Muzejs Kalniešos: pirmie soļi

  • Kultūra
  • 04.04.2017 15:57
  • 141 skatījumi
img

Pasaulē ir daudz dažādu muzeju: Luvra, Prada, Pergamons, Londonas Nacionālais muzejs… Tie ir visslavenākie, ar bagātīgām kolekcijām un rindām pie ieejas. Ir pieticīgāki muzeji, ir arī pavisam pieticīgi, par kuriem zina tikai nozares speciālisti, kā arī tie, kuri dzīvo to tuvumā. Neeksistē tikai bezjēdzīgi un nevienam nevajadzīgi muzeji. Tie glabā mūsu pagātnes lietišķos avotus, bez kuriem nevarētu būt ne tagadnes, ne nākotnes. Tikai šajās iestādēs pa īstam var sajust laikmetu saikni, pagātnes nepārtrauktību ar tagadni, bet, iegriežoties daudzos muzejos, var saprast pasaulē notiekošo, ja vien apmeklētājs ir uzmanīgs un motivēts...

Vēl pavisam nesen mūsu avīze rakstīja par Kalniešu skolu. Pēc 75 gadu darbības skola tika slēgta nerentabilitātes un nelielā skolēnu skaita dēļ. Šķiet, jautājums izsmelts… Taču tā nav! No 2017. gada 1. marta skolas telpās sāka darboties muzejs, lai arī pagaidām ļoti pieticīgs, bet pavisam īsts. Muzejā strādā Marija Dilba, bijusī Kalniešu skolas skolotāja. Pagaidām viņa veic gan direktores, gan glabātājas, gan ekskursiju vadītājas, gan tehniskās darbinieces pienākumus. Domāju – piekritīsiet, ka muzejs pagasta centrā nav tik ierasta parādība. Tieši tāpēc es arī devos uz Kalniešu muzeju.



Ar Mariju Dilbu mēs satikāmies pie skolas ieejas, kur muzejam ir iedalīts viens no mācību kabinetiem pirmajā stāvā. Viņas stāstījums bija pamatīgs un ļoti emocionāls, kas priecēja, jo aizrautīgs cilvēks, kam patīk savs darbs, vienmēr priecē. Tātad:



- Skolas vēsturi sāka apkopot vēl Zoja Rukmane 1988. gadā. Viņa ilgus gadus strādāja skolā par mācību daļas vadītāju un matemātikas skolotāju. Kad viņa aizgāja pensijā, tad organizēja skolā grupu “Poisk” un kopā ar bērniem arī radīja Kalniešu skolas izveides un attīstības hroniku. Visi materiāli (fotogrāfi jas, dokumenti, atmiņas) tika ievietoti speciālos albumos. Kopā ar grupas “Poisk” dalībniekiem Zoja Rukmane tikās ar mūsu skolas bijušajiem audzēkņiem, centīgi pierakstīja viņu atmiņas… Līdz brīdim, kad 1940. gadā tika atvērta mūsu skola, apkaimē bija desmit nelielas skolas. Pēc tam šīs lauku skolas slēdza, visus skolēnus uzņemot šajā ēkā.



Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 27 (04.04.2017.)