Ceļas, iet, dara, sevi nežēlojot!

Lielo jubileju Rita Irēna Jokste bērnu un mazbērnu lokā nosvinēja dažas dienas agrāk, kad viņi no malu malām varēja atbraukt pie mammas ciemos, bet laiku sarunai ar žurnālistu nācās atvēlēt tieši savā dzimšanas dienā — sasniegusi tādu ievērojamu jubilejas vecumu, pensionāre arvien turpina turēt mājlopus, piedalās sabiedriskajā dzīvē, spēj skandināt baznīcas zvanus, kas ir ļoti smags darbs un ne katram vīrietim pa spēkam, ir jaunuzceltās kapličas atbildīgā persona. Ritas kundze prot atrast kontaktu ar jebkuru, tālab pie viņas cilvēki droši nāk pēc padoma, meklē arī reliģiska rakstura padomus.

Ziedu pušķis no laikraksta kolektīva un neliels suvenīrs ar avīzes “Ezerzeme” logotipu Ritai bija ne mazāks pārsteigums, kā žurnālista vēlme veidot par viņu rakstu. Emociju uzplūdā kundze iebilda: “Nezinu, vai esmu cienīga, lai raksta par mani...” Tomēr mūsu saruna notika un bija ļoti produktīva. Mums bija pārsteigums uzzināt, ka viņa vienīgā visā daudzstāvu namā pasūta “Latvijas Avīzi” un Aglonas, Dagdas un Krāslavas novada avīzi “Ezerzeme”, kuru nepārtraukti abonē kopš jaunības dienām. Vienreiz kādā izlozē pat ir laimējusi simbolisku balvu — pildspalvu. Daži kaimiņi par to saka: “Rita pati bagātākā…” Uz ko pensionāre atbild: “Ne jau bagāta, bet informēta, pateicoties rajona laikrakstam. Avīze patiesi laba.”

Pensionāres dzimtene ir Bukmuižas draudze, Vaišļu sādža. Baznīckungs Jezups Kazlass nekristīja jaundzimušo vārdā Rita, jo, lūk, tas esot “čivļu” vārds, un vecāki meitenei iedeva arī latgaliešu vārdu — Irēna. Kopumā viņas vecāku ģimenē auga četri bērni — viens dēls un trīs meitas, no kurām viena māsa Salaspilī jau ir mirusi. Bērnus praktiski uzaudzināja māte, jo tēvs tika represēts un 10 gadus pavadīja cietumā Arhangeļskā.

”Man bija seši gadiņi, kad aizveda tēvu, mēs, četri bērni, palikām ar māti,” atceras Rita. “Toreiz bijām nekādi, apspiesti, visu atņēma un aizveda. Kuļmašīnu, motoru, visu, pat logus mājai izsita. Mēs, bērni, sēdējām pie loga, viņi ar akmeņiem meta virsū. Aplasīja visu mantu un par bandītiem apsauca. Bija smaga sajūta, tikai, Latvijai atgūstot neatkarību, kļuvām par cilvēkiem. Pat tēju dzert paaicināja, kad pagastā iesvētīja sarkanbaltsarkano karogu. Bija patīkami. Tēvam, kurš savulaik gāja pret pastāvošo režīmu, tagad būtu gods un slava. Bet toreiz cietumā tēvs tika sists un dauzīts, mājās atgriezās praktiski darba nespējīgs.”

Vecāku ligzdiņu Rita pameta 1962. gadā, turpat netālu pāri ceļam “kaimiņos apprecējās. Laulājās baznīcā, kāzas, kā jau Latgalē pierasts, bija uz abiem galiem”, spēlēja harmonikas, notika apdziedāšana, viss, kā tiem laikiem pienācās. Par Ritas vīru kļuva buldozerists-traktorists Valerjāns. Rita ir ieguvusi tikai septiņu klašu izglītību, jo tālāk mācīties nebija iespēju. Viss darba mūžs — 32 gadi — tika veltīts lauksaimniecībai: slaucēja, cūkkope un visilgāk — 16 gadus — putnkope padomju saimniecībā “Ezernieki”. No fermas uz fermu, vienīgi teļkope nekad nav bijusi. Kad sovhozs sabruka, kādu laiku pastrādāja par apkopēju kantorī, kā arī skolā, kopumā pāris gadu. Ritas ieguldījums padomju saimniecības izaugsmē tika atbilstoši novērtēts: trīs medaļas “Sociālistiskās sacensības uzvarētājs” (1974., 1976. un 1977. gadā), medaļa “PSRS darba veterāns”, par panākumiem tautsaimniecībā saņemtas Tautsaimniecības sasniegumu izstādes divas bronzas medaļas. Pasniedza tās Krāslavā svinīgā pasākumā, uz kuru sabrauca labākie no visa rajona. Klāt medaļai vienmēr bija kāda dāvana. Ritas darba grāmatiņā ierakstītas daudzas pateicības. Pati apbalvojumu īpašniece ir ļoti pieticīga: “Mani priecē tas, ka nebiju starp pēdējiem!”
Pārmērīgi smagais lauku darbs negatīvi ietekmēja veselību — pensionāre lieto zāles, lai mazinātu locītavu sāpes un cīnītos pret sirds asinsvadu saslimšanām.

Rita ar dzīvesbiedru izaudzināja divus dēlus un meitu. Bērni neaizgāja vecāku pēdās, visi apguva ar lauksaimniecību nesaistītas profesijas, jo mācījās tajā laikā, kad lauksaimniecība jaunatnei nepatika un lauksaimnieciskās profesijas nebija pieprasītāko galvgalī. Andris tagad dzīvo Belgorodā (Krievija), strādā kabeļtelevīzijā. Lai arī dzīvo Krievijā, bet saglabājis Latvijas pilsonību, lepojas tur ar savu pasi, un Krievijā viņam ir gods un slava.

Silvija iesāka strādāt Dagdā kā šuvēja, kad apprecējās, pārcēlās uz Aizkraukli, kur strādā laikraksta “Staburags” redakcijā — jau 10 gadus ir reklāmas nodaļas vadītāja. Pērn ar savas darba vietas atbalstu neklātienē pabeidza augstskolu.
Ivars savulaik ar teicamām sekmēm ir pabeidzis Rēzeknes mākslas skolu kā keramiķis. Krāslavā pastrādāja skolā par metodiķi, saprata, ka alga ļoti maza, un aizgāja uz robežsardzi. 17 gadus nostrādāja par robežsargu, tagad atkal ir jāmācās — Ivars studē Rēzeknē. Visiem bērniem ir savas ģimenes, Rita lepojas ar septiņiem mazbērniem — 4 meitenes un 3 zēni. Visi mazbērni ir labi zīmētāji, bet dažiem no dabas ieliktas ir lielākas dotības. Lūk, mazmeita Agnese mācās dizaineros, spēlē flautu un baritonsaksofonu kvartetā, savukārt Inese labi spēlē klavieres un dzied korī. Šogad abas piedalīsies X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Par vecvecmāmiņu Rita vēl nav kļuvusi, bet nav arī atlicis ilgi gaidīt — Andra dēlam jau 22 ga-di, Silvijas meitai nesen apritēja 21.

Aktīvāk sabiedriskajā dzīvē Rita iekļāvās, uzsākusi darboties Ezernieku tautas nama folkloras kolektīvā “Akmiņeica” līdz ar tā dibināšanas pirmajām dienām un dzied tajā šobaltdien. Nebija viegli tikt uz mēģinājumiem, jo kolektīvā dziedāja arī Ritas priekšniece. Nācās taisnoties, skaidrot, ka fermā visu paveikusi ātrāk, ka cits cilvēks visu tur pieskatīs. “Akmiņeicā” viņa ieķērās “ar zobiem un nagiem”, jo bija sajūta, ka tikai tā var izrauties sabiedrībā, jo citādi no fermas nekur. Sevišķi aktīvi un redzami “Akmiņeica” darbojusies Latvijas atjaunotās brīvvalsts pirmajos gados, kolektīvs dziedāja Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga iesvētīšanas pasākumā, uzstājās, kad Ezerniekos sagaidīja atjaunotās brīvvalsts pirmo prezidentu Gunti Ulmani, ar kuru ir kopīga fotogrāfija pie vidusskolas ēkas. Pēdējos gados vienubrīd Rita jau gribējusi pamest kolektīvu, bet pagaidām tā arī nav iz-šķīrusies par tik kardinālu soli. Cik var un spēks atļauj, viņa dzied arī baznīcas korī, gadus 12-14 pilda zvaniķa pienākumus, kapliča arī ir viņas ziņā, jo dzīvo tepat blakus. Aizgājēju sagaidīt, sakopt, sveces iedegt, raudzīties, lai ugunsgrēks neizceļas — tie ir tikai daži no pensionāres pienākumiem. Saikne ar baznīcu Ritai ir sena un noturīga. Viņas mamma bija ticīga, pieradināja meitu lūgt Dievu kopš agras bērnības. Arī padomju gados Rita regulāri apmeklēja baznīcu, jo bija vienkārša sieva un nejuta bailes. Tagad daudzi, kuri liedza citiem iet pie Dieva, paši nāk uz baznīcu.

Rita: “Bija cilvēki, kas zināja, ka nevar iet uz baznīcu, bet viņi neliedza to darīt citiem, nerakstīja uz papīra strēmeles to vārdus, kuri uz baznīcu nāca. Pie mums brauca ērģelniece no Rīgas, viņa strādāja arī par skolotāju. Atceros šīs kundzes padomu ticīgajiem: “Pasakiet, ka jums patīk šī mūzika, tāpēc ejat uz baznīcu!””

Sava saimniecība, mājlopi — tā jau ir pašsaprotama lieta. Ritas gados tik daudz strādā retais. Bet viņa tur mājlopus kopš tā laika, kad apprecējās. Lielas saimniecības nebija nekad: govs, pāris sivēnu, desmits vistu, kaķi un suņi arī ir. Netālu no centra savulaik nopirkta veca māja, ir nedaudz zemes — 7,2 ha, tur arī mīt lopi. Vīrs Valerjāns nomira 60 gadu vecumā — 2001. gadā, tālab Rita visu dara viena, paveikt lielākos un fiziski smagākos darbus palīdz dēls Ivars, savukārt ar traktoru palīgā nāk traktorists Gustavs Matusevičs.

Rita māk siet ļoti gardu sieru gan pēc pašas receptes, gan pēc grāmatām. Nekad tukšām rokām koncertēt nebrauc. Pērn pēc krustdēla Jura lūguma pat novada domei uz Jāņiem vārījusi dažādus sierus. Vispār nav tāda darba, ko Rita neprastu. Viņa ir gan adītāja, gan šuvēja — mājās ir sava šujmašīna. Jaunmodīgos rokdarbus — origami, pērļu izstrādājumus un tamlīdzīgus ir redzējusi, bet pati nav tajos iemēģinājusi roku.

”Savā mūža esmu piedzīvojusi ļoti daudz notikumu,” Rita dalās atmiņās. “Interesantākie brīži dzīvē bija, kad sāku dziedāt folkloras kolektīvā “Akmiņeica”, tad sajutu vairāk uzmanības. Latgalieši katrā novadā runā citādāk, arī es īsti pareizi nemāku, bet pamatā runāju latgaliski.

Kur tik nebraucām koncertēt! Gan pa Latviju, gan uz Baltkrieviju — tas bija interesants laiks. Jo darbs lauksaimniecībā tāds, ka tu tur esi piesiets kā suns pie ķēdes. Cilvēkiem svētki, bet man uz fermu jābrauc. Strādāju nakts maiņas, pati biju sargs, pati vetārsts, iemācījos pati spricēt un kastrēt sivēnus. Visu darīju, citādi man nebūtu to apbalvojumu. Tas tagad — bezdarbnieki viens otram pakaļ staigā un aiz viņiem vēl kāds kontrolē, bet mēs savā laikā visu paši darījām.

Protams, cilvēkiem sāp sirds, skatoties uz gruvešiem, kur kādreiz bija plaukstošas fermas. Ūdrijā tikko uzbūvēja jau-nu putnu fermu un drīz visu izjauca. Bet man šodien sirds sāp vairāk par jaunatni. Domāju, ko viņi gaida, no kā gaida? No saviem vecīšiem pensionāriem gaida, ka viņi ko atmetīs? Bet ko paši? Katrs taču var kaut ko darīt kaut sevis apgādāšanai ar uzturu, taču negrib. Man šķiet, ne tikai vecāki pie vainas, bet visa sabiedrība kopumā. Skolā vairs neko nedrīkst darīt, pat grīdu izmazgāt nē. Atceros, mans Ivars, skolnieks būdams, gāja ravēt bietes, raka kartupeļus un citus darbus darīja. “Mamma, šodien neiešu ravēt, man tik ļoti nepatīk kaktusi..,” tā viņš sauca usnes. Bet gāja. Tagad skatos, ciematā zem gadu nastas salīkusi vecmāmiņa uz ceļiem rāpo dārzā, bet mazmeitas pa ciematu pastaigājas. Ad mēs augām, bija savādāk. Ne uz dejām, ne kur citur bez mātes atļaujas iet neuzdrīkstējāmies. Sovhozā darbs dzina darbu un mājas soli vajadzēja paspēt. Ap pulksten četriem rītā vajadzēja pašai paspēt uz fermu, bet jāmostas bija agrāk, jo vīram vajadzēja ūdens spaiņus uzkarsēt, lai var traktoru no rīta iedarbināt un uz Andzeļiem ceļus iztīrīt. Pēc darba dienas traktorists, pārnācis mājās, noģērbj eļļainu kombinezonu, kas līdz rītam sievai ir jāizmazgā ar rokām, jo nebija tai laikā veļas automātu. Un neraudājām, ka smagi.
Mūsu bērni auga sarežģītos apstākļos, jo bērnudārzu nebija un atstāt nebija ar ko. Agrāk neprasīja, vari vai nevari. Ivaram apritēja gads, ej uz fermu, bērnu liec, kur gribi. Andri ņēmu līdzi uz fermu, ieliku teļu aizgaldā, pa kuru viņš skraidīja, bet pati slaucu govis. Taču puika kaut kā iemanījās no aizgalda izlīst, apstājās uz mēslu transportiera un atbrauca pie manis. Paldies Dievam, sveiks un vesels, traumas neguva. Kad 1969. gadā no Vaišļiem pārbraucām uz Bukmižu, bērnus jau varēja atdot bērnudārzā, bet vajadzēja atdot uz nedēļu, caurām diennaktīm. Bērniem nepatika, caur žogu visi brēca. Bet ko darīt, ja man jāiet uz fermu. Fermas bija lielas, lopu daudz. Tolaik uz fermu Mortiņos bija jācilpo kājām trīs reizes dienā, jo nebija, kas aizved.

Mani tracināja tas, ka lopkopjus uzskatīja par zagļiem, traktoristus — par dzērājiem. Ja cāļi nosprāga, tikai putnkope vainīga. Kādus tos atveda, nevienu neinteresēja. Savukārt trakto- risti, tīrumu putekļos un iestrādājot augsnē ķimikālijas, atstāja tur visu savu veselību. Lūk, šodien mēs visi ieraudzījām patiesos zagļus. Lādēt vienmēr var, bet mums nekādas teikšanas nebija, uz vienu strādājošo bija 10 priekšnieku, nezināji, no kura baidīties.

Rūgtākas atmiņa ir par privatizācijas laiku, kad visa mantas dalīšana notika klusībā. Strādāju kantorī par apkopēju. Pa nakti atnāku kurināt — skapja vairs nav. Tikai putekļi un grāmatas izgrūstas uz grīdas. Visi izliekas, ka neko nezina. Izvazāja visu, pašiem šodien būtu vieglāk, ja kādu rakstāmgaldu būtu atdevuši arī vienkāršam cilvēkam.”

Rita nekad nav bijusi ārzemēs. Apveltīta ar lielu humora izjūtu, viņa neslēpj: “Dažreiz mani bērni smejas — lai mammu kur aizvestu, vajag ar visu govi vest! Bet viņi zina, ka tas ir mans hobijs, un negrib apvainot, kaut ko liedzot darīt. Apsēsties uz beņķa un šūpot kājas — tā nevaru dzīvot. Kamēr varu, tikmēr aru. Mūsu mamma dzīvoja nabadzībā, bet nekad no mājam bērnus nepalaida tukšām rokām, vienmēr kaut ko ielika somā. Arī man vajag saviem bērniem pielikt somas. Ne tādēļ, ka viņi nebūtu iztikuši, visi ir iztikuši, bet tādēļ, ka viņi ir mani bērni.”

Juris ROGA