Bezdarbnieki remontē dzīvokli

Griesti nokvēpuši melni, sienas noplukušas un jāattīra no vecās krāsas, jāieklāj jauna grīda, cauruļvadi sasaldēti un ir bojāti, visa santehnika bēdīgā stāvoklī, ir jāierīko jauna elektroinstalācija, jo vecā ir nelietojama, faktiski arī logus būtu jānomaina pret jauniem. Šobrīd samūrēta jauna krāsns un mazgabarīta plīts. Mūrēja speciālists, viņam palīgā gāja Sergejs.

Brigādes puiši prognozē, ka remonts būs ilgs, jo darba apjoms nav mazais, turklāt gribas visu paveikt godam, lai nākamajam iemītniekam būtu patīkami dzīvot. Visi trīs apgalvo, ka strādājot gūst daudz lielāku gandarījumu nekā sēžot mājās. Turklāt arī darbs ir cilvēka cienīgs, jo būs redzams konkrēts gala rezultāts un priecēs arī apziņa, ka izremontētās telpas kādu dienu kļūs par mājām jauniem iemītniekiem un patiks viņiem. Tas ir daudz pateicīgāks darbs nekā grābt lapas un vākt zarus kaudzē, jo ikvienam gribas saskatīt savā veikumā paliekošu vērtību.

Sarunas laikā remontstrādnieki vairākkārt uzslavēja Indras, Piedrujas un Robežnieku pagastu pārvalžu vadītāju Ēriku Gabrusāni par to, ka viņa visiem spēkiem rūpējas, lai pagasta ļaudis būtu sociāli aizsargāti un neviens netiktu aizmirsts — ne jauns, ne vecs. Puiši uzsver, pagasta pārvalde ļoti atbalsta cilvēkus, attieksme pret katru ir laba.
Vasīlijs savulaik bijis kolhoza zootehniķis, gadus desmit nostrādāja savā specialitātē, līdz vecais saimniekošanas modelis sabruka. Palicis bez darba, vīrietis sitās pa dzīvi ar gadījuma darbiem. Viņam ir ģimene: dzīvesbiedrei piešķirta invaliditātes grupa, meita mācās, dēls — arī bezdarbnieks. Līgums Vasīlijam ir uz diviem mēnešiem. Lai gan pats nav profesionāls celtnieks, tamlīdzīgus remontdarbus dzīvē ir nācies veikt, jo, laukos dzīvojot, praktiski katrs sevi cienošs vīrietis tos ir apguvis pašmācības ceļā.

Mihailam nav profesijas, pēc devītās klases viņš uzreiz devās strādāt. Kādu laiku bija dīdžejs Skukos, strādāja fermā, līdz izjuka kolhozs. Turpmākos gadus nācās pelnīt iztiku, strādājot gadījuma darbus. Viņa dzīvesbiedre ir profesionāla grāmatvede un pavāre, šobrīd arī viņa kaut ko nopelna. Ģimenē aug viena skolniece, Mihails priecājas, ka vismaz divus mēnešus viņš varēs nopelnīt garantētu summu kopējā ģimenes budžetā.

Arī Sergejam ir deviņu klašu izglītība, taču viņš savulaik pabeidza Nodarbinātības valsts dienesta bezdarbniekiem organizētos kursus un ieguva santehniķa-montāžnieka specialitāti. Divus gadus strādāja jaunā firmā Rīgā. Apstākļi sakrita tā, ka palika bez darba — firma bija jauna un centās dzīvot ekonomiski, paša dzīvesvieta bija Daugavpilī, bet izbraukāt uz darbu bija padārgi. Tagad Sergejs ar ģimeni dzīvo Robežniekos, pagasta pārvalde paņēma viņu darbā uz minimālo algu un uzticēja dzīvokļa remontbrigādes vadīšanu. Viņš ir vienīgais no trijotnes, kurš šo to ir mācījies par būvniecības jomu. Sergejs ir divu bērnu tēvs: dēls mācās trešajā klasē, meitai — pieci mēneši, tālab sieva sēž mājās un pieskata mazo. Sergeja ienākumi jaunajai ģimenei ar mazu bērnu ir ļoti būtisks atbalsts.

Juris ROGA