Lasītāji raksta

Bailes un neziņa

25. martā karogi plīvoja sēru noskaņā, atgādinot par vienu no drūmākajām lappusēm Latvijas vēsturē.
1949. gada pavasarī vēl nebija uzietas visas kara upuru atdusas vietas, kad 25. martā 44 tūkstošiem cilvēku lopu vagonos nācās doties pāri Urāliem, tā arī nesaprotot, par ko, un nezinot, vai vispār kādreiz varēs atgriezties dzimtenē.
Pie kā bija vainīgi tieši no skolas sola uz fronti nosūtītie un tur kritušie, kā arī no savām mājām izrautie, kuri gāja sāpju ceļus Sibīrijā?

No Andrupenes pagasta bija izsūtītas 10 ģimenes. Vienā no ģimenēm bija māte un trīs mazas meitenes, nesasniegušas vēl desmit gadu, viņas sēdēja vagona kaktiņā, piespiedušās pie māmiņas kā mazi putnēni, nesaprata, kas notiek, kāpēc cilvēki vaimanā, bērni raud. Māmiņa 1951. gadā smagi saslima, var teikt, nomira bada nāvē, jo, kad gadījās maizes kumosiņš, atdeva to bērniem. Meitenes aizveda uz bērnu namu, vēlāk radinieki dabūja atļauju un pārveda uz Jelgavas bērnu namu. Pie kā viņas bija vainīgas, ka bija jāizcieš bads, aukstums, bailes, neziņa, kas notiks, kā dzīvot? Vai arī mazs bērniņš, kuram bija tika deviņi mēneši, ceļā saslima. Ne ārstu, ne zāļu, ne piena, pat autiņus nav kur izskalot, likās tas bērns neizdzīvos, bet izdzīvoja un atgriezās dzimtenē. No mūsu vagona četri neatgriezās dzimtenē, viņu kapu vietas ir Sibīrijā. Vai tad ir iespējams pavilkt svītru zem pagātnes un izsvītrot no šodienas. Pagātne mums nāk līdzi, mūsu jaunību no tās neviens nevar izsvītrot.
Jāpateicas vietējiem Sibīrijas iedzīvotājiem, kuri deva mums pajumti, dažreiz kādu piena krūzi, kartupeļu spainīti, kamēr mēs iedzīvojāmies. Vietējie iedzīvotāji izturējās cilvēcīgi, ar sapratni, jo viņi arī kara laikā daudz grūtību pie-redzēja. Mēs ar darbu un pacietību iemantojām viņu cieņu, uzticēšanos.

Ļoti pateicos Ezernieku vidusskolas direktoram, skolotājiem, skolēniem, klasesbiedram Konstantīnam Pontakam par iniciatīvu, rūpēm, neatlaidību un sapratni, uzstādot piemiņas plāksni tiem skolēniem, kuri 1949. gada 25. martā no skolas tika aizvesti uz Sibīriju. Mēs toreiz arī bijām jauni, mācījāmies tajā gaišajā, skaistajā skolas namā, gaišu cerību pilni, kaldinājām sapņus par tālāku nākotni, bet visiem sapņiem tika pārvilkta svītra.

Un tomēr kāds cerīgs gaišums šajās dienās ienāk arī moku ceļus gājušo cilvēku sejās. Mēs priecājamies, ka it kā nejauši, bet arvien biežāk patriotiskajos pasākumos parādās jaunieši, ka viņus interesē tautas pagātne, jaunieši ir mūsu cerība. Jaunatnes izpratni par šodienu veido trīs aspekti — ģimenes loma pasaules uztveres veidošanā ir nenoliedzama, otrs nozīmīgs audzinātājs ir sabiedrība. Trešais ir mācību process skolā. 1949. gada 25. marta dramatiskie notikumi apskatīti vēstures grāmatās. Vispār par šiem notikumiem ir jārunā, jāskaidro un jāļauj pašiem izsecināt.

Mums jālūdz Dievs, lai tas, kas notika ar latviešu tautu, nekad vairs neatkārtotos.

Novēlu manas mīļās skolas vadībai, skolotājiem un skolēniem savstarpēju sapratni, lai viss iecerētais izdodas.

Lai jums visiem labi klājas!

Ar cieņu A. MICKEVIČA (TUČE), politiski represētā, Rēzekne