Vispirms — trofeja, gaļa — pēc tam

Pirmo klasi Aigars pabeidza Gārsenes skolā, pēc tam viņa vecāki pārbrauca uz Vangažiem, kur turpinājis mācības vietējā vidusskolā. Mežsarga profesiju apguva Rankas meža skolā Gulbenes rajonā. Darba gaitas uzsāka Inčukalna mežsaimniecībā, kur 10 gadus nostrādāja par mežsargu, līdz viņu pamanīja kā ļoti labu mednieku un pārcēla darbā uz Allažu medību paraugsaimniecību, kurā 10 gadus nostrādāja par jēģeri. Aigars atceras, ka medības rīkojis visiem to gadu lielākajiem Rīgas kungiem, pats biedrs Voss bija šo medību dalībnieks. Vienkāršai tautai bija liegts medīt paraugsaimniecībā, taču saviem labākajiem draugiem Aigars organizēja medības pa kluso. 90. gadu sākumā saimniecība tika lik-vidēta, Aigaram nācās domāt par citu darbu, viņš paņēma bankā kredītu un nopirka meža vedēju, ar kuru braukājot pa Latviju un zāģējot mežu, galu galā iekūlās Latgalē un Robežniekos atrada savas jaunās mājas, kur mīt jau vienpadsmito gadu. Aigars apmetās uz dzīvi pie draudzenes, turpina medīt, piedalās izstādēs, izgatavo izbāzeņus, ierīkojis savu medību trofeju muzeju, būvē medību torņus un turpina dzīt jokus, kā senāk.

”Reiz mani aicināja iet politikā, muļķis biju — negāju par velti naudu saņemt!” pasmejas Aigars un tālāk turpina nopietni. „Kā sāku medības? Tēvs bija azartisks mednieks, no gadiem astoņiem vai deviņiem ņēma mani sev līdzi dzinējos. Deva arī pašaut mērķī. Trenējos elementāri — krusts uz papīra un šauj. Pa pudelēm savā dzīvē nešāvu nekad, pudeles šaut ir nekulturāli. Pirmais medījums bija putns — sīlis, nākamā trāpījās stirna. Pašam tolaik bija kādi 16 vai 17 gadi, īsti precīzi neatceros. Lai arī tēvs bija azartisks mednieks, viņš nebija kolekcionārs un nekrāja trofejas. Šodien Latvijā ir daudz mednieku, kuri nošauj buku, paņem galvu aiz ragiem un iemet krūmos. Es tā nevaru, man gaļa bijusi nebijusi, man vajag trofeju — esmu īstais trofejnieks.”
Šodien Aigaram ir 53 gadi. Viņš ir medību kolektīva “Gusena” biedrs, kurā apvienojušies kādi 40 mednieki no Skukiem, Robežniekiem un Krāslavas. Gados jaunu cilvēku kolektīvā pavisam maz, praktiski visi pensionāri. Pērn kolektīvā iestājās jauns dalībnieks, kurš kļūdījās un meža kuiļa vietā nošāva Aigara suni, kurš, pēc saimnieka vārdiem, bijis klasisks medību suns, viņa nenovērtējams palīgs, nevis kaut kāda “šavka”. Aigaram ir arī Eiropas laika — ekspertu vērtējumā šogad tā atzīta par labāko kuci Latvijā jaunākajā grupā.

Medību tradīcijas mainījušas Aigara acu priekšā: “Dzīvojot Rīgas rajona Vangažos, gāju medībās uz zaķiem, šāvām pa 17 zaķiem dienā, arī lapsas gar Gaujas krastiem medīju. Tagad zaķus, lapsas un citus sīkus dzīvniekus mednieki nešauj. Nav intereses.”

Oriģinālās vācu taures skaņa ir tikpat nepārspējama, kā pats Aigars savā arodā. Personīgajam medību trofeju muzejam, kas ierīkots pārtaisītajā siena šķūņa viena galā, nav pat gada, bet tajā sakopots liels trofeju klāsts: aļņu, briežu un stirnu ragi, mežacūku ilkņi, vilku galvaskausi. Praktiski visas trofejas ir kvalitatīvi izstrādātas, daudzas no tām ir ieguvušas medaļas. Šeit apskatāmi ne tikai ilkņi un ragi, bet arī dzīvnieku ādas, dažādu putnu un pat daži dzīvnieku izbāzeņi. Pērn, piemēram, Aigars taisīja vairāku lūšu izbāzeņus. Šeit ir rubenis — melns kā velns. Mednis — vecs izbāzenis, kas jāatjauno. Fazāns draugam — jāved projām. Pūce, ūdensputni: pīles un zosis. Pat zelta fazāns, kas šajā kolekcijā neiederas, jo Latvijā nav sastopams, bet Robežnieku mini zoodārza dibinātāji Gab-rusāni atdeva nobeigušos putnu muzejam. 80. gados Aigars no Krievijas medību plašumiem pārveda lāčādu. Lācis nošauts Pleskavas apgabalā.

Aigars: “Tirgū nejauši iepazinos ar vietējo, kurš arī pasauca mani medībās. Tie bija krievu laiki, kad Krievijā medības netika stingri reglamentētas, citviet pat vispār nedarbojās nekādi likumi — brauc un šauj: nebija problēmu. Tā es tiku pie tā lāča.”
Bet tas nav vienīgais, ar ko lepoties. Viņa kolekcijā ir filmas par medībām, kādu nevienam citam tuvākajā apkārtnē nav. Savulaik Aigars aizrāvies arī ar fotografēšanu, par to atgādina daža ierāmēta un muzejā novietota bilde. Aigars rāda, ka trofejas var pildīt arī noderīgas funkcijas, piemēram, ragi var kalpot par lielisku dekoru sienas pulkstenim, bet no meža cūkas nagiem var izgatavot ekskluzīvu pildspalvu un zīmuļu turētāju. Viņš priecājas arī par to, ka muzeja apmeklētājiem var parādīt ļoti daudz dažādu putnu, kas izskatās dzīvi. Dažus no tiem var vērot lidojumā — augstu pie griestiem apskatāma lielā gaura, zvirbuļu vanags. Aigars ir aizrautīgs makšķernieks, viņš izstrādā arī līdaku galvas.

Aigars: “Medaļas par izbāzeņiem nepiešķir, bet man ir milzīgs prieks, ka ciemiņiem varu parādīt, kā izskatās, piemēram, baltvēderis, mercene, baltpieres zoss, laukirbe, platknābis — speciāli iztaisīju izbāzeņus, lai parādītu cilvēkiem, kādas ir atšķirības. Mums pat mednieku kolektīvā ir cilvēki, kuri praktiski nepazīst putnus. Izbāzeņus izgatavoju arī pēc pasūtījuma.”
Pēdējā medību trofeju izstādē Krāslavā Aigara nomedītā staltbrieža ragi novērtēti ar 203,72 punktiem un piešķirta sudraba medaļa. Patiesi skaistā trofeja ir nomedīta Skrundas virsmežniecībā. Aigars pie šī medījuma ticis pēc desmit gadu pārtraukuma, turklāt nedēļu gaidījis izejam pretī stalto briedi.

”Mūspusē pie tāda medījuma netikt, bet visur citur priekšā medību kolektīvi, un brīvi jebkurā vietā nepamedīsi,” stāsta Aigars. “Medīt Skrundas pusē mani uzaicināja sens, labs draugs. Es jau nešaušu jebkuru briedi, tikai tādu, kas man patiks. Tonakt garām pagāja ne viens vien, tikai ne tāds, ko gribētu nošaut. Arī ieraugot šo briedi un iespējamo trofeju, apdomāju, šaut vai nē. Ja paaicinās vēl, noteikti braukšu un šaušu tikai dzīvnieku ar vēl lepnākiem ragiem. Staltbriedis vispār ir ļoti skaits dzīvnieks, bet kā viņi bauro riesta laikā — to klausīties ir liela bauda.”

Tagad bezdarbnieks un mednieks, Aigars ar lauksaimniecību nenodarbojas, pat lāpstu nedur ze-mē, jo uzskata — tas nav izdevīgi. Traktoru divām govīm arī nav jēgas pirkt, maksāt svešiem par zemes apstrādi ir dārgi, prasības piena ražotājiem ir grūti izpildāmas un ātri iedzītu saimniecību mīnusos. Vai tad ar medīšanu var nopelnīt iztikai? Netieši, bet var! Izrādās, Aigars viens no labākajiem medību torņu būvētājiem Latvijā. Šo prasmi apguvis, strādājot medību saimniecībā. Aicina viņu no visas Latvijas, pēdējais pasūtījums — 15 torņu. Torņi top salīdzinoši ātri, šajā darbā Aigaram, protams, ir pārinieks.

Aigara vislielākais lepnums ir paša meitas, par kurām viņš saka: “Ļoti skaistas un mīļas!”. Viena dzīvo Kanādā, Vankūverā, pilsētā, kur norisinājās olimpiāde, otra — uz salas starp Franciju un Angliju. Rādot savu bērnu fotogrāfijas, Aigars par katru attēlu atrod siltus vārdus. Lūk, Kanādas mazdēls ciemos, kurš pirms prombraukšanas nobildējies blakus vectēvam un ar viņa plinti rokās. Lūk, vecākā meita, kura tētim sacījusi: “Tu šeit vari izdzīvot tikai ar saviem jokiem!”. Kā par brīnumu, pats Aigars vēl nekad nav bijis ārzemēs.

Juris ROGA