Taka uz skolas ēku

Pats zinu: manus klasesbiedrus liktenis izkaisīja ne tikai pa tuvākajām pilsētām, bet arī pa bijušo plašo padomju zemi. Tikšanās reizēs apskauž mani par to, ka esmu gandrīz visu mūžu nodzīvojis savas jaunības krastos. Tiesa, gadījās vairākus gadus būt prom no dzimtajām vietām, taču skaidri atceros, ka vienmēr nezināms spēks mani vilka uz mazo dzimteni. Tās neatkārtojamās ainavas nemaz nebija salīdzināmas ar Volgas un Jeņisejas, Ziemeļdvinas un Dņepras romantisko krāšņumu. Gleznainajiem Daugavas krastiem piemīt maģisks pievilkšanas spēks...

Laika ritējums ir nesaudzīgs. Krievu 2. vidusskola Krāslavā tika atvērta tālajā 1944. gadā un drīz vien pēc pusgadsimta jubilejas svinībām palika vēsturē. Optimizācija deviņdesmito gadu izglītības sfērā, kas bija nenovēršama, noteica cēlus mācību un audzināšanas uzdevumus jaunajai “Varavīksnes” skolai, kura ne tikai turpināja labākās tradīcijas, bet arī guva plašu starptautisko atzinību. Turpretim mums, trim tūkstošiem Krāslavas 2. vidusskolas beidzēju, atlika tikai nodoties atmiņām pie to ēku sienām, kur kādreiz skanēja skolas zvans.

Mana skola Jāņupītes krastā bijušajā grāfu bibliotēkas ēkā tagad izskatās pilnīgi pamesta, toties 1975. gada absolventiem laimējās: pagājušajā sestdienā viņi tikās pie tagadējās pamatskolas ēkas. Mans direktors bija Jevģēnijs Korņevs, bet viņi ar labiem vārdiem pieminēja Mariju Aļeksejevu.

Pirms 35 gadiem (to laiku nevar salīdzināt ar tagadējo, kad cilvēki masveidā izbrauc no Latvijas) Krāslavā bija daudz iedzīvotāju. Četras izlaiduma krievu klases un katrā gandrīz trīs desmiti audzēkņu. Klašu audzinātāji... Vienu vairs nav starp dzīvajiem, otri ir tālu... Tāpēc ilgi gaidītās tikšanās dalībnieki sirsnīgus pateicības vārdus veltīja Aleksandrai Jegorovai, matemātikas skolotājai un 11. v klases audzinātājai. Kopā ar viņu ielūgumus saņēma un uz tikšanos ieradās pedagoģes Vera Suhoveiko, Svetlana Smirnova un kādreizējā pionieru vadītāja Viktorija Cimmermane. Tāpat kā agrāko apaļo jubileju sakarā, arī šoreiz apsveikumus no tālās Ķelnes atsūtīja Bļuma Šmulensone.

Zinu, ka ne visi vidusskolu beidzēji pulcējas šādos klasesbiedru salidojumos. Lielisko tradīciju iedibināja tieši v klase, kura atzīmēja kopā 10, 25 un 30 gadus kopš izlaiduma dienas. Tagad ne visai apaļas jubilejas (35 gadi) reizē viņiem piebiedrojās vēl trīs klases. Un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka bijušie klasesbiedri apsolījās tikties tieši pēc pieciem gadiem.
... Viņi ne uzreiz pazina cits citu, salīdzinot solīdu kungu un dāmu sejas ar skolas gadu fotouzņēmumiem, kurus, gluži kā paroli, turēja rokās. Daudzi kļuvuši ne tikai par vecākiem, bet arī par vecvecākiem, lai gan ārējais spo- žums neliecināja par gadiem. Tādā dienā sirdī visi paliek skolēni, ieejot savās klasē, daudzi sāka palaidņoties. Kāds, ieraudzījis skolotāju pie tāfeles, nepacietīgi pacēla roku, zēni mēģināja paraustīt meitenes aiz bizēm. Veltīgi, ta- gad ir cita mode, īsus matus neparaustīsi.
Iepazīstos ar efektīgu blondīni. Pats nestādos priekšā: rajona laikraksta korespondentu pazinuši daudzi. Alla Vaščenoka, tagad Voitoviča, pēc klases- biedru ielūguma ieradās no tālajiem Čeboksariem. Rīgas Politehniskā institūta absolvente, nostrādājusi divus gadu desmitus inženiera specialitātē, tagad ir ļoti apmierināta ar firmas finanšu direktora specialitāti. Ir divi pieauguši dēli, viss kā tirgus ekonomikas laikmeta veiksmīgiem cilvēkiem. Vistālākais ciemiņš bija Izraēlas uzņēmējs Jaša Drizins. Jankelim nācās lidot no Malaotas pilsētas, lai pēc deviņpadsmit gadu prombūtnes tiktos ar klasesbiedriem un ieraudzītu savus skolotājus. Nedzirdēts prieks...

Fizikas kabinetā kāds līksmi iesaucās: “Bet soli ir mūsu, tikai vecās rozetes nomainītas!” Atmiņas, saucieni: vai atceries! Un emociju uzplūdā, kas virmoja pāri malām, kāds nolika uz galda šampanieti, pavisam aizmirsdams par skolēnu uzvedības noteikumiem. Tādā dienā tas ir atļauts.

Pa jaunības takām pie grāfu pils sienām, pa vecā parka ēnainajām alejām viņi gāja ļoti lēni, atcerēdamies randiņu un pirmo skūpstu vietas. Tālāk maršruts virzījās pa atjaunotās Krāslavas centru uz banketu zāli, kur viņus gaidīja daudz pārsteigumu. Pasākuma nostalģiski lirisko toni radīja slavenais trio “Tranzīts”, kurš dāvāja svinību gaviļniekiem vismīļākās dziesmas “Bērnības pilsēta”, “Veltījums skolotājai”, “Tas nav aizmirstams”. Pirmie vārdi un tosti tika adresēti skolotājiem, un tad sākās... Bungām rībot, uz avanscēnas uzkāpa Jānis, Rita, Valērijs un Olga - atbilstošās formās viņi demonstrēja pionieru sasaukšanos ar pamācošu aicinājumu: “Esi gatavs!” Sekoja dāvanas, tās bira kā no pārpilnības raga. Alla no Čuvašijas dāvināja krūzes ar klasesbiedru fotogrāfijām, Jānis Bonders prezentēja vi- deodisku “Klasesbiedri”, bet Rita Andrejeva saņēma aplausus par solodziedājumu ar improvizētu dejošanu. Ska- nēja dzīvā mūzika, klātesošie dejoja “Skolas valsi”, dziedāja korī dziesmas “Ir tikai mirklis”, “Cik labi, ka mēs te šodien satikāmies”. Bet vēl, nododamies bērnības atmiņām, viņi dziedāja častuškas, gāja riņķadejas, spēlēja strautiņu un sunīšus.

Pēc salidojuma galveno organizētāju Ritas Andrejevas, Olgas Kovaļovas un Jāņa Bondera viedokļa pasākums izdevās labāk, nekā bija plānots. Turpinājums noteikti būs!

Aleksejs GONČAROVS