Dispečere, agronome, rokdarbniece, datorlietotāja...

Datorkursiem pieteicās negaidīti daudz gribētāju, bet no 22 cilvēkiem kursus pabeidza 18. Nācās izveidot trīs grupas: dienas, vakara un sestdienas. Katrai grupai kopumā tika atvēlētas desmit nodarbības, kas notika reizi nedēļā un ilga divas stundas. Starp kursantiem bija viena pensionāre, pārējie dalībnieki — pēc 40 gadiem. Pārstāvēti bija abi dzimumi. Kursu noslēgumā tika rīkots svinīgs pasākums, kurā izsniedza diplomus par apgūto kursu “Datorprasmes iesācējiem”.

O. Brenča: “Mūsu iedzīvotāji ir ļoti apmierināti ar viņiem doto bezmaksas iespēju apgūt datorprasmes iesācējiem un vēlas kursu turpinājumu. “Mums atvērās jauna pasaule,” sacīja kursanti. Efekts ir iespaidīgs. Bibliotēkai tas arī ir ieguvums, jo būs vairāk apmeklētāju. Ne katram mājās ir dators, arī interneta pieslēgums privātajā sektorā vairākumā gadījumu ir lēns.”

Pensionāre Marina Šņucina, kura sekmīgi pabeidza šos datorkursus un saņēma zināšanas apliecinošu diplomu, izrādās, ļoti garšīgi gatavo. Viņai internets ir milzu atklājums dažādu ēdienu recepšu dēļ. Lai gan sava datora mājās pensionārei vēl nav, viņa pauž pārliecību, ka pie pirmās iespējas tas būs noteikti jāiegādājas. Pagaidām jauniegūtās prasmes viņa var apliecināt bibliotēkā vai pie dēla Valērija Daugavpilī. Laukos Valērijs nav palicis, jo savulaik pabeidzis Pedagoģisko Universitāti kā matemātiķis-informātiķis, bet strādā mēbeļu salonā kā noliktavas vadītājs. Skolotāja alga izrādījās pamaza, lai uzturētu ģimeni.
Datori nebūt nav vienīgā Marinas interese. Ziemā viņa aktīvi apmeklēja arī “Origami” pulciņa nodarbības, par kurām ir stāvā sajūsmā: “Vasarā brīvā laika tikpat kā nav, bet ziemā ar prieku darbojos. Pagastā bija izkarināts sludinājums, ka būs tāds pulciņš, bet vārda “Origami” nozīme man nebija skaidra, tāpēc gāju jautāt bibliotēkā, kas tas ir? Mūsu bibliotekārīte visu pastāstīja, sacīja, ka pulciņā darbosies bērni. Jautāju, vai ņems pieaugušos un pensionārus? “Ar lielāko prieku,” sekoja atbilde. Tā es aizgāju pie savas kaimiņienes, kura ieslēdza savu datoru, un kopā papētījām, kas tas ir. Arī viņu tas ieinteresēja, un kā kārtīgi skolēni, katru sestdienu gājām uz nodarbībām. Nevienu neizlaidu. Uz pulciņa darbības noslēguma izstādi Bērziņu pagasta tautas namā atnesu divus lielus gulbjus un zaķi, visi pārējie izstrādājumi mājās. Tur to daudz vairāk: torte, rozes, vāzes, vēl divi gulbji, putni, kaktusi, visus pat neatceros. Starp citu, visu mūžu esmu adījusi, bet tagad redze vairs neļauj un asinsspiediens paaugstinās. Origami izrādījās ļoti interesanta padarīšana, papīra trīsstūrīšus varu locīt, kaut televizoru skatoties, kaut aizvērtām acīm — redzei nav jāpiepūlas. Šoruden mums jau apsolīja citus kursus, noteikti apmeklēšu, jo gribas taču apgūt vēl jaunas zināšanas.”

Vienīgais origami izstrādājumu trūkums ir trauslums. Tomēr pensionāre apgalvo, ka četrgadīgais mazdēls Armands, kurš apciemo vecvecākus, spēlējoties ar viņas darbiem, nekādu skādi tiem nav nodarījis. Izstrādajumus, kas puisēnu ir īpaši ieinteresējuši, vecmāmiņa atļāvusi ņemt līdzi uz Daugavpili.

Klāt vasara, un Marinai tagad būs gana darba piemājas saimniecībā, kuru tur kopā ar dzīvesbiedru Staņislavu, bijušā sovhoza “Bērziņi” šoferi- traktoristu. Marina šajā pašā sovhozā savulaik strādājusi par dispečeri, pēc tam kā galvenā agronome. Kopš 1993. gada ģimene sāka turēt lielu piemājas saimniecību: 10 sivēnmātes, sešas govis. Tagad abi pensijā, saimniecību samazināja līdz trim govīm, trim sivēnmātēm un ir arī trīs buļļi. Divatā ar lopiem tiek galā, nevienu no malas nelīgst. Interesanti, ko bijusī agronome domā par latvāņu izplatību, kas Bērziņu pusē okupējuši bezmaz katru neapsaimniekoto zemes pleķīti?
Marina: “Šo kultūru ieviesa padomju saimniecības direktors, sēja lopbarībai, ar kuru pildīja lielas skābbarības bedres. Sēklu pietrūka, man kā agronomei un citiem speciālistiem lika kratīt sēklas uz palaga un sēt tālāk. Man no šī auga bija stipra alerģija, un vispār atsegtās ķermeņa vietās uzreiz radās ķīmiskie apdegumi. Īstas mocības. Bija cilvēki, kuri acīs sacīja: “Apsēsim tev visu pagalmu, ja liksi mums tās sēklas lasīt!” Bet tāda bija partijas un valdības politika. Pļāva augu ar “vā-ciešiem” augustā un septembrī, pirms sēklas nogatavojas, kad tas bija ļoti sulīgs. Govis latvāņu skabbarību ēda ļoti labi. Bet bija viena problēma — daudz govju slimoja ar leikozi, no šiem slimajiem lopiem veidoja atsevišķas fermas. Es domāju, ka leikozes iemesls bija latvāņu barība, jo nekur citur govis tik lielā skaitā neslimoja, kā pie mums. Laika gaitā sovhozs sabruka, izrādījās, ka latvāņi nemaz nav tik nevainīgi un neapstrādātā zemē izplatās ļoti strauji kā nezāle. Turklāt ar to grūti cīnīties. Kā to iznīcināt? Pats efektīvākais veids ir dīzeļdegviela. Pavasarī, līdzko augs sāk laist pirmās lapiņas, to nogriež pie zemes un saknes stumbrā ielej dīzeļdegvielu. Savā laukā latvāņus iznīcināju tieši tādā veidā, nekas cits vajadzīgo efektu nedeva.”

Arī dispečeres darba gadi Marinai palikuši spilgtā atmiņā, jo viņai nācās būt par rajona laikraksta ārštata korespondenti. Vajadzēja gatavot rakstus, lai parādītu, kā strādāja sovhoznieki, kā viss notika un attīstījās. Pēc pensionāres vārdiem spriežot, sovhozā pozitīvi bija tas, ka cilvēki bija labi informēti un zināja, kas, kur un kāpēc notiek. Bet tagad neviens neko lāga nezina. Viņai ir kas sakāms Dagdas novada domes priekšsēdētājam.

Marina: “Mans novēlējums domes priekšsēdētājam Viktoram Stikutam atbraukt uz Bērziņiem un uzklausīt vietējos ļaudis, jo cilvēkiem šeit ir ļoti daudz kas sasāpējis, un šīs sāpes katrs vēlas darīt zināmas domes pirmajai personai! Vienīgi tikšanos vajadzētu plaši izziņot iepriekš, lai katrs interesents varētu uz to ierasties.”

Juris ROGA