Ceļi, tikšanās prieks, iepazīšanās, neaizmirstami iespaidi visai dzīvei... Tāds ir žurnālista grūtais un laimīgais liktenis, un, kad jau pagājuši gandrīz piecdesmit gadi, ir visas tiesības izteikt savu viedokli. Visu iepazīst salīdzinājumā...
Godīgi atzīšos - visbiežāk korespondenta ceļi mani ir veduši uz Andrupeni. Un tam bija iemesls: šeit strādāja čaklākie un talantīgākie cilvēki, par kuriem slava izplatījās ne tikai līdz Rīgai - līdz pat Maskavai, bijušās savienības galvaspilsētai. Visas desmitgades slaveno sovhozu “Andrupene” vadīja radošā vadītāju komanda ar Jāni Briļu priekšgalā. Lieliski atceros, kā tautas atmodas gados sarkanbaltsarkanais karogs šeit tika pacelts ar īpašu patosu un triumfu. Un ir diezgan loģiski, ka jau neatkarīgajā valstī pie pašpārvaldes stūres bija Jānis Briļs. Sarežģītajā posmā, kad parastais dzīvesveids plīsa pa vīlēm, Andrupenē notika īsts brīnums. Vien gada laikā ciemata nomalē izauga muzeja komplekss, ko sauc “Andrupenes lauku sēta”, to jau apmeklējuši tūristi ne tikai no daudzām Eiropas Savienības valstīm, bet no visas pasaules! Drosmīgo ideju izdevās īstenot, pateicoties divu vadītāju - Jāņa Briļa un Krāslavas rajona labākā celtnieka Leonīda Olehnoviča - sadarbībai.
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.18
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
