Jaunumi, slikti un labi

Lieliska ideja un jauks publicitātes gājiens, tikai aiz šiem cerīgajiem vārdiem izmanīgi apslēpta Tautas partijas tiešā atbildība par trekno gadu traģiskajām sekām, par valdošās elites vainu to pašu iedzīvotāju masveida migrācijā, kuri arī varēja dot pēcnācējus dzimtenē nākamās Latvijas labā. Un 200000 bezdarbnieku lielajai armijai ar trūcīgiem pabalstiem, kā arī banku kredītu gūstā nonākušajiem neklājas necik viegli, kur nu vēl viņiem pildīt Tautas partijas tēva kvēlo aicinājumu.

Partijas “Vienotība” līdere Sandra Kalniete, nepretendējot uz pirmsvēlēšanu tehnoloģijām, arī “pieticīgi” saka: “Mēs esam patrioti, un mums vajadzīga vara...” Lai sasniegtu augstāko mērķi, par saviem galvenajiem ienaidniekiem vēlēšanās viņi izsludina “Saskaņas centru” un Maskavu, nevis totālo nabadzību. Jaunajam vecajam politiskajam spēkam neviļus gribas uzdot jautājumu: “Kurš divdesmit gadu garumā veda valsti uz gaišo nākotni ar Rietumu vērtībām, bet noveda Latviju līdz bankrotam?” Un ja, runājot bijušās ārlietu ministres Sandras Kalnietes vārdiem, “neatkarība pašlaik ir apdraudēta”, tad vai tā nav nacionālās elites vaina?

Pēdējā laika galvenais jaunums — tautas varoņa Neo atmaskošana, kurš izpauda galveno valsts noslēpumu par ierēdņu algām. Slēptā informācija tika plaši publiskota, pateicoties Latvijas televīzijas žurnālistei Ilzei Naglai. Viņa, tāpat kā Ilmārs Poikāns, LU Matemātikas un informātikas institūta darbinieks, nokļuva tiesībsargājošo orgānu uzmanības centrā. Personīgi manī izraisa simpātijas žurnālistes drosme un Neo nesavtīgā rīcība, kurš neredzēja citu iespēju, kā mainīt valsts pārvaldi. Viņu vadīja tikai atklāta tiek-sme neatstāt dzimteni, un politiķi veltīgi nododas sapnim uzņemt Robinu Hudu savās rindās.
Nesen Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimševičs brīdināja Saeimas deputātus un valdību, ka, sākot ar 2012. gada 1. janvāri, Latvijai nāksies ik gadu maksāt 250 miljonu latu ārējos parādus! Tas ir gandrīz tikpat daudz, cik valsts tērē medicīnas finansēšanai. Visbriesmīgākais gaida valsti tālākajā perspektīvā: 2014. gadā sāksies galvenās starptautisko kredītu izmaksas, kad ik gadu būs jāatmaksā 1 miljards latu (salīdzinājumam: kopējais budžets ir 5 miljardi). Spītējot loģikai, uzvarējušās birokrātijas valsts arī turpmāk apņēmusies sekot iemīļotajai stratēģijai — bāzt finanses savās kabatās.

Aicinot tautu strādāt vairāk un par mazāku samaksu, ierēdņi turpina dzīvot zaļi. Pavisam nesen vairākums Saeimas tautsaimniecības komisijas locekļu atbalstīja ierosinājumu divkārt paaugstināt algas valsts un municipālo uzņēmumu vadītājiem. Vienas partijas biedri var dzīvot, cepuri kuldami, un ņemt naudu no budžeta līdzekļiem. Jāsaka, ka te runa ir par algām, kas pārsniedz 4000 latu. Ja tā dzīvotu mēs!

Informācijas plūsmā man tomēr izdevās atrast arī labas ziņas. Satiksmes ministrija pārdomāti un ar atbildības izjūtu novērtēja akciju sabiedrību “Enerģētika un ūdens trans-ports” un “Ūdens enerģētiskā un transporta sistēma Rīga — Hersona — Astrahaņa” iniciatīvu. Gadsimta megaprojektam pārvērst Rietumdvinu par kuģojamu kanālu nebija lemts saņemt līdzekļus pat pētījumiem. Uzņēmīgie akcionāri neslēpa savus centienus nodrošināt projekta darbu sagatavošanas posma finansējumu uz valsts budžeta rēķina un no Eiropas fondu līdzekļiem. Ja šī pa pusei fantastiskā ideja kļūtu reāla, tad tā Latvijai, kura cietusi no krīzes, izmaksātu vēl pusotra miljarda latu! Mūsu jūras ostu, dzelzceļa un autostrāžu nepilnīgās noslogotības dēļ ideja rakt ūdens artēriju “no varjagiem līdz grieķiem” šķiet kā avantūristiska ideja, ko arī noskaidroja Satiksmes ministrijas eksperti. Vides aizsardzības speciālisti, kā tas arī bija gaidāms, kategoriski nepiekrita šādi izmantot Daugavas baseinu. Viņi uzskata, ka Latvijas teritorijā pat nav pamatojumu, lai uzsāktu jebkādus projekta pētījumus ar mērķi noskaidrot, kā Daugavu var pārvērst par kuģojamu kanālu. Turklāt nedz “Enerģētika un ūdens transports”, nedz “Ūdens enerģētiskā un transporta sistēma Rīga — Hersona — Astrahaņa” pat neiesniedza darba grupai pietiekamu informāciju, lai novērtētu projekta ietekmi uz Latvijas hidroelektrostaciju darbu.

Nobeigumā sirsnīga pateicība visiem tiem aktīvajiem cilvēkiem, kuri parakstīja protestu “Rokas nost no Daugavas!” Otro reizi divu desmitu gadu laikā avantūristiskām idejām darīts gals.

Aleksejs GONČAROVS