100 galvas runā...

Notikums pulcēja visai daudz cilvēku, ar grāmatas saturu klātesošo publiku vispirms iepazīstināja Ādolfs Ločmelis un Viktorija Cimmermane, izteiksmīgi lasot fragmentus. Turpinājumā runāja grāmatas autore.

Stāstot grāmatas tapšanas vēsturi, S. Ķikuste uzsvēra, ka deputāta darbs ir ļoti nopietns. Pamatdarbs notiek komisijās pirmdienās, otrdienās un trešdienās, savukārt ceturtdienās ir Saeimas plenārsēde, kur jau visi izdiskutētie un izrunātie jautājumi tiek nobalsoti. Uz komisijām uzaicina nozares ekspertus, kuri skaidri pārzina savu lauciņu, jo deputāts nevar būt eksperts pilnīgi visās jomās un zināt visus likumus. Eksperti izstāsta, kādas lietas likumos jāiestrādā un ko noteikti nekādā gadījumā nevajadzētu iestrādāt. Tieši pamatdarbā arī vērojama lielākā kašķēšanās. Tajā brīdī, kad komisija no-balsojusi, tikai tad likumprojekts tiek pieteikts Saeimai uz balsojumu. Televīzijā redzam, ka dažreiz viens deputāts runā pa telefonu, otrs — lasa avīzi, trešais — vēl ko citu dara, taču tas notiek ne tāpēc, ka deputāti bezatbildīgi izturas pret saviem pienākumiem, bet tāpēc, ka visiem uz to brīdi ir skaidrs, kā jābalso. Diskusijas no Saeimas tribīnes ļoti daudz un ļoti nopietnas ir tieši nacionālajos jautājumos, kā arī tajos, kur ir smaga politiska izšķiršanās.

S. Ķikuste: “Lai savāktu šo materiālu, ir jāsēž un jāklausās, kas tiek runāts. Kad piefiksēju, ka no Saeimas tribīnes tiek pateikts interesants citāts, es šo datumu un likumprojektu pierakstu un tad nokopēju gatavās stenogrammas, lai ir precīzi un skaidri, lai neviens neteiktu, ka grāmatā ir neprecizitātes. Ja grāmatā nekur nav atzīmēts, ka tas sacīts komisijā vai frakcijā, tad tas ir teikts no Saeimas tribīnes.”

Grāmatas autore nolasīja arī dažus jau-nākos citātus, kas jau ir izskanējuši pēc grāmatas izdošanas, un atbildēja uz klātesošo jautājumiem. Izrādās, grāmatas materiālu paskatījās divas izdevniecības — “Solvita” un “Jumava”. Abas izteica savus priekšlikumus, par labāku tika atzīts izdevniecības “Solvita” piedāvājums, kura tad uzņēmās šo risku, jo neviens jau īsti nezināja, vai lasītājs grāmatu pirks. Kā zināms, politika ļoti daudziem sagādā nopietnas galvassāpes. Bet izrādījās labāk nekā cerēts — grāmatas vairs nav bāzē. Grāmatas atvēršanas svētku apmeklētāji Krāslavā tika patīkami pārsteigti: katram pasākuma dalībniekam, kurš to vēlējās, S. Ķikuste dāvināja savu grāmatu, kuru katram personīgi parakstīja.

— Ko par grāmatu jūs gribētu teikt lasītājiem?

— Es gribēju iepazīstināt cilvēkus ar vieglāku žanru, kas Saeimā izskan no tribīnes, bet jāatzīmē, ka grāmatā ir arī ļoti nopietnas lietas. Tā ir vēsture, kas izskanējusi gan presē, gan no Saeimas tribīnes, gan komisiju sēdēs varbūt ar humoru, bet tā ir tā reālā aina, bez liekās lirikas, ko, man šķiet, iedzīvotājiem būs ļoti interesanti lasīt.

— Kā kolēģi uztvēra šo grāmatu?

— Kolēģi aktīvi un atraktīvi piedalījās šajā darbā, pat nāca pie manis klāt un sacīja: “Zini, es tajā sēdē teicu šādu citātu, lūdzu, neaizmirsti arī to iekļaut grāmatā!” Es arī ļāvu kolēģiem koriģēt dažas lietas, kur viņi neprecīzi izteicās no Saeimas tribīnes, mēs arī izņēmām dažus citātus, kurus viņi noteikti negribēja redzēt publicētus, kas bija varbūt iekšējai lietošanai. Bet jebkurā gadījumā grāmata ir mūsu vēsture, kolēģi ar prieku grāmatu iegādājās, Saeimas grāmatu kioskā pirmajā dienā tā bija izpirkta pilnīgi. Es domāju, ka tādā gadījumā šis ir izdevies projekts.

— Mēs jūs pazīstam kā dakteri, deputāti un jau arī kā rakstnieci. Kurš darbs tuvāks sirdij?

— Ir tāds ļoti labs teiciens, ka profesija pati izvēlas cilvēku, ne jau cilvēks izvēlas profesiju. Jebkurā gadījumā tā iespēja, ka varēju palīdzēt Krāslavas iedzīvotājiem, cīnoties par Krāslavas slimnīcu un par to, lai Krāslavas iedzīvotājiem būtu vienādi apstākļi un noteikumi, kā citu novadu iedzīvotājiem, man liekas ļoti būtiska. Labprāt ar to nodarbotos turpmāk, bet, ja būs iespēja, protams, arī strādāšu medicīnā, kā daru līdz šim. Tās ir lietas, kuras pašreiz ir izdevies apvienot, un ceru, ka tas dos gandarījumu arī turpmāk.

— Rakstniecība — hobijs?

— Tas tiešām ir hobijs, bet tas arī ir septiņu gadu nopietns darbs. Lai pierakstītu konkrētu citātu, ir ļoti konkrēti jāklausās, nevis jāpļāpā pa telefonu vai jālasa avīze, jo tikai tad tu vari uztvert to īpašo, ko pēc tam vari izmantot grāmatā.

— Ar ko īsti viss sākās: nosapņojāt vai kāds ieteica rakstīt grāmatu?

— Sākās ar Aleksandra Kiršteina vienu izteikumu. Diskutējot par vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzības likumu, viņš kāpa tribīnē un teica tā: “Jā! Pēc pirmās kāzu nakts krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs dienasgrāmatā ierakstīja: “Ne tas,” bet sieva savā dienasgrāmatā ierakstīja: “Ne tur.” Man šie runātāji atgādina tieši to pašu...”
Pēc šī izteikuma visi sasparojās un citādāk sāka uztvert debates no Saeimas tribīnes, arī uzjautrinājās. Tad pirmoreiz iedomājos, ka varbūt tomēr interesantākos citātus varētu kolekcionēt, ko šai grāmatai esmu darījusi septiņus gadus.

— Paldies par atbildēm!

Juris ROGA