Ekoloģisko problēmu žņaugos

Šķiet, kas var būt vienkāršāks pēc aktīvās ziemas atpūtas uz ledus vai siltā laikā pie ūdeņiem savākt savus un arī svešus atkritumus pakās un nogādāt tos uz tuvākajiem konteineriem, kuru patlaban ir atliku likām. Turpretim pagaidām tā rīkojas tikai reti apzinīgi tūristi. Kad tiek ieturētas pusdienas vai vakariņas ar obligātiem šašlikiem un grādīgo, vairākumam piknika dalībnieku pazūd kauns un saprāts. Tāpēc ar katru gadu stihisko izgāztuvju skaits nevis samazinās, bet, gluži otrādi, aug kā sēnes pēc lietus. Pieskaitīsim tam ar cirvjiem un nažiem sakropļotus kokus, apdedzinātus priežu un bērzu stumbrus. Iznākumā būs precīza diagnoze, kuras vārds ir cūcība.

Tikpat bezatbildīga ir cilvēka attieksme arī pret zilo ezeru novada zivju resursu saglabāšanu. Upju un ezeru produktivitātes pazemināšanās ir vispāratzīts simptoms. Satraucošo situāciju padziļina tas faktors, ka krīze nav saudzējusi pat zivju aizsardzības sfēru. Taču atzinības vārdus pelnījuši mūsu dabas sargi: par spīti štatu un darba algu samazināšanai viņi turpina darīt visu iespējamo, reizēm pat neiespējamo veselā saprāta triumfa labā. Un nevar būt nekāda attaisnojuma malu zvejniekiem, kuri savas ļaundarības aizliegtajā nārsta periodā izskaidro ar bezdarbu un augošām sadzīves likstām.

Statistika ir mūsu dzīves spogulis. Pagājušajā gadā zivju aizsardzības dienesta inspektori Latvijas dabiskajās ūdenstilpēs veica 16000 reidu. Noformēto naudas sodu summa pārsniedz 117000 latu, konfiscēti malu zvejas tīkli 460 kilometru garumā. Var tikai iedomāties, cik daudz malu zvejas tīklu turpina iznīcināt zivju resursus. Kaimiņvalstīs Baltkrievijā un Krievijā ieviesti visstingrākie ierobežojumi makšķerauklas tīklu izmantošanā. Šie tīkli nodara galveno kaitējumu dabai, turpretim mēs nekādi nevaram pāriet no sarunām pie darbiem. Lūk, arī nodzīvojām līdz tādai kaunpilnai situācijai, kad Latgales veikalos ezera zivis kļuvušas par lielu retumu, bet makšķerēšanas tūrisms tā arī paliek tikai par labu nodomu. Toties Ķīnas ražojuma tīklu par pieejamu cenu jums piedāvās uz katra stūra, nerunājot jau par veikaliem un kioskiem. Postīšanas stihija turpina kaitēt valsts dabas resursiem.

Pavasara kontakti ar vietējiem zivju aizsardzības dienesta inspektoriem — tā ir “Ezerzemes” sena tradīcija. Šoreiz ar štata dabas sargiem es tikos stundu vēlāk, nekā bija paredzēts iepriekš. Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes iekšējo ūdeņu kontroles daļas Daugavpils sektora Krāslavas filiālē tika saņemts operatīvs ziņojums par malu zvejas faktu Kaplavas apkaimē. Veicot apvidus rekognoscēšanu, inspektori bez lieka trokšņa aizturēja vietējo iedzīvotāju, kurš rosījās ar tīkliem upes pārplūdušajā vietā. Kāds 1961. gadā dzimis J. D. mēģināja iežēlināt dabas sargus ar bezdarbnieka statusu. Taisnošanās par grūto dzīvi nelīdzēja, un pēc protokola sastādīšanas pārkāpējam draud naudas sods virs 200 latiem. Elektronisko sakaru gadsimtā personības noskaidrošana prasa tikai dažas minūtes laika. Tad vai ir vērts riskēt, ja mēģinājums labot savas materiālās problēmas uz dabas rēķina beidzas ar milzīgu zaudējumu? Zvejas rīki, protams, konfiscēti. Un atklātā ūdens sezonā šogad tas nav pirmais malu zvejas gadījums. Tagad, kad ezeru un upju krastos parādījies simtiem makšķernieku, nebūtu lieki atgādināt, ka arī makšķerēšanas noteikumu pārkāpējiem paredzēti ne tikai brīdinājumi, bet arī tiek piemēroti naudas sodi virs 20 latiem. Azarts un nepacietība bieži vien aizmiglo saprātu, tikai katram atpūtniekam pie ūdeņiem jāatceras galvenais: makšķernieks vispirms ir dabas draugs, tikai pēc tam kārotās trofejas ieguvējs.

Dažādi viedokļi

Mani sarunbiedri: Daugavpils sektora vadītājs Edvīns Gasperovičs un vecākie inspektori Arvīds Vīguls un Ingars Soloha. Viss tiek izzināts salīdzinot, tāpēc Edvīns piedāvāja nelielu pārskatu par pēdējiem diviem gadiem. Šajā laikposmā reģistrēto pārkāpumu kopskaits ir palielinājies no 191 līdz 302. Ja 2008. gadā piemēroto naudas sodu summa bija 15345 lati, tad, apkopojot pagājušā gada rezultātus, jau 19820. Šie satraucošie skaitļi liecina ne tikai par augošām briesmām, kas draud ūdeņu iemītniekiem, bet arī par vides sargu profesionālo darbu. Izmantojot gadījumu, sektora vadītājs izteica pateicību makšķernieku saimei par aktīvu informatīvo atbalstu, kas palīdz inspekcijai strādāt vēl efektīvāk, bet galvenais — pārzināt situāciju. Visādā ziņā ļaunprātīgo malu zvejnieku uzvārdi labi zināmi. Turpmāk operatīvās ziņas par malu zvejas faktiem jānodod jebkurā diennakts laikā uz mobilajiem tālruņiem 26146127 (Edvīns Gasperovičs), 26105704 (Arvīds Vīguls) un 29159810 (Ingars Soloha). Mobilo elektronsakaru masveida izplatības laikmetā var un vajag likt stabilu šķērsli malu zvejniekiem, kuri iznīcina zivis nārsta vietās.

Šīs sezonas jaunievedums ir līdaku zvejas aizliegums laikā no 1. marta līdz 1. maijam. Laivu sezona, tāpat kā pagājušajā gadā, tiks atklāta 1. maijā.

Šajā sakarā pastāv dažādi viedokļi. Makšķernieku un spiningotāju masveida parādīšanos ar laivām upēs un ezeros vieni uzskata par traucēkli nārstam. Šo viedokli neatbalsta inspektori: amatiermakšķernieki rada nopietnu šķērsli malu zvejniekiem, kuri ķer zivis ar tīkliem. Starp citu, licencēta rūpnieciskā zveja ar tīkliem ir atļauta tikai ar 16. jūniju, ar murdiem — ar 1. jūniju. Toties, kas sakāms par motorlaivu izmantošanu maijā, mani sarunbiedri uzskata, ka šos peldlīdzekļus, kas rada lielu troksni, nārstošanas periodā nevajadzētu izmantot.

Redakcija vairākkārt saņēma lasītāju ierosinājumus stingri ierobežot motorlaivu parādīšanos aizsargājamajā teritorijā “Daugavas loki”. Argumenti ir pilnīgi pamatoti: šajā upes senlejā ligzdo retas putnu sugas, bet trollings, kas guvis plašu izplatību, jau radījis nopietnus draudus nārstojošām samu un līdaku mātītēm. Turklāt ūdens tūrisms upēs ar gadiem gūst aizvien plašāku izplatību. Mūsu novada viesi visvairāk Latgalē meklē dabas krāšņumu un klusumu, lai pabūtu vienatnē. Turpretim mūsu trollingisti nebūt ne vienmēr ievēro ētikas normas, radot diskomfortu tiem, kuri brauc lejup pa upi uz plostiem, ar laivām, kanoe un smailītēm. Atbalstot šo viedokli, mani sarunbiedri uzskata, ka šo problēmu varētu atrisināt pašvaldības aizsargājamās zonas “Daugavas loki” teritorijā. Pret elektromotoriem iebildumu nav un arī nevar būt. Patērētājattieksme pret dabu ne pie kā laba nenoved, bet līdz veselā saprāta triumfam mūsu valstij vēl ejams ļoti tāls ceļš.

Mani sarunbiedri piekrīt arī tam, ka zivju resursu izsīkums ir neapstrīdams fakts. Un zivju bagātību atjaunošanu pagaidām ir grūti iedomāties. Pat tādi ezeri kā Sīvers un Dridzis zaudē savu pievilcību tūristu acīs. Ja līdz šim veicamie zivsaimnieciskie pasākumi bija nepietiekami, tad pēc administratīvi teritoriālās reformas šai problēmai ar visu nopietnību jāpievēršas jaunajām pašvaldībām. Sektora vadītājs Edvīns Gasperovičs uzskata, ka pašreizējos apstākļos var un vajag strādāt pie projektiem, lai saņemtu finansējumu zivsaimnieciskiem pasākumiem ne tikai no zināmajiem valsts fondiem. Eiropas mērķinvestīcijas arī pašlaik tiek izmantotas tikai uz pusi.

Tūrisms bez makšķerēšanas

Nav jāgaida norādījumi no augšas, bet aktuālā problēma jārisina no apakšas. Vietējie iedzīvotāji un pašvaldības orgāni izrādīja iniciatīvu par rūpnieciskās zvejas aizliegšanu uz pieciem gadiem Rušona ezerā, kas palīdzēja atjaunot zandartu un arī citu vērtīgu zivju sugu populāciju. Vai šim piemēram sekos Sīvera krastos dzīvojošie cilvēki? Šī ezera zivju resursi taču turpina sarukt. Vai arī viss patriotisms beigsies tikai ar vārdiem, bet makšķerēšanas tūrisma cienītāji dosies uz kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, kur ar šīm problēmām nodarbojas sen un visai rezultatīvi. Savukārt vecākais inspektors Arvīds Vīguls uzsvēra privātā zivkopības darba tēmu. Viņš pastāstīja par Bērziņu zivkopja Ilmāra Pabina sekmīgo eksperimentu karpu audzēšanā dīķos. Karpu dīķis parā- dījies arī Daugavas kreisajā krastā, taču dīķsaimniecība nav izplatījusies masveidā. Iespējams, ka šis uzņēmējdarbības veids prasa koordināciju, bet pagaidām par pievilcīgo makšķerēšanas tūrismu atliek tikai sapņot un atzīt, ka atjaunotās neatkarības gados vērojama tikai cilvēka patērētājattieksme pret zilo druvu. Vai tas nav paradokss: Aglonas, Dagdas un Krāslavas novada teritorijā nav neviena ezera, kas būtu pievilcīgs vēžotājiem.

Sarunas nobeigumā Ingars Soloha atgādināja lasītājiem, ka aizliegts izmantot peldošās ūdas. Tas ir pilnīgi loģisks līdzeklis: līdaku masveida iznīcināšana arī pārvērta simtiem Latgales ezeru par nekvalitatīvu sīkzivju vairošanās vietām.
Manuprāt, neefektīva valsts vadība tieši ietekmēja zilās druvas panīkumu. Kas sakāms par zivju aizsardzības dienesta inspektoriem, tad viņi ar visu atbildības izjūtu turpina pildīt pienākumus vides aizsardzībā. Starp citu, šogad vien administratīvā apgabaltiesa divas reizes izskatīja prasības par malu zvejniekiem piemēroto naudas sodu nepamatotību. Abos gadījumos Daugavpils sektora inspektoru darbība atzīta par pamatotu, bet pārkāpējiem nāksies maksāt naudas sodus (pirmajā gadījumā — 300 latu, otrajā — 600). Pagaidām ir pāragri runāt par mūsu cilvēku augošo apzinīgumu.

Kas sakāms par patvaļīgu zīmju uzstādīšanu krastos, tad inspektori paskaidroja, ka tajās jānorāda visa nepieciešamā informācija, tajā skaitā ezera vai krasta zonas īpašnieka tālruņa numurs. Pēdējais atgādinājums: makšķerniekam jāņem līdzi makšķernieka karte un personas apliecība. Viņam ir tiesības zvejot zivis, izmantojot divus rīkus ar trim āķiem uz katra, turklāt stingri jāievēro noķerto zivju garums: līdakai, samam, tas nedrīkst būt mazāks par 50 centimetriem, zandartam — 45, zutim — 40, sapalam, līnim — 30 centimetriem.

Novēlu patīkamu atpūtu pie ūdeņiem jums, makšķerēšanas cienītāji!

Aleksejs GONČAROVS