Parunāsim par ilkņaino

Šīs aukstās un sniegiem bagātās ziemas sekas mēs, makšķernieki, jūtam vēl tagad, jūnijā. Daugava vēl tagad nevar atgriezties parastajā vasaras gultnē, tamdēļ nav pieejamas labākās copes vietas. Neapmierināti pludiņmakšķeru īpašnieki, ik pa laikam par jaunu piesienot āķus, grūti arī spiningotājiem, kuri siekstām pārpilnajās vietās zaudē dārgās mākslīgās zivtiņas.
Ar Dmitriju iepazinos agri pavasarī Ruslana Homutiņina “vīriešu” veikalā. Ļoti azartiskais copmanis palūdza manu telefona numuru, tā, visādam gadījumam: ja nu paveicas! Ilgi gaidīt nevajadzēja... No visas sirds apsveicu Dimu ar vērtīgo trofeju, jo viņa mūža pirmais zandarts uz elektroniskajiem svariem uzrādīja 1770 gramus, garums — 57 centimetri.

Tajā rītā zivis neķērās, to apstiprināja arī makšķernieki upes krastā lejpus tilta. Šeit, Daugavas kreisajā krastā, redzams tikai viens sēklis, kuru tad arī izvēlējās mūsu veiksminieks. Novērtējis situāciju, viņš paņēma dzelteni-sarkanu pazīstamās “Jaxon” firmas vobleru un sāka pārbaudīt upes dibenu. Zivs uzķērās plkst. 11.10, un copmanis nesamulsa — labi, ka badīgais zandarts paķēra mutē visu palielo vobleru.

Pēc fotosesijas Dima pastāstīja arī par otru personīgo sasniegumu — agrāk noķerto 3,2 kilogramus smago salati. Bet lielāku par 5,5 kilogramiem līdaku pagaidām nav izdevies dabūt. Upes zandarts — tā ir ļoti reta trofeja: pats lielākais asaru dzimtas pārstāvis tikai retu reizi aplaimo spininga vizuli. Kādreiz, vēl padomju laikos, kad Sīvera ezerā intensīvi tika kultivēti zandarti, rūpnieciskie zvejnieki vilka ārā pat desmit kilogramus smagus eksemplārus. Atjaunotās neatkarības gados diemžēl cilvēks pret dabu izturas tikai kā patērētājs. Rūpniecisko un malu makšķernieku ietekmē Sīvera ezera zandartu populācijai draud bojāeja. Pagaidām par saimniecisku attieksmi pret ezeru novada zilo druvu var tikai sapņot. Līdzīga draudīga situācija izveidojusies arī Rušona ezerā, tikai tur vietējie iedzīvotāji kopā ar Aglonas pašvaldību panāca to, ka rūpnieciskā zveja tika aizliegta uz pieciem gadiem šajā kādreiz lieliskajā dabiskajā ūdenskrātuvē. Savukārt mēs turpinām neganti ekspluatēt Sīveru, kur pēdējā laikā arvien palielinās arī trollingistu skaits. Pēc mums kaut ūdensplūdi?

Taču atgriezīsimies pie upes zandartiem un pacentīsimies saprast, kāpēc ilkņainais plēsoņa nav plaši izplatīts. Pirmkārt, zandartam patīk dziļas bedres, kuru posmā no austrumu robežas līdz Daugavpilij ir pavisam maz. Tajā pašā laikā Daugavas dziļajās ūdenskrātuvēs hidroelektrostaciju tuvumā zandarti veiksmīgi dzīvo un vairojas. Otrkārt, sīkzivju lielais skaits upē — tā ir zandarta stabila barības bāze. Lūk, kāpēc šīs lielās zivis tik reti interesējas par metāla, plastmasas vai silikona mākslīgajām ēsmām.

Iespējams, ne visi zina, ka nārstošanas laikā (maija beigās un jūnija sākumā) zandarti sadalās pa pāriem. Tēviņš cītīgi taisa ligzdu, attīrot no dūņām un dubļiem upes dibena gabaliņu. Pēc tam, kad ikri būs apaugļoti, viņš kļūs par mājas pavarda sargu tik ilgi, kamēr ikri pārvērtīsies par rijīgiem zandartēniem.

Zandarts barojas naktīs un rīta gaismā. Pirms gadiem divdesmit man izdevās uztaisīt fotoreportāžu par to, kā zandarti tiek ķerti uz nakts gruntsmakšķeres ar mazu karūsiņu uz āķa. Saglabājušās arī fotogrāfijas, kurās redzami Rušona ezerā noķerti piecus kilogramus smagi zandarti. Jā, bija laiki...

Dzenoties pakaļ laupījumam, zandarts var kļūt azartisks līdz neprātam. Reiz, gaismai austot, man paveicās vērot, kā kilogramu smags zandarts, dzenoties pēc upes sīkzivīm, izlēca smilšainā seklumā, pēc tam vairākas sekundes zivs lēkāja pa krastu. Neaizmirstams skats...

Aleksejs GONČAROVS