... Un matus skārusi sarma

Dienu bezgalīgajā steigā, notikumu virpulī mēs tik bieži nenozīmīgo uztveram par galveno, nepatiesību par patiesību, tumsu par gaismu. Turklāt tikai retais no mums aizdomājas par to, ka ir kaut kāds neizbēgams apstāklis, kas mūs izlīdzina un samierina. Tās ir vecumdienas. Ja mēs arī iedomājamies savu dzīvi mūža nogalē, tad visbiežāk mierīgu, laimīgu un nodrošinātu — kuram gan gribas, lai tā būtu citāda?

Kādreiz tā acīmredzot domāja arī Helēna Pīpiņa. Starp citu, tolaik šādām domām viņai nemaz neatlika laika — Krāslavas mākslas skolas talantīgā pedagoģe, kura savulaik ieguvusi divas augstākās izglītības, azartiski īstenoja teoriju praksē, pilnībā atdodama sevi darbam, audzināja meitu, kaldināja nākotnes plānus. Bet sarma matos iezagās kaut kā nemanot...
Pašlaik Helēnas kundzei rit devītais gadu desmits. Smaga kaite, kas viņu piemeklēja mūža norietā, uz visiem laikiem laupīja prieku tīksmināties par apkārtējās vides skaistumu. Bet šo skaistuma uztveri viņa kādreiz iemācīja vairākām savu skolēnu paaudzēm. Sieviete praktiski neredz. Tā nu sanāca, ka meita dzīvo galvaspilsētā, tāpēc savos “mazliet pāri astoņdesmit gados” Helēnas kundzei nākas paļauties tikai uz sevi. Bet vēl uz labestīgiem cilvēkiem, kuru, kā izrādījās, mūsu vidū nav mazums arī šodien, šajā grūtajā laikā. Padzīvojusī sieviete no visas sirds pateicas tiem cilvēkiem, kuri rūpējas par viņu, kaimiņiem un paziņām, kuru atspaids ļauj nejusties tik bezpalīdzīgai un vientuļai. Bet daži cilvēki pelnījuši īpašus atzinības vārdus. Tas ir Jāzeps Dobkevičs, kurš regulāri apmeklē Helēnu, uztraucas par viņas pašsajūtu. Bet vēl Ēvalds Cauņa, kurš atsūtīja cilvēkus, lai tie palīdzētu saskaldīt malku. Viņš nepalika vienaldzīgs arī bargajā ziemā, kad sievietei izbeidzās malkas krājumi un nebija ar ko kurināt māju, parūpējās par to, lai viņa padotie atvestu trūkstošo daudzumu. Liels paldies arī sargeņģeļiem no novada sociālā dienesta Inetai Celitānei un Vijai Bārtulei. Tieši viņas atveda neredzīgajai sievietei speciāli aprīkotu krēsliņu, kā arī invalīda ratiņus, lai Helēnas kundzei visādā ziņā būtu iespēja paelpot svaigu gaisu.

“Ja mūsu pilsētā dzīvo tādi cilvēki, tas nozīmē, ka ne viss ir zaudēts, un mūsu Latvija noteikti dzīvos!” Tie ir Helēnas vārdi.
No sevis personīgi pateikšu sirsnīgu paldies tai sievietei, Helēnas kaimiņienei, kura atnāca uz redakciju. Viņa negribēja, lai viņas vārds un uzvārds parādītos laikrakstā, jo savā rīcībā viņa nesaskata neko īpašu — ne tajā, ka jau vairākus gadus rūpējas par veco sievieti visās iespējamās instancēs, ne tajā, ka regulāri izved Helēnu pastaigā, ne arī tajā, ka tieši viņa kļuva par galveno palīdzi mājās, kopēju un veļas mazgātāju.

Pēkšņi nodomāju: bet varbūt patiešām vēl viss nokārtosies, ja mūsu vidū ir tādi cilvēki. Padomāsim par to, kad kārtējo reizi paiesim garām sveša cilvēka nelaimei, izlikdamies, ka neesam pamanījuši roku, kas pastiepta, meklējot palīdzību...

Marina NIPĀNE