Kurš vainīgs?

Taču rodas iespaids, ka tā ir tikai formalitāte, jo patiesībā pašvaldības policijas iegriežas diskotēkās reizi vai divas reizes mēnesī. Turklāt, kad tās pārstāvji ierodas, visi jaunieši, kuri nav sasnieguši pilngadību, mūzikai skanot, lepni atmetuši galvas un neceļot paniku, dodas uz izeju, lai it kā ievilktu dūmu. Turklāt uzvedas visai nekaunīgi, bet viņu izskats ir tāds, it kā viņiem būtu pāri par 25. Vēl jānorāda, ka pārējie jaunieši, kuri ir drošāki, pat neliek manīt, ka kāds atnācis viņiem pakaļ. Kā dejoja, tā arī turpina dejot moderna rietumu repertuāra pavadījumā.

Ko šajā laikā dara tiesībsargājošo orgānu pārstāvji? Viņi stāv zālē, kulturāli ļaujot bērniem doties uz izeju. Nē, protams, dažus viņi tvarsta. Dažus izved no zāles, rādot laipnu ģīmi. Tā mednieks nes no meža savu pirmo medījumu. Apsēdina savā mikroautobusā un aizved. Bet, tiklīdz policijas darbinieki ir aiz sliekšņa, zāli atkal piepilda mazgadīgie. Vai zināt, tas patiešām ir smieklīgi! Aizved projām tikai pāris cilvēku, bet tajā pašā laikā zālē vairāk nekā puse — bērni, kuri sen pīpē (tagad tas vienkārši nav nekāds brīnums — tas ir pats par sevi saprotams), lieto alkoholu, turklāt līdz organisma saindēšanas stāvoklim. Un ne tikai tas vien. Visi taču zina, cik tādi jauni cilvēki kļūst agresīvi alkohola ietekmē. Cik daudz notiek kautiņu tā dēļ, turklāt kaujas gan zēni, gan meitenes (kas ir daudz briesmīgāk). Vai jūs zināt, kāds seksuālo vardarbību skaits notiek reibumā? Taču neviens par to neziņo, jo vājā dzimuma pārstāves parasti pašas atrodas tādā stāvoklī, ka pat nespēj atcerēties, vai tas bija ar viņu piekrišanu vai ne. Un, dabiski, zēni to izmanto. Taču arī tas vēl nav viss. Tie ir bērni, kuri lieto narkotikas. Bet vēlāk pēc pārdozēšanas bieži vien nokļūst slimnīcā. Un tie nav vienīgie gadījumi, to ir daudz. Diemžēl mūsu pilsētā narkotikas sen “ir modē” un parādās aizvien vairāk jauniešu, kuri diskotēkās tieši tām dod priekšroku, nevis alkoholam.

Tagad gribētos uzdot jautājumu: “Kurš te ir vainīgs?” Un tūdaļ seko atbilde — visi! Gan administrācija diskotēkās, gan policija, pat jūs, dārgie vecāki, kuri tik ļoti mīlat savas atvases. Pirmos, naktsklubu saimniekus, protams, var saprast, jo viņiem galvenais ir peļņa. Tāpēc viņi arī nekautrējas ielaist zālē visus bez izņēmuma. Taču klubos pilnībā varētu uzstādīt tā saucamo feiskontroli un pārbaudīt visiem ienākošajiem pases, ielaižot tikai pilngadīgos. Taču tādā gadījumā nāktos slēgt arī divus pēdējos mūsu pilsētas klubus, jo tiem nebūtu nekādas peļņas. Šo peļņu taču bērni nes no mūsu, vecāku, naudas. Var saprast arī policiju — tagad bērni izskatās pavisam kā pieaugušie, uzreiz arī nesapratīsi, kas stāv tavā priek-šā — bērns ar stipri uzmālētu seju, īsos svārkos un uz augstiem papēžiem vai patiešām pieaugusi jauniete. Taču, godīgi sakot, es nespēju saprast jūs, vecāki. Vai tad tiešām jums patīk tas, ka jūsu nepilngadīgie bērni apmeklē šādas iestādes? Vai tad tiešām jūs gribat, lai jūsu bērni no tik agra vecuma saindē savu organismu ar ķīmiju? Jūs taču esat pieauguši cilvēki! Vai tad tiešām, kad jūsu bērns pārnāk no diskotēkas un no viņa drēbēm var sajust tabakas smaku, jūs ticat tam, ka draudzene pīpēja un vienkārši smaka piesūcās arī viņam? Vai tad tiešām, kad no bērna pa kilometru nāk alkohola smārds, var noticēt tam, ka “Seņka no paralēlklases dzēra vīnu un arī es iemalkoju?” Saprotiet jūs: tie ir jūsu bērni. Un ja ne jūs, tad neviens cits viņiem jau nu nespēs palīdzēt! Tajā ziņā, lai jūsu atvase apmeklētu diskotēkas, taču ir ieinteresēti daudzi. Narkotiku tirgotāji grib ātrāk realizēt preci, bet bāru saimnieki — lai iztirgotu alkoholu, jo grādīgo dzērienu pārdošana ir viņu galvenā peļņa. Tāpēc, laižot savu bērnu uz diskotēku un dodot viņam naudu, labi padomājiet! Vai jūs gribat, lai jūsu bērns smēķētu cigaretes, “zālīti”, lietotu alkoholu un narkotikas? Vai jūs tomēr gribat, lai viņš būtu vesels un nekas slikts ar viņu nenotiktu?

Viss, kas notiek mūsu mazajā pilsētiņā nakts aizsegā, tas, protams, ir bīstami. Runā, ka tumsa ir jauniešu draugs. Tikai diemžēl šī “draudzība” iegūst šķebīgi rūgtu piegaršu, kad runa ir par mūsu nepilngadīgajiem bērniem.

Aļona NEŽBERTE