Bezdarbniece Viktorija Koleita agrāk bija vienkārša grāmatvede sovhozā “Bērziņi”, pēc kura sabrukuma desmit gadus nostrādāja par pārdevēju veikalā ciemata centrā, līdz kļuva par bezdarbnieci un šajā statusā dzīvo pāris pēdējos gadus. Viktorijas dzīvesstāstā ir skaudras lappuses, kuras viņas dzīvi nav darījušas vieglāku.
Par darba iespējām dzīvesvietā var tikai sapņot. Dzīves realitāte ir visai drūma — šeit darba kļūst arvien mazāk, pēc Upmalas pamatskolas slēgšanas situācija kļuva vēl bezcerīgāka. Dzīvesbiedrs savulaik aizbrauca peļņā un ģimenē vairs neatgriezās. Dēls, kuram šogad aprit divi gadu desmiti, ir bezdarbnieks un neredz perspektīvu vietējā darba tirgū. Dagdas arodvidusskolā viņš izmācījās par automehāniķa palīgu, taču savā profesijā krīzes laikā darbu atrast nevar.
“Šobrīd izdzīvojam, pateicoties mammas pensijai, kuras mājā abi ar dēlu dzīvojam,” turpina Viktorija. “Es biju pieteikusies 100 latu stipendijai, sešus mēnešus strādāju teritorijas uzkopšanas un citus darbus. Man paveicās, tagad simtlatniekus ņem uz pāris mēnešiem. Savā ziņā priecājos, ka vēl nav mazbērnu, jo tad vispār būtu finansiāls krahs. Tā kā mums nepieder nekāda tehnika, tad turam tikai govi un sivēnu, dārzā audzējam kartupeļus un visu pārējo galdam. Ir neiespējami turēt lielu saimniecību, ja nav savas tehnikas, bet maksāt par lauksaimnieciskajiem pakalpojumiem mums nav pa kabatai. Kaut dzīvojam privātmājā, ar tūrismu nenodarbojamies — nav piemērotu apstākļu. No savas pensijas mamma mūs divus ilgi vilkt nevarēs, tālab dēls apsver darba iespējas ārzemēs: ja patrāpīsies kāds daudzmaz drošs variants — brauks! Uz dullo gan nevar, citādi atbrauksi tukšā un savu naudu būsi iztērējis. Arī valoda jāpamācās, skolā jau mācīja, bet ne visiem tās valodas tik viegli padodas, lai viss aizietu ar pirmo reizi.”
Atšķirībā no daudziem bezdarba nomāktajiem un likteņa salauztajiem, Viktorija nekrīt melnā pesimisma bedrē. Viss liecina, ka viņa ir cīnītāja. Dabūjusi zināt, ka Bērziņu pagastā slēgtās Upmalas pamatskolas telpās Brīvā laika pavadīšanas centrā “Upmala” darbosies “Origami” pulciņš, viņa ieinteresējās par šo jauno iespēju un kopā ar kaimiņieni atnāca uz nodarbībām, un palika pulciņā līdz pašām beigām. Uz noslēguma izstādi Bērziņu pagasta tautas namā atnesa vienu no lielākajām origami darbu kolekcijām: lilijas, pāvu, ziedošu kaktusu, vāzi, margrietiņas un citus ziedus, matrjoškas, sunīti, torti un citus. Ne mazāks klāsts palika mājās — vāze ar rozēm, vāze ar tulpēm, zaķi, gulbji un citi. Daudzas sievietes izbrīnīs fakts, ka Viktorija nemāk adīt, lai gan viņas mamma ir teicama adītāja. Tā kā laukos ziemā brīvā laika gana, tad bezdarbniece bija priecīga, ka atrada, ar ko aizpildīt garos ziemas vakarus. Vēl agrāk viņa darināja makramē izstrādājumus. Viktorija ar nožēlu piebilst, ka origami darbus praktiski nevar pārdot, sava trausluma dēļ tie noder tikai, lai padarītu skaistāku pašu dzīvesvidi. Lūk, pērļu izstrādājumi ir cita lieta, tos varētu mēģināt tirgot. Varbūt nākotnē vietējie entuziasti sanāks kopā un apgūs arī šo tehnoloģiju.
Sarunbiedre izmantoja iespēju apmeklēt arī datorprasmes kursus pieaugušajiem, kuri notika brīvā laika pavadīšanas centrā “Upmala” no 1. marta līdz 8. maijam. Kursu apmeklēšana saskanēja ar Viktorijas hobiju — grāmatu lasīšanu internetā. Vietējā bibliotēkā viņa visu interesantāko jau izlasījusi, bet, tā kā mājās sievietei ir dators, tad viņa tagad var lasīt grāmatas arī internetā.
Viktorija: “Protams, ka lasu vieglāka satura literatūru, mīlas romānus, jo dzīve jau tā nav viegla, tālab ir jācenšas kaut kā darīt to skaistāku. Acīm ir smagi, bet pāris stundas dienā var atļauties. Internets mājās ir, bet vājš pieslēguma ātrums. Porečje atrodas zemienē, te vispār slikta uztveršana. Bet labi, ka vismaz kaut kāds ir. Šī problēma ir visā ciematā.”
Bijusī sovhoza “Bērziņi” grāmatvede šodien secina, ka padomju gados nekas neliecināja, ka lauki piedzīvos sabrukumu. Tolaik, raugoties grāmatvedības ciparos, nebija ne jausmas par kādu sliktu vīziju. Ciematā bija manāma dzīvība, strādāja klubs, Viktorijai tai laikā bija nedaudz pāri divdesmit un pati gāja uz dejām, piedalījās pašdarbībā, ar deju kolektīvu brauca uzstāties uz Krāslavu, pat uz Rīgu uz Dziesmu svētkiem aizbrauca, tiesa, ne kā dejotāji, bet kā masu skatu dalībnieki. Dzīve kūsāja, bet tagad jaunatnes pagastā palicis maz, īsti nav pat kam organizēt kultūras pasākumus.
Juris ROGA
.jpg)
.jpg)
