Pošoties uz kursiem Boloņā, es domāju, vai ir jāsagatavojas šīs senās pilsētas apciemošanai vai “jātiek skaidrībā uz vietas”? Drīz vien atbilde uz šo jautājumu nāca pati: pēc sagatavošanās kursiem un steidzīgās mantu likšanas vairs neatlika laika, lai meklētu informāciju un lasītu neskaitāmās leģendas.
Tāpēc devāmies ceļā, par to nedomājot, bijām gatavi iepazīt Emīlijas – Romanjas reģiona administratīvo un kultūras centru Ziemeļitālijā - kā no baltas lapas.
Lidojums bija veiksmīgs, uzņēmums “Lufthansa” nodrošināja komfortablu ceļojumu. Lidostā izveicīgs un laipns taksists veikli paķēra mūsu čemodānus un veiksmīgi tos ietilpināja savas automašīnas bagāžas nodalījumā. Pēc 15 minūtēm mēs bijām viesnīcā. Pulkstenis rādīja divi dienā, mēs nolēmām, ka tas ir īstais laiks pusdienām. Sapņojot par Itālijas gardumiem, devāmies uz pilsētu… Diemžēl mums neizdevās atrast nevienu restorānu vai kafejnīcu, kas būtu atvērta. Pavisam nelielā kafejnīciņā cienījama vecuma seniors mums pagatavoja kafiju un laipni piedāvāja pāris sviestmaizes katram. Tas nelīdzinājās pusdienām, bet kafejnīcas saimniekam bijām pateicīgi arī par to. Mūsu neveiksmes cēlonis bija itāļu dienas režīma īpatnības, bet par to vēlāk. Bet tobrīd… Kafijas uzmundrināti, mēs devāmies uz Boloņas vēsturisko centru. Pirmais, ko mēs uzzinājām par pilsētu, bija trīs vārdi, kas raksturo pilsētu: sarkans, izglītots un trekns…
Sarkanā Boloņa
Sarkans – tas ir par pilsētas jumtiem, kas klāti ar sarkaniem dakstiņiem. Boloņa ir vecāka par Romu aptuveni par 6-7 gadsimtiem! Pilsētu būvējuši etruski, turpināja ķelti, kas nāca no Alpu puses. Protams, no tiem senajiem laikiem nekas nav palicis, bet atmosfēra un debesis palikušas iepriekšējās.
Paši itāļi joko, ka nav kaprīzāku laika apstākļu par tiem, kas valda Boloņā. Tieši te ir visaukstākās ziemas un viskarstākās vasaras. Arī mūs Boloņa sagaidīja ar lietu, brīžiem pat slapju sniegu. Te mums ļoti palīdzēja pilsētas galvenā arhitektūras iezīme – milzīgs skaits galeriju, pa kurām pārvietojoties, var redzēt visu arhitektūras skaistumu, nesamirkstot februāra-marta stiprajās lietusgāzēs. Galerijas jau pirms 500 gadiem glāba Boloņas viesus un iedzīvotājus no klimatiskajām kaprīzēm. Iedomājieties, pilsētas vēsturiskajā centrā galerijas izvietotas 35 kilometru garumā. Ejot no viena nebeidzama koridora uz citu, mēs paguvām redzēt gan centrālo laukumu, gan Sv. Petronija baziliku, Septiņas Baznīcas un Svētā Stefana baziliku, divus slavenos “krītošos” torņus un pat “izeju uz Venēciju”. Baznīcas, kas būvētas piektajā, septītajā, desmitajā gadsimtā. Centrālais laukums ar Svētā Petronija baziliku ir veltīts Boloņas aizbildnim - Svētajam Petronijam, bīskapam un iedzīvotāju aizstāvim visgrūtākajos Romas impērijas krišanas laikos. Pie baznīcas ieejas dežurē armijas patruļa. Visus atnācējus rūpīgi apskata. Tas notiek tāpēc, ka baznīcā ir viena neviennozīmīga freska. Pašā 15. gadsimta sākumā, kad Eiropa vēl nespēja aizmirst Krusta karus, bet musulmaņi viennozīmīgi tika uzskatīti par kristiešu ienaidniekiem (tolerances jēdziens tajos laikos bija praktiski nezināms), mākslinieks Džovanni da Modena, izpildot baznīcas pasūtījumu, vienā no Sv. Petronija bazilikas kapelām uzgleznoja fresku, kurā atainota elle. Viss būtu labi, bet pašā freskas centrā attēlots pats cilvēces Ienaidnieks, kas aprij pravieti Muhamedu. Lai nevienam nerastos šaubas, meistars blakus pat norādīja islāma pamatlicēja vārdu. Ilgu laiku šis mākslas darbs neradīja baznīcai nekādus draudus, bet 21. gadsimta sākumā policija novērsa vairākus mēģinājumus uzspridzināt kapelu ar fresku. Fanātiskie musulmaņi sev izvirzīja mērķi: iznīcināt fresku, kas aizskar viņu reliģiskās jūtas. Tagad Sv. Petroniju pamatīgi apsargā. Pie vismazākajām aizdomām lūdz uzrādīt dokumentus, kā arī var vienkārši neielaist dievnamā. Pati bazilika ir piektā lielākā kristīgā baznīca Eiropā. Kad sākās celtniecība, Sv. Petronija baznīcai bija jābūt lielākai par Sv. Pētera baznīcu Romā. Taču iejaucās pāvests, un projekts tika nedaudz mainīts. Bazilika pārsteidz ar savu varenumu, īpašo atmosfēru. Par laimi, tūristu nav daudz, marta sākums vēl nav aktīvā sezona. Tāpēc varēja visu nesteidzīgi un rūpīgi apskatīt.
Pretī bazilikai, kas atrodas pilsētas galvenajā laukumā Piazza Maggiore, atrodas Neptūna strūklaka, pilsētas vizītkarte. Neskatoties uz lietu un aukstumu, katrs Boloņas viesis uzskata par pienākumu nofotografēties tieši te. Mēs nepārkāpām noteikumus, nofotografēties mums palīdzēja vietējie iedzīvotāji, neparasti laipni un atsaucīgi.
Viduslaiku baznīcu komplekss San-Stefano mums tik ļoti iepatikās, ka to apmeklējām pat trīs reizes. Katru reizi atklājām sev ko jaunu. Septiņām baznīcām, kas sāktas būvēt tālajā 5. gadsimtā, bija jāpārstāv visas galvenās kristietības svētības Jeruzalemē. Pirmo kristīgo baznīcu vietā, kur reiz atradās dievietes Izīdas svētnīca, sāka būvēt, pateicoties Svētā Petronija centieniem. No septiņām baznīcām līdz mūsdienām ir saglabājušās piecas. Personīgi mani visvairāk no tām iespaidoja Svētā Kapa baznīca ar reproducētu Kapa vietu centrā. Svētdienā mums pat izdevās apmeklēt Sv. Misi Svētā Stefana bazilikā. Visvairāk mūs pārsteidza sprediķis. Mācītājs, uzrunājot savu draudzi, iznāca no altāra un ar mikrofonu rokās gāja garām draudzes locekļiem. Spriežot pēc klātesošo reakcijas, tēvs jokoja un stāstīja aizraujošus stāstus, notiekošais zināmā mērā atgādināja stand up šovu. Neskatoties uz to, ka valodas barjera mums neļāva saprast teikto, mēs izbaudījām labvēlīgo un silto atmosfēru, kas valdīja dievnamā. Tieši pēc šīs atmosfēras mēs uz šejieni gājām vairākas reizes.
Aristokrātu mājas, kurās jau sen neviens nedzīvo, pārsteidz ar vērienu un skaistumu. Atdzimšanas laikmets jaušams katrā detaļā. Palazz Amarini reljefās galvas ir graciozas un uzticamas. Centrā – velna galva. Mājiens par lielās pilsētas rosīgo un grēcīgo dzīvi, par vietējo aristokrātu alkatību un morālo netīrību. Isolani māja – viena no senākajām dzīvojamajām ēkām pilsētā. Pamatīgie koka baļķi jau pirms simts gadiem bija nostiprināti ar tērauda balstiem. Kā gan citādi, šī māja Boloņas ielu rotā jau vairāk kā 800 gadus!
Augsti torņi, izvietoti pa visu pilsētas vēsturisko daļu, piesaista skatienu un rada jautājumus. Ekskursijas laikā mūsu gide izstāstīja, ka visaugstāko torni Torre Azinelli uzcēla iemīlējies jaunietis, cerot, ka viņa iecerētās tēvs piekritīs viņu laulībām. Līdzīgu leģendu ir tūkstošiem un katra no tām, visticamāk, nav patiesa un izdomāta vien tūristiem. Torņus agrīnajos viduslaikos būvēja, lai aizsargātos no neskaitāmajiem ienaidniekiem, bet Atdzimšanas laikā torņi kļuva par prestiža un dižciltības simbolu. Tā nu aristokrāti būvēja, ko prata. Torre Azinelli praktiski ir pilsētas galvenais tūrisma objekts. Deviņdesmit metrus augstā torņa virsotne ir skatu platforma, no kuras paveras galvu reibinošs skats uz Boloņu. Pieveicot 500 pakāpienus, var nofotografēt skatu. Bet sarkano Boloņu var redzēt arī, atrodoties lejā, kur tā ir ne mazāk skaista.
Izglītotā Boloņa
Boloņas universitāte pavisam nesen nosvinēja 900 gadu jubileju! Eiropas senākā augstākā mācību iestāde joprojām tiek uzskatīta par vienu no prestižākajām mācību iestādēm pasaulē. Bet sākās viss vienkārši… Laukumā pretī baznīcai svētdienās nāca mūks un skaļi lasīja senos manuskriptus, kurus bija atraduši mūrnieki. Izlasīto varēja apspriest turpat laukumā. Sākotnēji te pulcējās visizglītotākie iedzīvotāji, kuri zināja latīņu valodu, vēlāk sāka braukt cilvēki arī no citām pilsētām un pat valstīm. Tāds ir universitātes sākums, kuras diploms ir tādiem cilvēkiem kā Koperniks, Mocarts, Galvāni, Antonioni, Ferrari, Petrarks un vēl tūkstošiem citu veiksmīgu zinātnieku, filozofu, rakstnieku un mūziķu. Mūsdienās senajā universitātes ēkā atrodas pilsētas galvenā bibliotēka. Iestādes pagalmu un pirmo stāvu var apmeklēt jebkurš gribētājs. Redzēt te ir ko! Studenti, kuri ieguvuši diplomu, bet daudzi no viņiem bija bagātu un pazīstamu ģimeņu bērni, pateicībā par iegūtajām zināšanām virs auditoriju durvīm atstāja savu ģimeņu ģerboņus. Šī tradīcija eksistēja vairāk kā piecus simtus gadu. Varat iedomāties, cik ģimenes ģerboņu no visas Eiropas rotā senās universitātes ēku! Mūsdienās studijas šajā universitātē maksā aptuveni 18 tūkstošus eiro gadā. Pat ārvalstu studentiem, nerunājot jau par itāļiem, te ir izstrādāta ļoti pievilcīga stipendiju un grantu sistēma, kas ļauj ievērojami samazināt studiju izmaksas. Boloņas universitātes diploms ir atzīts visās pasaules valstīs, veiksmīgiem absolventiem ir viegli atrast darbu specialitātē.
Pretī universitātes laukumam ir cits laukums, kas nosaukts Galvāni vārdā. Pirms simts gadiem tieši šeit pulcējās visizsmalcinātākās vieglas uzvedības meitenes, kuru pienākums bija nēsāt apģērbu dzeltenā krāsā, lai potenciālie klienti viņas atpazītu jau pa gabalu un nebūtu nekādu pārpratumu. Šodien laukums ir tukšs, vienīgi tūristu autobusi atbrauc, lai aplūkotu universitātes sienas. Tieši sienas ir saglabājušās tādā veidolā, kādas tās bija pirms 500 gadiem. Iekštelpas ir ļoti mūsdienīgas un inovatīvas. Tas ir raksturīgi ne tikai galvenās bibliotēkas ēkai, Boloņa ir slavena ar prasmi “integrēt” viduslaiku ēkas mūsu neparastajā tehnoloģiju laikmetā, 21. gadsimtā.
Pilsētas nomales – futūristiski skati ar rūpnīcu korpusiem un biznesa centriem. Te atrodas arī rūpnīca, kurā ražo pazīstamos motociklus “Dukati”, rūpnīca “Mazeratti” arī ir te un vēl aptuveni pusotra desmita citu rūpniecisku uzņēmumu. Pilsētā ir gandrīz pus miljons iedzīvotāju, bet bezdarbs te praktiski neeksistē un iedzīvotāju ienākumu līmenis ir pietiekam augsts. Izglītotā Boloņa – tā tagad ir arī mūsu daļa, jo mūsu kursi notika programmas “Erasmus+” Akadēmijā. Ir pienācis- laiks parunāt, kāpēc Boloņa ir trekna?
Treknā Boloņa
Emīlijas - Romanjas administratīvais centrs jau sen tiek uzskatīts par Itālijas kulinārijas galvaspilsētu. Kā nu ne, jo tieši te ir radusies lazanja, tortiljas, Boloņas mērce un daudzi citi pazīstami itāļu ēdieni. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka īstā Boloņas virtuve ir ļoti trekna un sātīga. Šodien vietējo restorānu pavāri cenšas gatavot ēdienus mūsdienu variācijā, veselīgākus un pilnvērtīgākus. Itāļiem ir īpašs ēšanas režīms. Brokastīs visbiežāk ir tase kafijas, kapučīno un kārtainās mīklas bulciņa. Itālijā brokasto agri, tāpēc arī pusdienas ir agri, laikā no 12 līdz 14. Divos dienā visas ēstuves tiek slēgtas līdz pat vakaram, līdz 19.30. Atvērtas ir tikai ātrās ēdināšanas iestādes (tās populāras tikai emigrantu vidū), kā arī pavisam nelielas uzkodu tirgotavas, kur var dabūt tikai tasi kafijas. Par kafiju saruna ir īpaša. Espresso Itālijā – tas, manuprāt, ir kaut kas neiedomājams. Tasītē ir burtiski 15-20 grami kafijas, koncentrētas, biezas un stipras. Nekādi nespēju saprast, kādu baudu var sniegt šāda kafija. Man neko citu kā ciešanas tā nesagādāja. Mūsu izpratnē parastu melno kafiju sauc “amerikano” un to pagatavot var reti kurš, situāciju glābj neskaitāmie kafijas automāti.
Pirmais ēdiens pusdienās un vakariņās – pasta. Dažādos veidos un ar dažādām mērcēm. Zupas – laucinieku un ziemas sezonas ēdiens. Tāpēc, neskatoties uz auksto laiku, Boloņas restorānos tās ir retums. Arī desertu piedāvājumā izvēle nav liela. Pasaulē zināmie “Tiramisu” un “Panakota”, biezpiena sacepumi un gaisīgi bezē – tas arī viss. Nevar, protams, teikt, ka ēdieni ir negaršīgi vai neglīti. Bet īpašus garšu salikumus jūs te neatradīsiet, paši itāļi, kā man šķita, ēd visu. Tam viņiem ir vajadzīgs neliels daudzums olīveļļas un parmezāna siera. Šīs sastāvdaļas ir pilnīgi visos ēdienos. Sieri gan šajā reģionā ir brīnišķīgi, un arī desas, sevišķi vietējā Mortadella, mūsu “Iecienītās” analogs.
Emīlija - Romanja nav pazīstamākais vīna reģions Itālijā. Pazīstamākais vietējais vīns ir dzirkstošais sarkanais Lambrusko. Nekas īpašs, salīdzinot ar Kjanti - nekādas konkurences. Tomēr Lambrusko tiek pārdots visā pasaulē un tam pircēju netrūkst.
Galvenais treknajā Boloņā – apkalpošanas serviss, tas tiešām ir augstā līmenī, oficianti vakara noslēgumā kļūst tik tuvi kā radinieki, kuri sen nav redzēti.
Nedēļa Itālija pagāja tik ātri, likās pagājušas ne vairāk kā trīs dienas. Lidojums mājup bija agri, bet taksists ieradās ļoti laicīgi (Boloņā viss ir noteiktajā laikā – sabiedriskais transports, vilcieni, taksometri un viss pārējais!).
Mēs lidojām uz Frankfurti, kur mums bija pārsēšanās. Atgriezāmies ziemā. Pēc pāris dienām sapratām, ka tā arī nepaguvām izbaudīt Itāliju. Nu, ko – šķiršanās ir iemesls atkal satikties.
Andrejs JAKUBOVSKIS
Autora foto
