Iemīļotais vaļasprieks

Daudziem vārds “hobijs” asociējas ar kaut ko eksotisku. Lai gan mēs arī saprotam tā nozīmi. Tas ir eksotisks tikai tāpēc, ka ne visi var nodarboties ar to. Viens pilnībā nododas rutīnai, viņš slīkst tajā gluži kā staignājā — jo tālāk, jo dziļāk. Otrs pilnībā iegrimis darbā, neko nepaspēj un aizmirst par sevi. Rūpes visiem ir dažādas, taču problēma viena — laika trūkums!
Šodien es gribu pastāstīt par sievieti, kura par spīti visām likstām, problēmām un rūpēm nekad neaizmirst par sevi. Viņas hobijs ir izšuvumi krūstdūriena tehnikā. Alla Bulionko kopš bērnības aizrāvās ar rokdarbiem; adīja, šuva. Taču tas visdrīzāk bija nevis vaļasprieks, bet gan dzīves nepieciešamība, jo pēc Dagdas arodskolas beigšanas (tur viņa izmācījās par šuvēju) apprecējās, dzemdēja meitu. Tolaik vīrs dienēja armijā Ļeņingradā. Viņai vienai klājās ļoti grūti. Alla dzīvoja ar māmiņu, saņemot niecīgu pabalstu par bērnu. Protams, sēdēt mātei uz kakla negribējās, arī meita bija jāaudzina. Viņa sāka ņemt darbu uz mājām, adīt zeķes. Pasūtījumu bija daudz — no visas Padomju Savienības. Tolaik viņa taču strādāja Varnaviču adīšanas cehā, kas ar saviem izstrādājumiem bija slavens tālu ārpus Latvijas robežām. Kopš tā laika viņa arī iemīlēja adīšanu un izšūšanu.

Tad Alla gandrīz desmit gadus nostrādāja par šuvēju Krāslavā. Taču viņa nekad neaizmirsa rokdarbus: adīja, šuva, izšuva visai ģimenei. Gadījās, ka desmit stundas nostrādā ar šujmašīnu, pārnāk mājās, pabaro ģimeni un sēžas adīt. Ko darīt, patīk, un viss! Ļoti ilgi Alla nevarēja saprast, kas viņai patīk visvairāk. No vienas puses, patika adīšana, kas ne tikai sagādāja gandarījumu, bet arī ieekonomēja naudu, jo tolaik lētāk bija kaut ko noadīt pašai nekā nopirkt. No otras puses, viņai nebija vienaldzīga izšūšana, kas priecēja acis. Un tomēr pārspē-ku ņēma izšūšana. Nu jau desmit gadus Alla izšuj gleznas par dažādām tēmām. Tās ir ainavas, klusā daba, portreti un pat ikonas. Tas aizrāva tiktāl, ka tagad bez tā viņa nespēj iedomāties savu dzīvi. Kopš tā laika, kad palika bez darba, sākās problēmas ar veselību, izšūšana kļuva ne tikai par iemīļotu vaļasprieku, bet arī zināmā mērā par mierinājumu. Pati Alla ne reizi vien stāstīja: “Sāku nervozēt kāda iemesla dēļ, bet, tiklīdz pievēršos izšūšanai, uzreiz kļūst vieglāk, aiz-mirstas visas likstas.” Iemīļotais vaļasprieks viņai ir gluži kā labākais draugs: uzklausa un nomierina sirdi. Allas kolekcijā jau ir sakrājies vairāk nekā 60 gleznu. Dažas viņa dāvina radiem, taču vairākums glabājas mājās, jo viņas senais sapnis ir sarīkot izstādi. Un gribas ticēt, ka šo sapni viņa spēs īstenot.

Vēl man gribas ticēt, ka arī jūs, godājamie lasītāji, spēsiet atrast sevi, darīt iemīļotu darbu, jo nodarbošanās ar to, kas patīk, nemaz nenogurdina, bet, gluži otrādi, dod vairāk enerģijas un spēka.

Aļona NEŽBERTE