Kā uz delnas

Kā izrādās, viņa īpašumā ir paraplāni un nesen iegādāta ultra viegla sporta lidmašīna. Tā ir oficiāli reģistrēta. Lidmašīna ir nopirkta pilnīgi jauna un salīdzinoši nesen — 2008. gadā. Tai ir veiktas nepieciešamās pārbaudes un sertifikācijas. Kā atzīst V. Kursītis, tad pirkta tika nelietota lidmašīna, jo, “ja brauc ar lietotu automašīnu un tā uz ceļa apstājas, tad problēmas ir galvenokārt ar tikšanu līdz galamērķim vai remontēšanu, bet, ja lido ar lietotu lidaparātu un tas apstājas gaisā, tad ir pavisam citādāk.”

Pats lidotājs atzīst, ka tas vairāk ir kā privātais entuziastu klubiņš, kurā darbojas pats Visvaldis Kur-sītis un abi viņa dēli. Radi atbalsta gan morāli, gan finansiāli.

Ar aviāciju saistītas lietas Visvaldi Kursīti ir interesējušas vienmēr. Vēl padomju laikos viņš ir aizrāvies ar planierismu. Vēlāk ir lidojis ar paraplāniem, tagad ir iegūtas lidotāja tiesības kursos Rīgā lidojumiem ar lidmašīnu. Apmācības notikušas pie vairākiem instruktoriem, viens no tiem — Voldemārs Upleja — ir labākais akrobātikas pilots Latvijā. V. Upleja ir bijis arī lidotājs-izmēģinātājs. Šobrīd viņam ir savs uzņēmums, kurā tiek sniegti pārvadājumu pakalpojumi, kursi un apmācības lidotprasmēs.

Pār V.Kursīti ir nākusi apskaidrība, ka ar aviācijas lietām bija jāsāk nodarboties agrāk un daudz pamatīgāk: “Nožēloju, ka neaizgāju mācīties uz aviācijas augstskolu, kad vēl biju jauns. Vajadzēja iet un, kā saka, “dobitsa i probitsa”. Šajos laikos, manuprāt, ir lielākas iespējas, tāpēc gan pats nopietnāk sāku pievērsties lidaparātiem, gan dēlus ieinteresēju un iesaistīju.”

V. Kursīša jaunākais dēls ar paraplāniem sāka lidot jau 16 gadu vecumā. Neiztika arī bez neliela izbīļa, kad paraplānu gaisa straume strauji sāka vilkt uz augšu lietus mākonī. V. Kursītim bija bažas, ka pēc piedzīvotā dēls varētu aviācijai atmest ar roku, tomēr tā nenotika. Šobrīd jaunākais dēls mācās Kremenčugā (Ukrainā) par helikoptera pilotu. Viņam jau ir uzticēts patstāvīgais lidojums.

Jaunaglonas lidotājiem entuziastiem ir doma sadarboties ar jaunsargiem un izveidot oficiālu klubiņu vai organizāciju.

Šobrīd izbraukt lidaparātā var praktiski ikviens interesents. Skolēniem ir neliela atruna — atzīmēm jābūt labām un jāsaņem vecāku atļauja lidojumam.
Runājot par pašu lidojumu, tad tas bija aizraujošs. To, ka Latgale ir zilo ezeru zeme, zināju jau sen, bet šādā leņķī to redzu pirmo reizi. Aglonā ir būts daudzreiz, tāpēc skats no augšas šķita vēl jo vilinošāks.

Lidaparāts ir neliels, un kabīne gandrīz no visām pusēm ir stiklota, tāpēc lejā viss apskatāms kā uz delnas. Praktiski uzreiz pēc pacelšanās skatam paveras neskaitāmi ezeri. Lauku māju tuvumā izraktie dīķi un pļavās vēl neizžuvušās lāmas rada iespaidu, ka nevis novadā ir daudz ezeru, bet gan, ka viss novads ir uz salām. Nu jau lidojam gandrīz virs Aglonas bazilikas, esam garām Aglonas vidusskolai. No augšas ne uzreiz var atpazīt celtnes un vietas, bet gids un pilots vienā personā ir savu uzdevumu augstumos.

Kaut kur tālumā pavīd pat Rāznas ezers. Jo augstāk ceļamies gaisā, jo redzamība pasliktinās, debess jums kļūst pienbalts. Aktīvo kūlas dedzinātāju pūles nedēļas nogalē darījušas savu. Nolaižoties nedaudz zemāk, pamanām arī kūpošu pērnā gada zāli tīrumā, turpat blakus stāv, kā noprotu, arī pats dedzinātājs. Nedaudz tālāk kā salauzti un izklaidu samesti sērkociņi guļ bērzi. Ziemā piedzīvotā ledainā lietus un biezās sniega kārtas smagumu neizturējuši vai bebru populācijas izplešanās rezultāts, to ir grūti uzminēt, no augšas skatoties, nevar saprast, bet pēc cirsmas nu nekādi neizskatās. Atceroties nostāstus par to, ka Velnezers izveidojies, uz ze-mes nokrītot meterorītam, jautāju pilotam, vai varam izmest nelielu līkumu gar ezeru. Pēc apstiprinošas atbildes dodamies lūkot, kāds tad Velnezers īsti izskatās.

Direktors, norādot uz priežu audzes pusi, kas no augšas izskatās kā spuraina sega, ne tāda, kā braucot caur silu automašīnā, stāsta, kurā virzienā jāskatās. Meža malā Jazinkas ezers, kas atrodas Grāveru pagasta centrā. To nekļūdīgi var atpazīt uzreiz pēc tipiskās salas vidū. Virs Jazinkas ezera metam līkumu, lai labāks leņķis Velnezera bildēšanai. Te man sametas bail, jo mazajā lidaparātā pat nelielas gaisa bedres jūtamas pamatīgāk nekā lielgabarīta lidmašīnās. Kā vēlāk pastāstīja Kursīša kungs, tad mierīgāki lidojumi iznākot ļoti agri no rīta, kad gaiss vēl ir auksts. Pēc saullēkta gaiss sasilst, bet virs ezeriem joprojām turas aukstais gaiss, tāpēc arī rodas tā saucamās “gaisa bedres”. Vēl brīdis, un silā pavīd Velnezera acs. Man nez kāpēc līdz šim šķita, ka Velnezers ir ideāli apa-ļas formas, bet izrādās, ka esmu kļūdījusies.
Drīz vien jau pagriežamies uz lidlauka pusi. Nevienmērīgā lidlauka virsmas dēļ paredzu, ka nosēšanās varētu būt ne pārāk patīkama. Lidaparāta motors ierūcas niknāk, šķiet, ka arī tas ir iesprindzis sagaidāmajam. Mirklī, kad riteņi atduras pret zemi, lidaparāts nedaudz palecas kā sienāzis lidlauka mīkstā seguma dēļ, bet drīz vien lidmašīnas šasijas droši ripo pa lidlauku un esam veiksmīgi piezemējušies. Kaut arī gaisā pavadījām ne mazāk kā 20 minūtes, tās aizritēja kā īss mirklis, toties iespaidu gūzma un pilns fotoaparāts ar attēliem.

Ilona STEPIŅA