Jautājums - atbilde

Savā uzrunā vēstnieks atgādināja, ka šogad visa cilvēce un Krievija kopā ar antihitleriskās koalīcijas dalībniekiem atzīmē 65. gadadienu. Tieši veterāni ir galvenie varoņi, kuri tuvināja uzvaru. Nežēlīgais karš laupīja miljoniem dzīvību, tas vienmēr jāatceras un jāpateicas tiem, kas ziedoja savas dzīvības, veselību, spēkus, jaunību tās pasaules labad, kurā mēs dzīvojam un priecājamies.

Esmu pilnīgi vienisprātis ar KF vēstnieku un vēlos sveikt visus dalībniekus lielajos svētkos. Visiem veterāniem novēlu vairāk laimīgu dienu un mirkļu, bet galvenais - stipru veselību! Taču man ir jautājums visiem trim izdevumiem. Pasniedzot piemiņas medaļas, vēstnieks paziņoja, ka ārpus Krievijas Federācijas dzīvo 60 tūkstoši Lielā Tēvijas kara veterānu, piektā daļa no tiem -12 tūkstoši - dzīvo Latvijā.

Visus izdevumus lūdzu nopublicēt manu jautājumu. Kā tas gadījās, ka tik mazā valstī salīdzinājumā ar Ukrainu, Baltkrieviju, Kazahstānu un citām, ir tik daudz veterānu? Lūdzu lasītājus izteikt savu viedokli.

Stanislavs Kusiņš

* * *

Gribētu izteikt savu viedokli šajā jautājumā. 50.gados obligātā kara dienesta laikā mācījos Taškentas tanku skolā. Tikšanās laikā ar skolas mācību daļas priekšnieku pulkvedi Bobrovu mēs runājām par Baltiju un, protams, par Latviju. Pulkvedis bija ļoti labi izglītots, kulturāls cilvēks, inteliģents. Mēs apspriedām daudzus Latvijas vēstures jautājumus. Šī saruna vairāk līdzinājās manu zināšanu pārbaudei nekā bija saistīta ar viņa ziņkārību. Pulkvedis lieliski zināja visus vēstures periodus: Vidzemes iekarošana Pētera I laikos, Kurzemes un vēlāk, 1772.gadā, Latvijas austrumdaļas pievienošana Krievijas impērijai. Zinādams, ka Latvijā vēl kopš 17. gadsimta otrās puses dzīvo Krievijā vajātie vecticībnieki, uzdeva daudz jautājumu par šo iedzīvotāju daļu.

Krāslavā vienmēr bija un ir nepieciešamība sazināties ar visu tautību cilvēkiem, kas dzīvo pilsētā. Es pastāstīju, ka pirmās vecticībnieku apmetnes parādījās tagadējās Latvijas austrumdaļā - Latgalē, pirms tam - Polijā. Dzīvojam draudzīgi, ja arī gadās kādi kautiņi, tad tikai ballītēs meiteņu dēļ. Es pavēstīju, ka mūsu pilsētā arī ir Bobrovi, tas viņu patīkami pārsteidza.
Pulkvedis gatavojās ieskaitīšanai rezervē, un viņam bija tiesības izvēlēties turpmāko dzīves vietu jebkurā PSRS vietā. Es, būdams vēl naivs jauneklis, piedāvāju viņam Maskavu, Ļeņingradu, Kijevu. Viņš atbildēja, ka šīs pilsētas ir pārapdzīvotas. Vēlāk kļuva zināms, ka tiesības palikt tur bija tikai tiem, kas tika iesaukti vai dzīvoja šajās pilsētās līdz dienestam armijā. Karaskolu absolventiem teicamniekiem arī bija tiesības turpmākajam dienestam izvēlēties jebkuru kara apgabalu. Ar diviem kursantiem, kuriem bija šāda izvēles iespēja, es spēlēju kopā šahu vienā komandā. Arī viņi iztaujāja mani par Baltiju. Es piedāvāju viņiem izvēlēties ārzemes. Viņi man atbildēja: “Tamdēļ ir jābūt precētiem!”. Viens tik tiešām apprecējās ar meiteni, kas strādāja karaskolā, un aizbrauca uz Vāciju, otrs devās uz Baltijas kara apgabalu.

1972.gadā uz Krāslavu atbrauca mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi no Tadžikijas, Turkmēnijas, Armēnijas, Ukrainas, Krievijas un citām republikām. Visi viņi atzinās, ka brauc pie mums kā uz ārzemēm. Ogres trikotāžas kombinātam, Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīcai nekad nebija problēmu ar darbaspēku no Baltkrievijas un Krievijas. Bet vēl visus vilināja Jūrmala.
Dzīves līmenis Latvijā bija daudz augstāks nekā citās republikās. Zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks - kur labāk. Tāpēc rezervē ieskaitītie karavīri izvēlējās Latviju un atveda šurp savas ģimenes un vecākus. Rīgā atradās Baltijas kara apgabala štābs. Tas bija vēl viens iemesls, kāpēc daudzi palika dzīvot Latvijā. Triju mēnešu laikā pilsētas vadībai vajadzēja piešķirt dzīvojamo platību atvaļinātajiem virsniekiem.

Vēlēšanās pārcelties uz dzīvi Latvijā bija ne tikai militārpersonām, uz mūsu rajona kolhoziem pārcēlās daudzi Baltkrievijas iedzīvotāji. Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas periodā iedzīvotāju, kas dzīvoja šeit jau līdz 1940. gada 17. jūnijam un viņu pēcnācēju, Lietuvā bija 85%, Igaunijā - 67%, bet Latvijā - nedaudz vairāk par 51%.

Pirms dažiem gadiem RTVI kanālā apsprieda Putina aicinājumu tautiešiem, Krievijas prezidents aicināja tautiešus, kas dzīvo citās valstīs, atgriezties dzimtenē, solīja nodrošināt viņus ar mājokli, darbu un sociālajām garantijām. Politologs Andrejs Mlečins toreiz izteica savu viedokli, ka, iespējams, atbrauks cilvēki no Vidusāzijas, Kaukāza, bet no Baltijas neatgriezīsies neviens.

Pēc trim gadiem to pašu tematu atkal apsprieda šajā kanālā. Izrādījās, ka Mlečinam bija taisnība - Krievijā atgriezās tikai nenozīmīgs Baltijas valstīs dzīvojošo tautiešu skaits.

Edmunds GEKIŠS