Divas tuvas dvēseles

Aleksejs Cimoška un Ņina Bondareva iepazinās, pateicoties Ņinas draudzenei, un palika kopā. Kā vēlāk izrādījās, abiem ir mākslinieciskas dotības. Aleksejs Cimoška jau ir debitējis ar savu kokgriezumu un praktisko koka izstrādājumu (ķeblīši, puķu paliktņi, galdiņi un citi) izstādi Asūnes tautas namā, savukārt par viņa dzīvesbiedres Ņinas Bondarevas zīmēšanas talantu zina retais. Nesen viņa saņēmusi piedāvājumu piedalītes Asūnes pagasta svētkos, kas notiks augustā, rīkotajā meistaru darbu izstādē. Ņina zīmē ar parastu zīmuli, viņas darbi izskatās ļoti skaisti.

Jaunā ģimene dzīvo vecā lauku mājiņā Asūnes pagasta Račevā. Tās tuvumā “aug” milzu koka baravikas — Alekseja rokdarbi. Istabā skatu pievelk glīts funkcionāls koka galdiņš, naktsgaldiņš, puķu pods, lādīte, pat būris kāmīšiem ir pašdarināts. Aleksejs pastāstīja, ka viņa tēvs bija krāsotājs, bet pieprata arī galdniecības darbus. Vērojot tēvu darbībā, pats ļoti agri iemīlējis koka darbus: būdams tikai pirmklasnieks, viņš jau tad centies radīt noderīgas lietas, darbojoties ar pašiem vienkāršākajiem instrumentiem. Laika posmā starp otro un trešo klasi Aleksejs jau atrada pirmos pasūtītājus un pircējus saviem vienkāršākajiem koka izstrādājumiem — pamatā tie bijuši rokturi dažādiem darbarīkiem. Pakāpeniski viņš uzlaboja savas prasmes, par pirmo naudu pirka kokapstrādes instrumentus. Viņa darbu kvalitāte neradīja šaubas, Aleksejs centās neatteikt cilvēkiem, izgatavoja visu, ko viņam lūdza, lai gan dažreiz tas prasīja daudz vairāk laika un pūļu nekā parasti.

”Tik nopietnas konstrukcijas, kā šis izstādes galdiņš, es taisu gadus piecus,” turpina Aleksejs. “Šo to noderīgu iemācījos arī kokapstrādes firmā, kurā strādāju līdz uzņēmuma slēgšanai. Krīzes dēļ visi palikām bez darba, šobrīd iztikai nopelnu, strādājot bezdarbnieku-simtlatnieku komandā, kā arī no gadījuma pasūtījumiem. Lopus mēs neturam, ir tikai dārzs, kurā aug kartupeļi un citi pusdienu galdam nepieciešamie dārzeņi.”

Sāpīgākā tēma ir izglītība. Dzīvē tās sagadījies, ka Aleksejam nav specialitātes. Viņš gan ir mēģinājis apgūt būvnieka arodu Dagdas arodvidusskolā, taču drīz saprata, ka tas nav domāts viņam, un mācības pameta. Līdzīgi kā Asūnes pamatskolu, kur pabeigtas tikai sešas klases. Taču tas viņam netraucē izgatavot sarežģītus un interesantus koka izstrādājumus.
Savukārt Ņina savulaik pabeigusi Kalniešu pamatskolu, var lepoties arī ar Daugavpils 1. arodvidusskolas diplomu un šuvējas profesiju, taču šis fakts viņas dzīvi nav darījis daudz gaišāku. Krīze ieviesa savas korekcijas, no skolas sola nākušie vakardienas studenti izrādījās darba tirgū nepieprasīti vai arī piedāvātā samaksa par darbu bijusi smieklīgi zema. Līdz ar to Ņina vismaz šobrīd spiesta samierināties ar šo situāciju un priecājas, ka bijusi iespēja pusgadu pastrādāt simtlatnieku darbu. Vēl paliek cerība, ka zīmēšana, kas daudzus gadus bijusi viņas aizraušanās, pavērs jaunas iespējas dzīvē.

Juris ROGA