Dzīves spožākie mirkļi

Jans piedzima 1944. gadā, auga ļoti lielā ģimenē — tēvam ar māti bija deviņi bērni, kopā ar viņiem dzīvoja arī vecmāmiņa. Tā kā lielu ģimeni vecākiem nebija vienkārši uzturēt, Jans sāka strādāt visai agri — tūlīt pēc skolas pabeigšanas 1960. gadā. Par šoferi sāka strādāt 1963. gadā, kopš tā laika stūri nav izlaidis no rokām līdz pat šai dienai. Tiesa, sovhozā īsu laiku pastrādāja par automehāniķi, bet braukt nācās tāpat. Šodien viņš strādā uz piena mašīnas vienā Kaunatas uzņēmumā.

Jana dzīvesbiedre Ņina ir sibīriete, kura ar vidusskolas atestātu kabatā devās uz Daugavpils Pedagoģisko institūtu, kur studēja filoloģiju. Ieguvusi profesiju, viņa sāka strādāt Svariņu pagasta Labiešu skolā, un šeit abus iepazīstināja kāda skolotāja. Jans un Ņina izaudzinājuši meitu, kurai jau sava ģimene un darbs Rīgā — viņa ir prokurore. Te atklājas zīmīga mūsdienu tendence: tikai Jana jaunākajam brālim ir pieci bērni, visi pārējie lielās ģimenes locekļi savas veidojuši nelielas — viens, divi bērni.

Pienu Jans pārvadā gandrīz divas desmitgades: “Mans maršruts ir Šķaune — Bērziņi — Svariņi un tālāk uz Kaunatu, kur lielais piena tanks. Ziemā strādāju katru otro dienu, bet vasarā — katru dienu. Visi esam ieinteresēti vest pilnu mašīnas cisternu, tālab paši meklējam piena ražotājus, runājam ar lopu saimniekiem. Jāstrādā, nevar gaidīt, ka pienesīs uz paplātes. Manā maršrutā piens ir, spraigākajos brīžos lūdzu palīgā kolēģi, kurš brauc pa Dagdas maršrutu, lai iegriežas paņemt pienu no dažiem saimniekiem manā maršrutā. Lai arī lopkopji pienu ražo, agrāk jutām lielāku optimismu, kad piena cena bija 16-17 santīmu. Tad zemnieki sacīja tā: “Eju uz kūti smagi strādāt, bet zinu, ka labi arī nopelnīšu. Krīzē piena cena nokrita, un noskaņojums vairs nav tas.

Ļoti prātīgi darīja tie, kuri izmantoja iespēju ar Eiropas finansiālu atbalstu būvēt piena mājas. Kur tās ir, vispār nav problēmu ar kvalitāti. Smagāk klājas tiem, kuri stiepj pienu kannās. Nekad nevar atbraukt precīzi minūte mi- nūtē, tāpēc grūti saglabāt piena kvalitāti. Reizēm cilvēki mēdz arī šmaukties, bet pret to cīnāmies ļoti nopietni. Mazākais pārkāpums, līdz pat desmit dienām pienu no viņa neņemam. Mašīnā ir viss nepieciešamais aprīkojums kvalitātes pārbaudei, bet ilggadējā pieredze ļauj izdarīt secinājumus arī vizuāli, tikai paskatoties piena kannā, piesitot tai.

Kad man apritēja 62 gadi, jau nolēmu doties pensijā, bet uzņēmuma vadītāja man saka: “Nesasteidz, pērku jaunu mašīnu!”

Tā es paliku.

Jaunā čehu mašīna AVIA ir vienkārši lieliska, ekonomiska, ved piecas tonnas, bet piemērota asfaltam. Dzinējs jaudīgs, riteņi mazi. Ziemā ir ķēdes un pieredze, bet ir gadījies iestigt pat uz laba ceļa. Pavasarī braucu klāt pie galdiņa “Brīvībā”, priekšējais ritenis iestiga ceļmalas smiltīs, mašīna buksē, pakaļējais buferis zems: dari, ko gribi. Bet pa asfaltu braucu kā vieglajā automašīnā. Dīzeļdzinējam nav ne vainas, liela degvielas ekonomija. Es vispār uzskatu, ka cilvēki nepamatoti noraida automašīnas ar dīzeļdzinēju, uzskatot to par traktoru, tā vairāk ir psiholoģiska problēma. Patiesībā dīzeļdzinējs nemaz nav sliktāks par benzīna. Tagad mums trīs tādas mašīnas. Agrāk bija GAZ-53 un milzums problēmu, tās ekspluatējot.”

Monētas Jans sācis krāt padomju gados, pievērsies šai lietai pavisam nejauši: ”Izlasīju avīzē, ka banka laiž apgrozībā piemiņas monētu ar Ļeņina attēlu, ieinteresējos un nolēmu, ka man vajag tādu dabūt. Ar to monētu viss arī sākās, līdzko avīzē parādījās informācija par kādu jaunu monētu, es iedegos vēlmē iegūt to savā īpašumā, un pamazām tapa kolekcija. Nekrāju papīra naudas zīmes, tās nobružājas un ir grūtāk sa- glabājamas. Iegūt īpašumā pirmo savas kolekcijas monētu izrādījās ļoti smags uzdevums, jo ārzemēs tieši šī monēta skaitījās kā dārgs suvenīrs, un ceļotāji to izveda no valsts. Tā kā biju šoferis, man nācās pārvadāt arī naudu, tālab tādās dienās vienmēr painteresējos, ir vai nav kāda mani interesējoša monēta? Vēlāk pēc monētām jautāju jau tieši bankā. Laika gaitā uzradās paziņas, kuri arī kolekcionēja monētas, mēs savstarpēji mainījāmies ar tām, kuras bija vairākos eksemplāros. Ļoti grūti bija sameklēt vēl vairākas citas monētas, piemēram, ar Kārļa Marksa attēlu, bet vienu man paveicās iegūt savā īpašumā. Tāpat ilgi “medīju” monētu ar Jurija Gagarina attēlu, jo viss, kas saistījās ar kosmosu, tolaik bija ļoti pieprasīts. Olimpiādei veltītā monēta arī nebija viegli dabūjama. Bet esmu komunikabls cilvēks, meklēju un atradu domubiedrus, entuziastus, ar ku- riem bieži kontaktējāmies un samainījām monētas. Domāju, ka man tomēr nav pilna kolekcija, trūkst dažu monētu. Akcentu liku tieši uz padomju laika monētām, bet bija arī senāka naudiņa, turklāt daudz. Dažas no tām ļoti interesantas, piemēram, monēta ar caru Pēteri I, Aleksandra II rublis un citas, kuras atradu sava tēva krājumos, tostarp bija arī Latvijas pirmās brīvvalsts lati. No bērnības atceros, tēvs turēja rokās pieclatnieku un sacīja: “Dēls, tā ir viena pienīga govs!” Lūk, divas govis vēl ir apskatāmas novadpētniecības istabā uz galda. Diemžēl no šo monētu kolekcijas tikpat kā nekas nav saglabājies, jo mana ģimene nebija no tām, kas tur sveci zem pūra. Kad dzīvesbiedre strādāja skolā, es viņai ļāvu ņemt monētu kolekciju uz skolu, lai arī bērni un citi cilvēki var tās apskatīt un labāk iepazīt. Varbūt kādā brīdī monētas tika slikti pieskatītas, tās nemanot izvazāja.”

Sarunbiedrs pārliecināts, ka daudzi padomju laika paaudzes cilvēki ne vienu vien šīs kolekcijas monētu nekad nav pat acīs redzējuši, kur nu vēl rokās turējuši! Ja ir interese, dodieties uz Svariņiem un apmeklējiet pagasta novadpētniecības istabu. Šodien Jans vairs nav kolekcionārs, viņš vairs arī neatjauno un nepapildina esošo kolekciju. Interese noplaka un izzuda līdz ar Latvijas rubļa jeb tā saucamo “repšiku” ieviešanu, jo monētu atjaunotajā brīvvalstī vairs nebija, bet papīra naudu Jans nevēlējās kolekcionēt. Tiesa, ieviešot latu, Latvijas Banka laida apgrozībā arī metāla monētas, starp kurām laika gaitā ir daudz interesantu eksemplāru, bet varbūt tieši šī pārtraukuma dēļ Janam ir nodzisusi dzirkstelīte un vairs nav vēlmes turpināt.
Interesanti, ka ar kolekcionēšanu saslima arī Jāņa brālis Mihails, kurš diemžēl jau aizsaulē. Būdams telefonists, Mihails pievērsās tieši telefona aparātu kolekcionēšanai, viņa īpašumā bija pat tā saucamais Ļeņina telefonaparāts, tiem laikiem ļoti lepns. Paralēli telefoniem, viņš kolekcionēja porcelāna statuetes, tiesa, šī kolekcija nebija tik bagāta, kā telefonu. Diemžēl abas kolekcijas gāja zudumā, kad Mihailam bandīti “aptīrīja” dzīvokli.

Atmetis ar roku monētu kolekcionēšanai, Jans arī pensijas gados turpina strādāt par šoferi un iet medībās. Viņš uzsver, ka nepieder pie tiem, kuri mīl visu dienu pavadīt uz krāsns mūrīša vai uz dīvāna pie televizora. Mednieks — aizrautīgs un ļoti veiksmīgs, kuram līdzi netiek pat daudzi gados jaunāki. Svariņu medību kolektīvā viņš ir otrs vecākais, bet ar prieku iet dzinējos. Neskatoties uz to, ka medību kolektīvos cenšas strikti ievērot nerakstītu likumu par to, ka pensionārus dzinējos nesūtīt, cienot šo cilvēku vecumu.

Jans: “Man nav problēmu iet dzinējos, jo numurā tikai stāvi un nez cik ilgi gaidi, līdz zvērs negaidīti paskrien garām, bet tu paliec bešā. Dzinējam ir citādāk. Suņus palaižam, varu pienākt vietai, kur zvērs slēpjas, otro un trešo reizi. Es vairāk šauju, nekā tie, kuri sēž numurā. Savulaik medīt sāku tāpēc, lai izkustētos, jo šofera darbs fizisku aktivitāšu ziņā ir monotons — stundām sēdi pie stūres. Arī dzinējos eju fiziskās formas uzturēšanai.

Diemžēl jaunatnes mūsu kolektīvā tikpat kā nav. Pamatā visi vecāki par 40 gadiem. Ir tikai viens jaunietis un jauniete no Rēzeknes puses — Stoļerovas. Tēvs ļoti gribēja dēlu, bet pasaulē nāca meitene, kuru viņš ņēma līdzi medībās un izskoloja par veiksmīgu mednieci.”

Janam ir bagātīga trofeju kolekcija. Viņš nomedījis alni, kura ragi ir labākie rajonā, un medību trofeju izstādē Kalniešos ieguva zeltu. Par medībām, pēdu dzīšanu, dzīvniekiem, to uzvedību viņš var stāstīt daudz un ilgi, bet tam būtu jāvelta cits raksts.

Juris ROGA