Viedoklis: Makšķernieks — makšķerniekiem...

Daugavpilī galvenais arguments ir traucēšana dabai, trolings krasi samazina lielu līdaku un samu skaitu. Krāslavā — it kā trolingistu rīki neļauj mierīgi ķert zivis gruntsmakšķerniekiem un pludiņmakšķerniekiem. Daugavas krastā nevar dzīvot melnie stārķi utt. Visi šie argumenti vienkārši ir smieklīgi. Man šķiet, ka šo jautājumu nedrīkst lemt ar administratīvu aizliegumu palīdzību. Šī problēma taču visdrīzāk ir ētiska. Ja cilvēks ir akurāts dzīvē, tad arī uz ūdeņiem laivā viņš uzvedas pieklājīgi. Jā, mēs visi pilsētā pazīstam pāris huligānu, kuri uz ūdeņiem uzvedas tieši tā, kā parastajā dzīvē: atļaujas piedot gāzi, neskatoties uz krastā sēdošajiem makšķerniekiem; izbrauc uz copi ne jau tāpēc, lai baudītu dabas skaistumu, izmēģinātu jaunus rīkus un gūtu prieku no šā procesa. Nē, brauc tieši pēc “gaļas”, turklāt ne tikai pašu vajadzībām, bet arī pārdošanai. Ja mūsu vidū būs tādi cilvēki, tad Daugavas resursu nākamajām paaudzēm, protams, nepietiks. Šie kungi ķer arī mazu izmēru zivis, turklāt krietni lielākā daudzumā, nekā tas ir atļauts. Tieši pret tādiem arī jācīnās, lai gan viņu ir mazākums.

Uz Daugavas Kaplavas pusē nu jau trīs mēnešus man radies “draudziņš” — melnais stārķis, kurš ķer vardes un notiesā tās triju metru attālumā no peldošas laivas. Putns nebaidās pat no mana rejošā suņa...

Starp citu, ar trolingu, tāpat kā ar jebkuru citu metodi, ir jāprot makšķerēt. Pazīstami īsti trolingisti, kuru ir atliku likām kaimiņu novados, brauc uz upi pēc trofejām, bet samus, kuri nav sasnieguši 5 kg svaru, palaiž brīvībā. Taču tas atkal ir ētikas jautājums.

Es droši galvoju par to, ka Daugavā vairs nav naktsšņoru un tīklu — tas ir trolingistu nopelns. Cilvēki vienkārši pārstājuši likt tos. Bet daži pat vērsās pie manis pēc padoma: kādu iegādāties motoru, ar kādiem vobleriem labāk ķert utt. Tas ir aizraušanās ar trolingu rezultāts. Manuprāt, krastā sēdošajam copmanim nepatiku izraisa nevis traucēklis makšķerēšanā, bet vienkārši skaudība par iespaidīgu lomu. Taču tas nenozīmē, ka jāaizliedz kustība pa upi ar motorlaivām. To es saku no savas personīgās pieredzes, jo arī man nereti nācās dzirdēt dzēlīgus izteicienus. Bet uz manu jautājumu, ar ko esmu pelnījis šādu attieksmi, nekādas atbildes, tikai dusmīgi skatieni.

Visinteresantākais ir tas, ka uz manu piedāvājumu pavizināties un izmēģināt šādu copes metodi, šis cilvēks atbildēja ar piekrišanu, turklāt ar laimē starojošu seju. Starp citu, tagad viņš ir iegādājies laivu un veiksmīgi ķer skaistas zivis, acīmredzot aizmirsis par to mūsu tikšanos. Tas ir labākais arguments teiktajam.

Itālijā un Francijā šī zvejas metode vispār tiek atbalstīta, jo tā samazina pārāk lielu samu skaitu, kuri, kā zināms, iznīcina ļoti daudz citu zivju. Bet samu pie mums vēl ir pārpārēm. To apstiprināja arī mani paziņas, zemūdens medību cienītāji, kuri pirms gada rudenī nira Daugavā zvērsaimniecības apkaimē. Tad, lūk, izrādās, ka ziemošanas bedrē samu ir tik daudz, ka vienkārši metas raibs gar acīm. Tāpēc uzskatu, ka šis jautājums jārisina ne jau pie mums, “lauku mājā”, bet gan valsts līmenī, piesaistot labākos speciālistus un ievērojot visu ieinteresēto viedokli.

Pēdējais. Es pirmais Krāslavā sāku zvejot ar trolingu. Es pirmais arī pabeidzu. Atgriezīšos pie tā, iespējams, vēlā rudenī: atļaušos sev pabraukties ar laivu un pazvejot, kad auksts laiks, bet Daugavu vēl nesedz ledus, jo tādi laika apstākļi neļauj makšķerēt, pielietojot citu metodi. Starp citu, mani iepriecina, ka šajā gadalaikā uz mīļotās Daugavas atrodos viens kopā ar savu četrkājaino draugu, kas arī sastāda man kompāniju.

Ar cieņu visiem īstiem zvejniekiem

S. KRITENKO.

Rakstiet, zvaniet, konsultācijas bez maksas. Tālr. 29451912.