa specialitāte. Mums šobrīd ir izveidojies tāds paradokss - zirgi atrodas Latvijā, ārstē igauņi no Tartu universitātes, bet rentgenus taisa kaimiņi leiši no Kauņas. Nagu grie-šanas un pakavu kalšanas meistars kādu laiku brauca no Talsiem - Ivo Miķelsons. Tagad zirgu kalšanu un nagu griešanu viņš praktizē mazāk. Vairāk strādā par tiesnesi zirgu sacensībās. Viņš mācījies arī ārzemēs - Vācijā. Ikdienas darbiem zirgu apkalšanai puisis Toms brauc no Valmieras. Zirgu apkalt tā arī ir māksla, tāpēc tam vajag at- sevišķu zinošu un pieredzējušu meistaru. Bet atgriežoties pie jautājuma, kāpēc izvēlējos atgūt mantojamo zemi, jāsaka, ka viens no izšķirošajiem momentiem bija tas, ka senči Prauliņi bija rados ar rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu, kurš šeit kādu laiku dzīvoja un uzrakstīja grāmatu “Augšzemnieki”. Tā arī izlēmu, ka nevajadzētu pavisam aizmirst to vēsturisko momentu šajā Latvijas - Baltkrievijas pierobežā. Arī tagad mammas mantojamās Prauliņu mājās darbojas izveidotais J.Jaunsudrabiņa piemiņas muzejs, kuru joprojām vada mana mamma Vera Mukāne savos jau pāri 90 gados.
Praktiski visi saka, ka šeit ir Latgale. Kaut gan Latgale ir pie jums, Krāslavā. Šeit Kaplavā jau ir Zemgale. Tad, kad pie mammas atbrauca Ziedonis un prasīja, lai parunā latgaliski. Mamma atbildēja, ka nemāk latgaliski, jo nav dzīvojusi Latgalē.
Agrāk tas nebija Krāslavas, bet gan Ilūkstes apriņķis.”

Zemnieku saimniecības “Erlain” saimnieks Ēriks Mukāns pēc profesijas ir dārzkopis. Viņa saimniecībai ir vēl divi novirzieni - starptautiskie kravas autopārvadājumi un mežizstrāde, mēbeļu sagatavju ražošana. Lauksaimniecība un tajā skaitā zirgu audzēšana ir kā trešais zemnieku saimniecības virziens.

Cik saprotu, tad agrāk jaunieši diezgan ātri uzsāka darba gaitas un tad arī veidoja darba pieredzi un ieguva zināšanas. Šobrīd nereti ir tā, ka jaunietis izmācās dažādās skolās un tikai tad sāk strādāt un gūt pieredzi.

Ēriks Mukāns: “Mūsu paaudzei tas viss bija daudz vienkāršāk. Tikko sākām staigāt, bija kaut kādi pienākumi, bija kaut kas jādara. Tad, kad turpmāk nācās ar kaut ko saskarties, jau bez vārda runas bija skaidrs, kas ir darāms. Bija sapratne par jebkuru procesu, kas saistīts ar lauksaimniecību un saimniecisko dzīvi.

Absolvējot augstskolu, tajā laikā man tik tiešām bija lieliskas iespējas. Bija dotas lielas saimniecības ar lielām platībām un lieliem ražošanas apjomiem, kur varēja eksperimentēt. Gan Dobelē, kur bija lielākie dārzi Latvijā, gan Pūrē, kur bija pāri par 5 tūkstošiem liellopu liela saimniecība, 29 fermas, liels transporta autoparks. Tā, ka ar visu bija iespēja iepazīties.
Vai, vadot lielu uzņēmumu, ir nācies arī kaut ko savārīt?

Ēriks Mukāns: “Īpaši nē, jo katrā jomā bija savi speciālisti. Nevajag skriet pa priekšu un uzbāzties ar savām zināšanām. Vajag izvērtēt, ko tev pasaka speciā- listi. Tas arī ir vadītāja pienākums.”

Ilona STEPIŅA