Pierādīja sev un citiem — var, ja grib!

— Pērn, tikko kā izveidotajā Dagdas novadā jums nācās pieņemt nepopulāru lēmumu — slēgt Labiešu sākumskolu un Upmalas pamatskolu. Mācību gads ir beidzies, kas notiks šovasar? Vai rudenī novadā nekļūs par kādu skolu mazāk?

— Nē, mums nav plānots slēgt vēl kādu skolu. Ar novada Izglītības, kultūras un sporta nodaļas speciālistiem esam vispusīgi izskatījuši šo jautājumu, runājuši ar Konstantinovas un Šķaunes skolu direktoriem, kur situācija vērtējama kā kritiskāka. Bet esam vienojušies, ka arī šīs abas skolas turpinās darboties. Šķaune ir 50 kilometrus no Dagdas, ko viņiem būtu darīt, ja skolu slēgtu? Būtu ļoti nepareizi skolu likvidēt un bērnus pārvadāt lielā attālumā līdz Dagdai. Konstantinovā bērnu skaita ziņā situācija izskatās cerīga, audzēkņu skaits nākamajos gados pat nedaudz pieaugs. Mums jāizrāda pretimnākšana arī pagastu cilvēkiem — viņiem skolās ir darba vietas. Es uzskatu, ka pašā būtībā visa valsts politika skolu jautājumā ir nepareiza.

— Sācies skolēnu vasaras brīvlaiks, kura laikā visā valstī ik gadu notiek kādas traģēdijas ar bērniem. Vai ir apzināts, kādā stāvoklī atrodas bīstamākie objekti — ūdenstorņi, dīķi, elektrosadales skapji un citi, kas rada draudus bērnu veselībai un dzīvībai?

— Īpašuma tiesības nosaka arī atbildību par šiem objektiem. Nebūs tā, ka novada dome tagad visiem visu mēģinās savest kārtībā, norobežot. Protams, mēs atbildam par saviem objektiem. Pamestās ēkas un mājas mēs visa novada teritorijā apzinām kopš ziemas un veicam administratīvo darbu, ja ēku īpašnieki šos graustus turpina tādus turēt tālāk. Dīķi? Kā lai tos norobežo? Lasu internetā, ka noslīkuši divi brāļi, citur appludinātā mājas pagrabā noslīcis bērns. Tas ir briesmīgi, bet dzīve diemžēl sastāv arī no tādām traģiskām nejaušībām. Mēs cenšamies darīt visu, lai no tām maksimāli izvairītos. Runājam ar bērniem un vecākiem par drošības jautājumiem, par atbildību. Pavisam nesen biju Dagdas jauniešu centrā, kur vasaras brīvlaikā organizēs saietu invalīdiem un vecākiem. Arī šajā tikšanās reizē runājām par bērnu drošību vasarā. Mūsdienās daudz bērnu brauc ar velosipēdu un pārvietojas ar dažādiem mazjaudas motorizētiem transporta līdzekļiem. Tas jau būtu policijas darbs sekot šai situācijai, bet no savas puses mēģināsim pamācīt skolēniem satiksmes noteikumus ar jauniešu centra starpniecību, lai viņi zinātu, kā ir jāuzvedas uz ielas braucamās daļas, lai nav tā, ka viņi satiksmes plūsmā jūtas kā Nezinītis uz mēness. Mēs gribam bērnus pasargāt, bet nevaram paredzēt pilnīgi visus apdraudējumus. Ar ūdenstorņiem situācija tāda, ka visiem tiem jābūt ar noslēgtām durvīm, ārējām kāpnēm jābūt nepieejamām. Neņemos sacīt, ka visur viss ir izdarīts, bet ar pārvalžu vadītājiem mums ir bijusi saruna par bērnu drošību saistībā vismaz ar tiem objektiem, kas ir pašvaldības īpašumā. Ja kāds ko ir piemirsis, pēdējais laiks atcerēties un izdarīt.

Kas sakāms par elektrosadales skapjiem — tur īpašnieks ir “Latvenergo”, jāprasa viņiem. Arī skolās veic audzinošo un izglītojošo darbu.

— Agrāk ar valsts atbalstu tika īstenoti skolēnu nodarbinātības pasākumi vasaras brīvdienās. Atbalsta vairs nav, vai paši piedāvāsiet darbu bērniem?

— Šogad nevaram atļauties, turklāt mums jānodarbina daudz simtlatnieku. Tiem, kuru vecākiem ir saimniecība, darba atliku likām tajās. Mēs, pieaugušie, to vērtējam pēc citiem kritērijiem, bet bērnam bērna prieki — viņam gribas nopelnīt kabatas naudiņu. To var izdarīt, labi mācoties, šī mācību gada nogalē pasākumā Dagdas vidusskolā pašvaldības prēmijas saņēma daudzi skolēni. Ir iespēja aizbraukt ekskursijā, ja vienojas ar klases audzinātāju. Autobusu iedalām bez maksas, bet pārējie izdevumi jāsedz pašiem.

— Reforma garām, vai visas strukturālās lietas sakārtotas, ir vai nav gaidāmi štatu samazinājumi, kādas apvienošanas?

— Būs nelieli pārkārtojumi, jo parādās jauni pienākumi. Agrāk pašvaldībai nebija jāapsaimnieko ūdeņi, mums bija vajadzīgs cilvēks, kurš pieskata ūdenssaimniecību. Tūlīt būs aktuāli zemes un mežu jautājumi un vajadzēs cilvēku, kas ar to nodarbosies. Mums jāmudina iedzīvotāji, lai viņi nomā šos zemes īpašumus un līdz ar to kļūst par nodokļu maksātājiem, ražo uz šīs zemes, nevis tur to atmatā un audzē krūmus. Pašvaldība pati nav lauksaimniecības produktu ražotājs, tas jādara zemniekiem. Aktualizējās tēma, ka katrā pagasta pārvaldē tomēr vajag savu pārvaldnieku. Šobrīd, kad tiek nodarbināti bezdarbnieki, kad jānodrošina viņu uzraudzība, jānoslogo ar darbu, jāveic darba kontrole, rodas problēmas, jo ne jau visi simtlatnieki ir pietiekami apzinīgi, ka uzdotais darbs jāveic bez lielas bakstīšanās. Tātad: mums būs viens jauns darbinieks īpašumu apsaimniekošanai un vēl viens — Ķepovas pagasta pārvaldnieks. Vairāk pagaidām nav paredzams. Nav plānots arī kaut ko apvienot. Mēs visu veidojam no nulles, raugāmies pēc vajadzības — tā ir spiedoša, tad mēģinām atrisināt.

— Skatos: Ezernieku pagasta Jaundomē Novomisļas muižā šodien strādā daudz cilvēku. Kas šeit par plāniem?

— Savulaik bijusi skaista muiža, paskatieties uz atlikušajām ķieģeļu konstrukcijām — kādi lepni reiz bijuši iebraucamie vārti, kas liecina par muižkunga turīgumu! Viņam bija arī savs alus brūzis, ledus pagrabs, ļoti iekopta teritorija ar aleju, dīķi, kura vidū bija saliņa, kurp muižnieks gāja sagaidīt saullēktu. Dambi esam izjaukuši, ūdens tagad nolaists, jo dīķis jāiztīra. Muižas ēkas fasāde ir vēstures piemineklis, ēkai savulaik bija logi ar sešām daļām, balkons un četrslīpju jumts ar mansardu, bet tagad viss ir vienkāršotā variantā. 1955. gadā te darbojās Bojāru septiņgadīgā skola, muižas priekšā saglabājušies skolotāju mājas pamati. Vispār visa šī saimniecība padomju laikā sagrauta un pārkārtota: noliktava numurs viens, numurs divi utt. Viss nolaists, palikuši vien atsevišķi elementi. Tagad Ezernieku pagasta simtlatnieki, kuri dzīvo šeit tuvumā, uzkopj muižas apkārtni, lietainā laikā strādā muižas ēkā — jauc vecās krāsnis, izvāc gružus. Pašvaldība mēģinās rakstīt projektu, tajā iekļaujot muižu kā novada tūrisma objektu. Atbalsta gadījumā veiksim tā kapitālo remontu. Būs izstāžu zāle un ļoti skaista apskates vieta tūristiem, būs pāris darba vietu. Tēmu paturēšu noslēpumā, lai konkurenti nepārtver ideju. Ir pēdējais brīdis kaut ko šeit saglābt.

— Starp citu, ja runājam par tūrismu, kālab Ezernieku tūristu bāzē nekas nenotiek?

— Tas ir privātīpašums, vārti ciet. Mums demokrātiska valsts, kurā īpašuma tiesības svētas — kā gribu, tā daru. Darbība vai bezdarbība ir īpašnieka ziņā, no pašvaldības tur nekas nav atkarīgs.

— Šodien braucam pa labiem ceļiem, bet tādi nav visur? Kad tiks salabots meža vedēju izdangātais ceļš uz Ojatniekiem?

— Iesniegta prasība par zaudējumu atlīdzināšanu, gaidām tiesu. Protams, ka ceļu vajadzēs atjaunot. Jāpagaida tiesas iznākums, lai ir pierādījumi.

Vispār jau mūspusē tas bija ļoti izplatīts — meža vedēji ceļu sagandē un pamāj ar rociņu. Esam vienojušies ar mežniecību, ka viņi vismaz sniedz informāciju pagasta pārvaldei, ka tur vai citur notiek meža darbi. Bet pagasta pārvaldes vadītāja kompetencē ir sekot, kādā stāvoklī firma vai individuālais izstrādātājs atstāj pēc sevis ceļu. Vismaz lai noplanē. Agrāko gadu bezkontroles dēļ sabendēti daudzi iekšējie ceļi, tagad par šo jautājumu notiek problemātiskas sarunas. Bet Ojatnieki nekur nepazudīs, pienāks laiks, viss tiks izdarīts.

Liela problēma ir samazinātais finansējums. Valdība ceļiem atmet pēc pārpalikuma principa. Agrāk Dagdai vienai bija tik daudz naudas ceļu fondā, kā šodien visam novadam kopā. Pamēģini izgrozīties. Ne jau no labas dzīves ziemā atteicām sniega tīrīšanu visiem, kuru ceļi nav reģistrēti mūsu ceļu reģistrā. Tikai par atsevišķu maksu firma veica šo pakalpojumu. Es ļoti labi saprotu zemnieku bēdas, kuriem izskaloti ceļi, bet ceļa būvniecība vai uzbēršana arī ir dārgs pasākums. Nevaram mēs palīdzēt.
Esmu izdevis rīkojumu, lai uz visām 78 kapsētām novadā tiktu nodrošināta pieeja un ceļš tiktu sakārtots arī juridiski. Jo, izrādās, ir ceļi, kas iet pa privātu tīrumu uz kapiem un ir iemērīti kādam īpašumā. Pašvaldība neko nevar izdarīt, piemēram, Bērziņu pagastā divus kilometrus cilvēki spiesti iet uz kapiem kājām, jo piebraukt nevar. Sākumā mēģināsim nodrošināt piebraukšanu, nākamgad risināsim jautājumu tālāk.

— Ezerniekus, Svariņus un Bērziņus tautā dēvē par latvāņu dzimteni...

— Bezdarbnieki tagad tos izcērt. Divas cīņas metodes — pļaut vai cirst. Valsts nenāk talkā, kā paši gribat, tā dariet. Savulaik uzskatīja, ka tas ir lopbarības augs, nevienu nesatrauc, ka mums tas nepatīk un traucē. Ceļinieki savulaik labi „palīdzēja” izsēt latvāņus, jo ceļmalas sāka pļaut rudenī, sēklas no rotorpļaujmašīnas ar spēku ietriecās zemē un gribot negribot ieauga.

— Kas jauns Svariņos?

— Šeit ir liela katlu māja, kas netiek ekspluatēta un tiks pārbūvēta par sporta zāli, jo agrākajos gados sportošanai šeit netika radīti pienācīgi apstākļi. Sniegsim projektu lauku atbalsta dienestā. Savulaik ierīkotais sporta laukums mūsdienās izskatās nožēlojami, padomāsim arī par jauna sporta laukuma izveides iespējām pie sporta zāles. Svariņos nesenā pagātnē ir nodibināta jauniešu organizācija, es uzstāju, ka tādām obligāti jābūt katrā pagastā, jo visi gūsim labumu, ja jaunieši tiks organizēti un nodarbināti, ja viņi paši kaut ko sasniegs.

Svariņos saglabātas mehāniskās darbnīcas, vecās ēkas to tuvumā jaucam nost, jo nav vajadzīgas. Daudzstāvu dzīvojamais fonds nav izdemolēts, pagasta centrs kopumā izskatās ļoti pieklājīgi, nevar sacīt, ka te valda pamestība. Mūsu novadā visvairāk nospiesti ļaudis jūtas Ķepovā, tāpēc tur noteikti vajag savu pārvaldnieku, cilvēku, kurš spētu ļaudis uzmundrināt un vest sev līdzi.

— Savulaik stāstījāt par kādu fermu, kas Svariņu pagastā tiek nojaukta simtlatnieku spēkiem. Parādīsiet?

— Ar prieku, jo darbi pabeigti, vieta rekultivēta. Žēl, bet laikam nav nevienas šī grausta fotogrāfijas, varētu salīdzināt. Uzaugs zālīte, neviens pat neatcerēsies, ka tur stāvējusi šausmīga paskata ferma. Man personīgi par šo veikumu ir liels prieks, jo pats sev un citiem pierādīju, ka var izdarīt. Tie paši daži pagastu pārvalžu vadītāji mani mēģināja atrunāt, sak, te miljoni vajadzīgi, lai savestu kārtībā. Tajā pašā laikā tagad paši pie sevis atrada iespējas nojaukt graustus. Varam, ja gribam.
Bet sākas viss ar ieceri rekultivēt vietas, kur ir bīstami un degradējuši objekti. Tad tapa rīkojums, kuru pārvaldes vadītāji vairāk vai mazāk sāka pildīt. Svariņos rīkojumu sāka pildīt ļoti nopietni. Konstatējām, ka Kromanišķos netālu no skaistā Kairīšu ezera lielceļa tuvumā atrodas absolūts grausts ne ferma, sovhoza laiku atgādinājums, kas ar savu izskatu neveicināja cilvēkam labas domas. Dzīvojot tādā vidē, šķiet, ka tādā pašā veidā var arī turpināt degradēties pašiem. Tāpēc vide jāsāk kopt. Apzinājām, ka objektam nav paju biedru, kas to savulaik izpirka īpašumā, jo viņu mūžs aprāvies, dzīve beigusies. Simtlatnieki, neskatoties uz bargo ziemu, aizvāca visas koka konstrukcijas. Viņu darbam bija smagi apstākļi, bet godam tika galā. Maija sākumā pabeidzām objekta rekultivāciju, tagad pavisam cits skats arī uz ezeru.

Turpat netālu ir kapsēta, kurai bija apgrūtināta piekļuve. Palabojām ceļu, simtlatnieki attīrīja kapiem piegulošo teritoriju no latvāņiem, izgrieza kārklus, aizvāca kritušos un citus traucējušos kokus. Ar tehniku izvilkām vecos celmus Kairīšu ezera krastmalā, ar lāpstām un grābekļiem simtlatnieki izlīdzināja laukumu, kur tiks uzstādīti beņķi un būs galdiņš. Cilvēki varēs atpūsties. Izveidota pludmale — var nākt peldēties. Te ar pirmo acu uzmetienu redz lielo ieguldījumu, pagasta pārvaldnieks Edgars Tjarve ir tiešām malacis, ar simtlatniekiem kopā lielu darbu paveica.

Domāju, cilvēkiem, kuri atdusas šajos kapos, tagad varbūt šeit ir patīkamāk. Savukārt cilvēkiem, kas šodien staigā zemes virsū un kuriem trūkst padoma, lai atbrauc un domās palūdz padomu tiem, kuri šeit guļ. Kādas viņi krīzes pārdzīvoja, kam viņi tika pāri! Varbūt palīdzēs.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA