Notrauc putekļus vēstures liecībām

Anatolijs: “Mana tēva dzimtene ir Ukraina, kur viņš pabeidza zivju tehnikumu un ieguva profesiju, var sacīt, mūžam. Saņēma nosūtījumu uz Latvijas pērli — Kuldīgu, kur padomju gados Pelčos bija ļoti liela dīķu saimniecība. Laikā, kad pie varas Padomju Savienībā bija Ņikita Hruščovs, nolēma, ka saimniecība nav rentabla, un sākās štatu samazināšana. Tēvu norīkoja darbā uz Krāslavu. Augustovkā bija zivju mazuļu audzētava, kur viņš bija par direktoru. Kad atnāca speciāliste ar augstāko izglītību, savu vietu viņš atbrīvoja tai, bet pats palika strādāt par vienkāršu zivkopi. Neilgi pirms pensijas nokļuva štatu samazināšanas dzirnās, nācās sameklēt citu darbu, kas vairs nebija saistīts ar profesiju. Strādājot profesijā, tēvs ļoti daudz braukāja pa bijušo PSRS. Fotografēšanai viņš pievērsās aptuveni 1950. gadā, kopš tā laika praktiski nešķīrās no sava fotoaparāta “Zorkij 4”, visur ņēma līdzi. Tas pārtapa par lielu hobiju, viņš centās izglītoties, ļoti daudz lasīja par fotogrāfiju un visu darīja pats, sākot ar filmu attīstīšanu beidzot ar attēlu izgatavošanu un sakārtošanu albumos. Vēl tagad mājās ir saglabājusies šāda tāda tēva lasītā literatūra par fotogrāfiju. Ļoti daudz viņš fotografēja tieši Krāslavu. Ar savām bildēm viņš nekad nepiedalījās izstādēs, tās bija domātas tikai sev, savai ģimenei un draugiem.”

Mihails Černenko dzimis 1929. gadā, ģimeni izveidoja vēl Ukrainā, līgavu atrada tajā pašā ciematā, no kura nācis pats. Ar sievu izaudzināja divus dēlus. 1950. gadā Ukrainā piedzima Nikola. Latvijā viņu gan sauca par Nikolaju, kurš diemžēl pagājušajā gadā nomira. Nikola bija 11 gadus vecāks par Anatoliju, kurš piedzima jau Latvijā 1961. gadā. Neviens no dēliem neaizgāja tēva pēdās: Nikola izskolojās par elektriķi, bet Anatolijs — par radio mehāniķi, taču šobrīd ir bezdarbnieks. Neviens no dēliem nepievērsās fotografēšanai. Reizēm Mihails komandējumos ņēma līdzi dēlu Anatoliju, kuram dažas epizodes spilgtā atmiņā: “Es pats braucu kopā ar tēvu uz Nemanas ūdenstilpnēm starp Kauņu un Viļņu, kur zvejoja sīkas garnelēm līdzīgas zivtiņas, kuras sūtīja uz Latviju citu zivju barībai.”

Albumu noformējums ir ļoti akurāts: uz pēdējā vāka atzīmēts, cik ir fotogrāfiju par kādu laika posmu tas satur, bet katra fotogrāfija parakstīta, lai būtu skaidrs, kas tajā attēlots. Tiesa, daži uzraksti jau grūti salasāmi. Interesantas fotogrāfijas tapušas uz Amūras upes, kur ieguva Amūras līdakas ikrus eksportam uz Ameriku. Mihails daudz fotografēja Maskavas skatus, vairākas fotogrāfijas tapušas Ševčenko dzimtenē, Karēlijā, Orenburgas apgabalā, Ļeņingradā, Rīgā, Siguldā, uz Sīvera ezera ziemā, zivju saimniecībā “Pelči”, Kuldīgā pie Ventas rumbas, un, protams, Krāslavā. Šīs vēstures liecības piemēram atgādināja, ka savulaik Krāslavā bijusi spēcīga futbola komanda, uz kuras spēlēm stadionā pulcējās daudz līdzjutēju. Diemžēl praktiski visas bildes ir amatierlīmenī, ne katra der publicēšanai.

Juris ROGA