Stipra lauku ģimene

Fotografēties avīzei meitene atnāca kopā ar mammu Marinu Babahinu, kura pati savulaik ir kāpusi uz skatuves šobrīd plaši pazīstamās estrādes grupas “Večerinka” sastāvā. Tiesa, tas bijis ļoti, ļoti sen, grupas darbības pirmsākumos. Tomēr Marina turpina sadarbību ar tautas namu kā vokāliste — viņa dzied galvenokārt par mīlestību, par kaislīgu mīlestību. Ja kādam ļoti vajag, var izpildīt arī kara laika dziesmas, lai gan tās nudien neiet kopā ar Marinas dzīvespriecīgo raksturu.

Dejot viņa mīl ne mazāk kā dziedāt, taču atgriezties lielajā kolektīvā nozīmē pakļaut savu laiku konkrētam grafikam, un Marinai šobrīd tas nav pieņemams. Apsolīt un pievilt — tas nesader ar viņas pārliecību, Marina radusi vienmēr turēt savu vārdu. Viņa ir arī ļoti atsaucīga. Viens piemērs: jaunāko bērnu kolektīva “Ņeposedi” dalībniecēm sašuva sarkanās cepurītes Sarkangalvīšu dejai Jaunā gada pasākumā. Ma- rina savulaik izmācījusies par šuvēju, pusgadu pat pastrādājusi firmā “Nemo”. Šobrīd Marina ir bezdarbniece, taču sliktā noskaņojumā viņu tikpat kā neredzēsiet. Tomēr nevajadzētu izaicināt likteni — piepūloties viņu var izvest no pacietības un stipri nokaitināt.

Marinas ģimenē aug trīs bērni. Vecākais ir dēls Igors — Dagdas arodvidusskolas 2. kursa audzēknis, topošais automehāniķis. Puikam šajā vecumā intereses ļoti mainīgas, izmēģinājis sevi daudzās jomās. Šovasar dosies uz Īriju pastrādāt un paaugstināt savu kvalifikāciju. Vidējais bērns — Justīne — mācās Ezernieku vidusskolas 7. klasē, laba dziedātāja, dejo Svariņu tautas nama kolektīvā “Oma”. Marinas dzīvesbiedrs Viktors strādā kvalificētu darbu Rīgas fabrikā “Laima” — šokolādes iejaukšanas operators.

Pēc padomju laika mērauklas šādas ģimenes nonāca daudzbērnu ģimeņu statusā un saņēma šādus tādus atvieglojumus. Mūsdienās darbojas princips: katrs pats cīnītājs. Starp citu, Marina augusi piecu bērnu ģimenē, ar saviem brāļiem un māsām satiek ļoti labi, bet visciešākā saite viņai izveidojusies ar dvīņubrāli Alekseju, kurš šodien dzīvo Īrijā un kuram tur savs neliels bizness autoservisā. Marina apgalvo, ka burtiski jūt viens otra noskaņojumu, šīs sajūtas neslāpē nekāds attālums. Aptuveni pirms mēneša viņa atgriezusies no ārzemēm, kur ļoti iepaticies.

Marina: “Brauciens uz Īriju bija brāļa dāvana man 8. martā — viņš apmaksāja ceļu turp un atpakaļ. Es izmantoju iespēju apciemot brāli un arī nopelnīt, cik viena mēneša laikā tas bija iespējams. Ar nopelnīto esmu apmierināta, būtu palikusi ilgāk, bet bērni bija mājās bez vecākiem — pieskatīja mana mamma. Pilsēta, kurā dzīvoju — Dublina 11. Tajā valstī biju pirmo reizi mūžā, protams, sajūsma nav aprakstāma, sevišķi patika nelielās mājiņas. Vienīgi pārsteidza, ka pilsētā nav atkritumu urnu, tālab ir pamanāma netīrība, lai gan pilsētu visu laiku kāds uzkopj.

Atpakaļceļā neiztika bez piedzīvojumiem. Gribēju vēl kādu dienu aizkavēties Īrijā pie brāļa, bet intuīcija man lika doties atceļā — paspēju izlidot īsi pirms Islandes vulkāna darbības radītajām problēmām aviosatiksmei. Ielidoju Rīgā — karogi pusmastā. Jautāju, kāpēc? Izrādās, mūsu valsts nelaimē solidarizējusies un sēro kopā ar poļu tautu. Dodoties mājup, biju dzirdējusi par Polijas prezidenta lidmašīnas avāriju un šo lielo traģēdiju, bet nebiju iedomājusies, ka Latvijā arī izsludinātas sēras.”
Marina plāno atkal braukt uz Īriju, jo tur vismaz spēj nopelnīt naudu normālai iztikšanai. Dzimtenē vienīgā iespēja ir dažus mēnešus pastrādāt par simts latiem, jo cita darba laukos vienkārši nav.

Piemērs tepat līdzās: Marinas dzīvesbiedrs jau vairāk par gadu spiests dzīvot atrauti no ģimenes, lai Rīgā kaut ko nopelnītu. Svariņu centrā ģimene nopirkusi mazu, vecu mājeli, ir jāatmaksā arī šis kredīts. Tālab katrs nopelnītais lats ir svarīgs. Tomēr Marina nekad nemainītu Latviju pret citu valsti, viņa saka: “Paši esam no Svariņiem, mums šis ir labākais un skaistākais ciemats pasaulē, kurā dzīvo lieliski cilvēki, ļoti sirsnīgi un atsaucīgi!”

Juris ROGA