Jautājums - atbilde

“Pateicoties restauratoram no Rīgas Alvim Melbārdim un datiem no interneta, uzzināju, ka Krāslavas Romas katoļu baznīcas celtniecības pamatdarbi bija pabeigti 1767. gadā, pēc gada, 1768. gadā, bija samontētas ēr-ģeles — vienas no lielākajām Latgalē: 27 reģistru. Pirms Pirmā pasaules kara baznīcā uzbūvētas jaunas, lielas ērģeles ar neogotisku prospektu, kuras darināja Vaclavs Bernackis — poļu ērģeļu būvētāja Hugo Ernesta jaunākais dēls. Darbnīcu pārņēma viņa vecākais brālis Dominiks, bet Vaclavs no 1908. gada vadījis firmas Viļņas filiāli. Pirms 1918. gada būvējis ērģeles Krāslavas katoļu baznīcā (nav saglabājušās). 1914. gadā tapušas atoņu reģistru ērģeles Pustiņas katoļu baznīcā (Robežnieki). 1928. ga-dā 15 reģistru ērģeles Dagdas katoļu baznīcā baznīcā, 1931. gadā — 27 reģistru ērģeles Līksnas katoļu baznīcā. Tā rakstīts 1937. gadā izdotajā ērģeļu katalogā.

Galvenie objekti Krāslavas apvidū pirms Otrā pasaules kara tūristiem bija Sauleskalns un Krāslavas katoļu baznīcas altāra glezna un ērģeles. Sarkanajai armijai atkāpjoties jūnija beigās, vietējie aktīvisti aizdedzināja ērģeles un sv. Donata kapliču.
Fragments no Dr. Izidora Ancāna atmiņām par ģimnāziju un Krāslavu J. Gekišas grāmatā “Atmiņu gaisma pāri ga- diem” (saīsinājumā).

“Mani iecēla par Krāslavas ģimnāzijas direktoru 1935. gadā. 1940. gada 17. jūnijā Latvijā ienāca krievi, un vietējie komunisti kļuva ļoti aktīvi. Redzēdams, ka nevarēšu palikt Krāslavā, iesniedzu atlūgumu. Tikai 12. oktobrī es varēju pilnīgi atbrīvoties no ģimnāzijas direktora amata pienākumiem un visu nodot jaunajam direktoram. Arhībiskaps mani nepārcēla nekur tālāk, bet atstāja pie Krāslavas baznīcas par vikāru. Nāca 1941. gada 14. jūnijs. No dzelzceļa stacijas ar kāda dzelzceļnieka starpniecību saņēmu zīmīti no priestera P. Apšinieka, ka viņus aizvedot. Todien izveda daudzus garīdz- niekus. Visos radās sašutums. 22. jūnijā iebruka vācieši. Ātri vien tie bija jau Daugavpilī. Ar dekānu P. Rudzīti mēs bijām uzmanīgāki, jo gribējām saglabāt gan brīvību, gan dzīvību, jo notika kratīšana baznīcā. Dekāns Rudzītis saprata, ka lieta var beigties slikti, atstāja atslēgas ķesterim, atgriezās pie manis un noteica: “Es aizeju”. No rīta vācieši bombardēja Krāslavas staciju. Kalpotājas mani skubināja bēgt uz laukiem, un es dažu uzticīgu cilvēku pavadībā nokļuvu Pizānu sādžā. Izrādījās, ka mani bija meklējuši, bet neatraduši, apcietināja priesterus — pensionārus V. Paškeviču un S. Tabore, kā arī ķes-teri A.Vilmani, un aizveda uz iecirkni.

Mēs ar Rudzīti satikāmies Pizānu sādžā. Kādu dienu saņēmām ziņu, ka nošauti daži priesteri. Dzirdējām arī stipras kaujas troksni. Tā notika pie Izvaltas. Vakarā krievi atkāpās. Tad uzzinājām, ka Latviju jau okupējuši vācieši, un devāmies atpakaļ uz Krāslavu. Jau pa gabalu redzējām, ka dedzināta arī varenā Krāslavas baznīca. Pienācām pie dievnama. Tur atklājās bēdīga aina: jumts sadedzis un sakritis, skaistās ērģeles pelnos, svētā Donata kapela arī izdegusi. “Zaļās mājas” iemītnieces bijušas ļoti apķērīgas un, baidoties, ka nodegs lielais altāris, izņēmušas Vissvētāko Altāra Sakramentu un nonesušas pagrabā zem dievnama. Ar lielām bažām sākām meklēt pazudušos priesterus S. Tabore V. Paškeviču, kā arī ilggadējo ķesteri A. Vilmani. Pēc dažu pilsoņu norādījumiem tos arī atradām bijušās milicijas malkas šķūnī nošautus un turpat pavirši apraktus. Steidzāmies pēc iespējas ātrāk mocekļus apbedīt, jo bija silts laiks. Pēc kāda laika priesterus pārapbedīja: S. Tabore dus Pustiņas baznīcas dārzā (strādāja par priesteri no 1911.-1933. gadam, bet līdz 1941. gada jūnijam bija rezidents pie Krāslavas baznīcas), Paškeviču apbedīja Krāslavas baznīcas dārzā, bet A. Vilmani vienu pašu atstāja kapsētā. Priekšā stāvēja baznīcas atjaunošanas problēma. Ar mežziņa atļauju varēja paņemt baļķus, kas plostā stāvēja Daugavā. To paziņojām draudzei, aicinādami palīgā ar zirgiem. Triju mēnešu laiā Krāslavas dievnamu sakārtojām. Trūka tikai ērģeļu. 14. septembrī — Sv. Krusta paaugstināšanas dienā — iebrauca bīskaps B. Sloskāns un iesvētīja baznīcu un Sv. Donata kapelu.”

No DR. Izidora Ancāna atmiņām mēs uzzinājām to bargo dienu vēsturi.

Vajadzēja daudz gadu, lai atjaunotu ērģeles. Tagadējām ērģelēm 16 reģistru. Pētījums turpinās.

Edmunds GEKIŠS