Ne medaļas, bet paaudžu labākas nākotnes un savas pārliecības dēļ

Ievada vietā

“...Bērnībā ganos gāju, jā, govis ganīju,” atceras Ādolfs Ločmelis. “Man ļoti pie sirds iet „Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme!” Šī dziesma ļoti dziļi aizkustina un saviļņo dvēseli. “Kur agrā rītā kuplās smilgas bradā. Ar basām kājām ganiņš bārenīt`s...” ir tur tādi vārdi. Arī šie: “Kur vaidot māte gaitā staigājusi Un, Dievu pielūgdama, baznīcā.” Mana māte bija ļoti dievticīga, taciņu pāri pļavai uz baznīcu staigāja ļoti bieži.”

Mēs paši valdīsim savā Latvijā!

”Es uzskatu, ka uguntiņa sāka gruzdēt no šīs mājas — “Ezerzemes” redakcijas. Konstantīns Makņa ar savējiem darbiniekiem bija aktīvākie cīnītāji pret komunistisko partiju un tās vietējo līderi Dmitrijevu. Pašos pirmsākumos es nepiedalījos nekādās sapulcēs, līdz vienā dienā manā kabinetā ienāca galvenais vetārsts Aloizs. Izrādās, ka Dagdā jau nodibinājusies Tautas frontes šūniņa un viņš — „Brīvības” galvenais vetārsts — ir tās vadītājs. Mums bija labas attiecības, mēs jau tad neuzrunājām viens otru “biedri vetārst”, vai cits “biedri”, bet tā vienkārši — Aloiz un Ādolf. Tad viņš man saka: ”Ādolf, paklausies, vajadzētu tev iestāties tajā Tautas frontē. Es palūdzu, lai nosauc kādus, kas tur jau ir. Viņš uzreiz sauca vārdu pēc vārda, es redzēju, ka tie visi, manuprāt, bija gaišākie prāti Dagdā un “Brīvībā”. Ne tikai speciālisti, pat divi mani mehanizatori, par kuriem nekad nebiju aizdomājies, ka viņi atļautos stāties pret komunistiem. Tieši tā, tieši tik vienkārši, jo bija skaidrs, ka gāja siena pret sienu. Lai nestāsta man lozungus — demokrātija, progress utt. Komunistus nost, mēs paši valdīsim savā Latvijā! Tā tas bija. Klausījos Aloizu un sapratu, ka nevaru būt malā, man tur jābūt, un iestājos Tautas frontes Dagdas šūniņā, kurā jau bija daudz biedru. Tā pamazām uz priekšu, uz priekšu.”

Dzimis kā cilvēks, mirst kā komunists

”Biju Tautas frontē, bet turpināju strādāt par kolhoza priekšsēdētāju, jo nevienam nebija drosmes ķerties man klāt. Varbūt 1989. vai 1990. gadā, bet precīzi atceros, ka tieši 18. aprīlī — savā dzimšanas dienā — kolhozā sapulcē noliku sarkano partijas grāmatiņu uz galda ar vārdiem “Šodien esmu dzimis kā cilvēks, bet mirstu kā komunists!”, pagriezos un izgāju no zāles. Pēc tam kolhoza valdes sēdē lopkopības brigadiere jautāja: “Ādolfs Adamovičs izstājās no partijas, bet cik es zinu, ja nav komunists, tad par priekšsēdētāju nevar strādāt...” Visā nopietnībā viņa domāja, ka valdē šo lietu sāks izskatīt. Gardi nosmējos, nē, šoreiz šī iecere neies cauri, es palikšu līdz pēdējam, kad sagribēšu, pats aiziešu. Biju pārliecināts par sevi. Tiesa, drīz arī aizgāju no priekšsēdētāja amata, jo man jau bija nodibināta zemnieku saimniecība, bija 60 hektāru zemes, sapirkta tehnika, pilna kūts ar cū-kām, kur dienu un nakti strādāju. Domāju, ar savu darbu naudu grābšu lāpstām un kolhozu vairs man nevajag. Nevaru taču abās vietās rauties, ko ļaudis sacīs, ja kolhozam veltīšu mazāk uzmanības. Nevarēju atstāt kolhozu otrajā plānā, bet pašam arī jāar, jāsēj, tāpēc aizgāju.”

Kombuļi izšāva pirmie

”Tuvojās 1989. gada 25. marts — PSRS deputātu vēlēšanas. Es nekad nesapņoju kļūt par deputātu. Mans draugs — sovhoza “Krāslavas” direktors Vladislavs Geiba — bija aktīvs cīnītājs pret komunismu, bet Tautas frontē nestājās. Jau zinājām, ka divi rajoni — Ludzas un Krāslavas — apvienoti vienā Ludzas 309. nacionālajā vēlēšanu apgabalā. Vēlēšanu biļetenā ierakstāmi divi kandidāti: viens no Ludzas, otrs no Krāslavas. Ir skaidrs, ka tiem jābūt rajonu partijas sekretāriem: Ludzā — Stroganovs, šeit — Dmitrijevs. Vladislavs man saka: “Mēs liksim tevi pretī Dmitrijevam. Es emociju uzplūdā: “Kas jūs jocīgi — mani pretī pirmajam!” Tajos laikos partijas sekretārs vienkāršās tautas acīs bija bezmaz kā Dievs. Sākās kandidātu izvirzīšana. Indrā, Grāveros, Kastuļinā pirmais sekretārs tiek izvirzīts bez aizķeršanās. Tā bija pieņemts, ka pirmais sekretārs un izpildkomitejas priekšsēdētājs ir augstākajā varas orgānā. Vienu dienu man piezvana un paziņo, ka Kombuļos notikusi sapulce un par kandidātu izvirzīts Ādofs Ločmelis. Tas ieprotokolēts, ko nu, vai spļausi cilvēkiem acīs? Kombuļi bija pirmie, kas izšāva. Ludzā arī interesants pavērsiens — par kandidātu izvirzīja Kirova kolhoza zootehniķi, kurš turklāt bezpartejiskais. Aprēķins vienkāršs, Stroganovam jau visa pietiek, pretī Dmitrijevam tiek nolikts kandidāts, kas apriori zaudēs. Satiksies divi rajoni. Un par kuru balsos? Par pirmo vai par to, kurš bezpartejiskais un pat ne galvenais zootehniķis? Atbilde šaubas neradīja — par pirmo!”

Komunisti zaudē visās frontēs

“Kopējā sapulce kandidātu izvirzīšanai uz biļetenu notika Ludzas tautas namā. Bija iedalītas kvotas, cik pārstāvju var būt no katra rajona. Zālē sapulcējās divu rajonu pārstāvji un trīs kandidāti: ludzānietis un divi no Krāslavas — Ločmelis un Dmitrijevs. Pirms sapulces krāslavieši staigāja pa gaiteni un ar interesi skatījās viens uz otru. Ludzānieši nobalsoja par savu, nekāda kompromisa. Ievēlēja balsu skaitīšanas komisiju — būs roka jāceļ augšā, stingri jātur, bet tie tur skaitīs. Pirms tam kandidātiem jāuzstājas. Ludzānietis lasa no papīra, Dmitrijevs sper visu vaļā, arī es, cik nu varu, leju to čugunu. Viss ritēja krieviski, kurš gan tajā laikā uzdrīkstētos runāt latviski?

Sēžam visi trīs uz skatuves tautas priekšā. Saskaita rokas par ludzānieti — redzams, ka tas ir sarakstā. Seko balsojums par Dmitrijevu, es mirkli paceļu acis — maz to roku zālē. Beidzot pēdējais balsojums, negribas skatīties, bet atkal mirkli paceļu acis un nenožēloju, jo ieraudzīju dažus cilvēkus, kuri balsoja pret mani. Es viņus tāpat zināju, bet redzēt — tas ir kas cits. Pēc balsu skaita uzvarēju konkurentu, vēlēšanu biļetenā es un ludzānietis. Sākās tikšanās ar vēlētājiem, kas ir ļoti nopietni, jo no diviem uz Maskavu dosies viens. Cilvēkiem vajadzēja izšķirties. Priekšvēlēšanu sapulces notika pa visu rajonu. Kurš kuru: ludzānietis vai Ločmelis? Braukāju arī pa Ludzas rajonu, praktiski mani vadīja Tautas fronte. Taktisku apsvērumu dēļ Krāslavā daudz nelielījos ar piederību Tautas frontei. Spilgtā atmiņā Ludzas rajona pilsēta Kārsava. Zāle — pilna cilvēku. Uzstājas ludzānietis, cik dievticīgs, nav komunists utt. Redzu, nav muļķis spēlē uz dvēseles stīgām. Neesmu arī es uz mutes kritis. Pēc brīža kājās pieceļas sirma kundze: “Jūs, Ločmeli, stāstāt tā un šitā, bet kādas ir jūsu attiecības ar Tautas fronti?” “Kādas, kādas, vienkāršas — esmu Tautas frontes biedrs!” Zāle uzsprāga — aplausi, ovācijas, man acis mitras. Sapratu, ka Kārsavā komunistiem darīt nav ko.”

Maskavas politiķi šokē latviešus

”Saujiņa tautfrontiešu Maskavā būtībā neko nevarēja izcīnīt Latvijai. Iedomājieties spēku samēru: vairāk nekā 2000 deputātu pret kādiem 48 no Latvijas, turklāt tautfrontieši izteiktā mazākumā. Bet demokrātijas idejas jau virmoja gaisā. No Rīgas Tautas frontes deputātus izvadīja ar ziedu jūru, es vilcienā iekāpu Rēzeknē — nolēmu, ko lieki triekties uz Rīgu. Maskavā visi ieradās pacilātā noskaņojumā, bet otrajā dienā Latvijas Tautas frontes grupa tika uzaicināta uz tikšanos ar Maskavas pārstāvjiem. Tā notika nelielā zālē, kurā piedalījās Valsts Universitātes rektors, profesori, Maskavas mērs, nākamais Ļeņingradas mērs un citi. Pret mani, vienkāršu kolhoza priekšsēdētāju, ikviens no viņiem šķita kā Romas pāvests. Pavisam negaidīti atklātā valodā viņi mūs uzmundrināja, sak, jūs, vecīši, neraustieties un nerimstieties, PSRS pienācis gals, tā brūk, tā sabruks. Maskavā mums to paziņoja nevis kaut kas, bet vadošie krievu inteliģences pārstāvji. Jūs pareizi darāt Latvijā, mēs sekosim. Jūs ejiet pa priekšu, viciniet savu karogu, mēs atbalstīsim, un viss aizies, kā vajag. Kas tam varēja noticēt? Bet tas deva ierosmi, kad kongresā sākās cīkstēšanās. Par tādu jautājumu balsosim, par tādu nē, pat demonstratīvi gājām ārā no zāles. Pēc pirmā kongresa man vajadzēja atskaitīties vēlētājiem. Bija milzīga interese, ļaudis jautāja, ko tur dari, kas notiek, bet pirmais jautājums visur bija: “A kas mums tagad no tā visa tiks? Cik tu atvedīsi spēkbarības, cik cementa, citu būvmateriālu?” Cilvēki vispirms skatījās praktisko pusi, jo tā bija pierasts, jo visi iepriekšējie deputāti tā darīja, ka izsita materiālos labumus. Gāja pie lauksaimniecības ministra, sita kulaku galdā: “Dod man vagonu šā un tā, un lai rīt būtu!” Krāslavā kultūras nama zālē Maskavā piedzīvotā iespaidā es uzdrīkstējos pateikt kaut ko tamlīdzīgu: “Varbūt jūs pārmetīsiet man, varbūt tautfrontieši izdara krasus soļus pret PSRS un pastāvošo iekārtu, bet atcerieties manus vārdus, ka Krievija varbūt atdalīsies ātrāk nekā Latvija.” Reakcija bija graujoša: “Tu ko muldi, tevi mēsliem jānolej, pavisam atslēdzies un slims!” Bet vajadzēja uzdrošināties to pateikt, uzupurēties.”

Augusta trīs melnās dienas jeb pučistu ēnā

„Tā bija svētdiena, dēlam Mārim kāzas. Mājās jūra ciemiņu, kurus jāizgulda. Kā jau tas ir pieņemts, svarīgākos viesus izmitinājām pa visiem saviem lepnākajiem apartamentiem, bet pats ar vedeklas tēvu devos gulēt uz siena panta šķūnī. Manai sievai Venerandai vienmēr bija ieslēgts radio, bet agri no rīta tur jau ziņo, ka Maskavā apvērsums, pie varas šitādi un šitādi, šitādiem un šitādiem Latvijā klāsies plāni. Viņa skrien pie manis uz šķūni un sauc: “Ādolf, pučs, apvērsums, pie varas komunisti!” Es uzreiz sapratu, man nebija divreiz jāsaka, ka ar mani ir cauri. Vismaz Sibīrija, ja ne pie sienas, jo biju aktīvākais un no visiem vadītājiem vienīgais Latvijas Tautas frontes biedrs rajonā. Skaidrs, ka viss cauri, bet galva pušu plīst, un es saku, lai atnes ātrāk 100 gramus, lai vismaz varu paģiras salāpīt, jo ar visām iekšām jūtu, tūlīt, tūlīt jau mājas pagalmā ieradīsies “melnā berta”.”

Apvērsums bija šoks. Tikos ar pārējiem vadītājiem un zināju, ka partijas komitejā ir saraksti un represijas noteikti sāktos, ja tiešām pučisti uzvarētu. Bet kur likties? Iet mežā partizānos? Man divi dēli, viņiem ģimenes, sieva paliek mājās. Ja es pazudīšu, cietīs viņi. Dzīvoju un strādāju, gāju uz darbu un katru dienu skatījos televīziju. Atviegloti uzelpoju tikai tad, kad ieraudzīju, ka Maskavā uz tanka stāv Jeļcins. Ar viņu Maskavā tikos ne reizi vien. Starp citu, viņš bija ļoti impulsīvs cilvēks. Mums ir pierasts, ka vadītājs ir nosvērts, diplomātisks, kad uzdod jautājumu, nekad neteiks ne jā, ne nē, bet kaut ko pa vidu. Ne balts, ne melns, ja arī vajag sacīt, tad tikai sev par labu. Bet Jeļcins nē, viņš bija pretstats šādiem līderiem: būs tā, un viss, un nekādu runu. Sevi nostādīja ļoti noteikti un demonstratīvi, runāja pilnīgi neatkarīgi.

To laiku notikumi — tas bija tuvu karam, jo bija divas izteiktas frontes. Man bija labas attiecības ar kolhoza “Ādaži” priekšsēdētāju Albertu Kaulu, kurš bija iestājies Vislatvijas glābšanas komitejā. Dmitrijevs nepalaida garām izdevību man to atgādināt. Sasauca sapulci, uzstājas, lūk, tikko bijis Rīgā, kur Vislatvijas glābšanas komiteja apsprieda pašreizējos jautājumus, un vērsās pie manis ar jautājumu, ko es domājot un spriežot par to, ka komitejas priekšsēdētāja vietnieks ir mans draugs Alberts Kauls. Kā to vērtēt? Ločmelis Krāslavā musina tautu, bet viņa draugs Alberts Kauls ir glābšanas komitejā. Tas cilvēkiem bija nesaprotami. Ādažos visu klātbūtnē savam draugam atstāstīju sarunu ar Dmitrijevu un prasīju skaidru atbildi. Bet neko konkrētu nesadzirdēju. Apmēram šādi: “Jā, tā ir nepieciešamība, es, Alberts Kauls, to stāvokli saprotu, novērtēju, varbūt visu nevaru pateikt...”

Manuprāt, pēc tā laika apstākļiem un balsu sakārtojuma Alfrēds Rubiks vairs nevarēja būt par Latvijas komunistiskās partijas pirmo sekretāru, tāpēc bija atrasts cits kandidāts. Kauls tam ļoti derēja — paraugs lauksaimniekiem, Gorbačova padomnieks, ideāls vīrietis, teicams orators. Es domāju, viņš būtu varējis kļūt par pirmo personu.”

Medaļas gaišā un tumšā puse

”Triju Zvaigžņu ordenis ir augstākais Latvijas valsts apbalvojums, ko piešķir par sevišķiem nopelniem Tēvijas labā. Ne es cerēju, ne domāju, ka man tas pienāktos par maniem nopelniem, tomēr esmu ļoti gandarīts, ka mans ieguldījums Latvijas neatkarības atjaunošanā ir novērtēts tik augstu. Protams, fiziski par neatkarību balsoja Latvijas Augstākās Padomes deputāti, bet savā ziņā mēs, PSRS Augstākās padomes deputāti, šajā procesā arī piedalījāmies. Katrā ziņā mums bija lielāka vara, turklāt tiku ievēlēts atklātā ceļā no diviem kandidātiem, bet Kokorišu un Koroševski Latvijas Augstākajā Padomē ievēlēja kā vienīgos — cita kandidāta nebija. Konstitucionāli viņi bija Latvijas deputāti, bet sākās jau viss no mūsu tautfrontiešu grupas, kad mēs braucām mājās un stāstījām, ka tur vārās tā zupa, tur.

Pirmskara Latvija 1939. gadā un 1940. gada sākumā bija viena no vadošajām valstīm savā attīstībā Eiropā līdzās Somijai, Dānijai un citām. Biju pārliecināts, ja tiksim vaļā no PSRS, spersim tādus pašus platus soļus, kādus spērām tajā laikā, ka pēc 5-6 gadiem Latvija atkal būs attīstītāko valstu spicē. Tagad saku — tas nenotika. Bet es nevaru pievienoties tiem, kuri kliedz, ka viss izzagts, visi zagļi. Tas man kož kaulā. Tas tā nav, visi nav zagļi un mantrauši, bet daudzi vadītāji nav godīgi savā darbā un politikā, nav vienprātības Latvijā. Daudz izšķir nacionālais sastāvs, daudz pret mums darbojas no Maskavas, kur nav ieinteresēti Latvijas attīstībā, un daudzi latvieši arī nav tajā ieinteresēti. Viss saindējies, dzīvei ir samazgu piegarša, nav tīrības. Ar lielu baudu un smiekliem lasu Sarmītes Ķikustes grāmatu “100 galvas ru-nā…”, jo katru no tās personāžiem redzu savu acu priekšā. Ļoti pareizi izsakās.

Paruna vēsta, ka latvietim labākā barība ir otrs latvietis. Diemžēl tajā daudz taisnības. Nesen uzstājās kāds no Igaunijas valstsvīriem, kurš pauda izbrīnu par Latviju, kur visa prese, TV, radio runā vien par to, cik slikti, ka viss ir pagalam, mirsim, sabruksim, blēži, zagļi. Ieteica palasīt Igaunijas periodiku, kur dominē gaišas domas. Tāds mums te noskaņojums, varbūt tas visu saindē. Latvija vēl pēc divdesmit gadiem? Es nevaru pateikt, kāda tā būs, ja varētu, būtu Nobela prēmijas laureāts.”

Pierakstīja Juris ROGA