Teritorijas ziņā lielākā Centrālāzijas valsts atrodas tālu no mums. Tikai nedaudziem no mums tur ir radinieki vai paziņas. Patiesībā ziņas no turienes mūs sasniedza ļoti reti, ja neskaita bravūrīgās ziņas par labklājību un augstajiem attīstības tempiem, ar ko mūs priecēja daži televīzijas kanāli no Austrumiem.
Mūs pašus maz interesēja tas, kas notiek tālajā valstī, ar kuru kādreiz mūs saistīja izirusī Padomju Savienība. Tikai daži no mūsu tautiešiem, kas Kazahstānā viesojušies, saka, ka visvairāk viņus pārsteidza visur blakus esošā nabadzība un greznība. Sabiedrības noslāņošanās ir sasniegusi kolosālus apmērus. Tomēr tā kopumā nav mūsu darīšana. Austrumi, kā jūs zināt, ir delikāts jautājums. Tas nozīmē, ka mums ir grūti objektīvi izvērtēt daudzas parādības, īpaši, ja ir informācijas trūkums. Abrakadabra par "stabilāko stāvokli postpadomju telpā" pēkšņi uzsprāga, apjuka un sāka kliegt. Ziņas no pasaules aģentūrām, kas piepildītas ar satraucošiem kadriem no lielākajām pilsētām, analītiķi sniedza neskaitāmas intervijas, un prezidenta Tokajeva izbiedētā seja, kurš uzrunāja tautu tikai krievu valodā, kas bija pārsteidzoši un nesaprotami, lika mums pievērst lielāku uzmanību informācijai, kas nāk no tālās valsts. Pretrunas un nekonsekvences dažādu telekompāniju notikumu interpretācijā rosina patiesību meklēt kaut kur pa vidu. Turklāt vairāki interneta resursi ir pilni ar politikas un ekonomikas jomas ekspertu vērtējumiem. Viņi runā par vienu un to pašu. Kas tad notika ar "pašu stabilāko"? Kazahstāna ir valsts ar lielu platību un mazu iedzīvotāju skaitu pēc Āzijas standartiem. 20 miljoni pilsoņu ir nevienmērīgi sadalīti starp Rietumiem, Austrumiem un Dienvidiem. Ja Rietumos ir gāze, tad Austrumos ir bezgalīgās stepes un Baikonuras kosmodroms, bet Dienvidos ir lauksaimniecība, kalni un slēpošanas kūrorti. Ko vēl mēs zinām par valsti, kuru no 90. gadu sākuma vadīja Nursultans Nazarbajevs? Kāds atcerēsies slaveno ābolu šķirni - Alma-Ata aportu, kāds - Kazahstānas radošo grupu koncertus padomju televīzijā, jaunākie lasītāji - "A'Studio'' grupu. Tas arī viss. Patiesībā dzīve Kazahstānā nekad nav bijusi viegla un veiksmīga. Ekonomikā panākumi ir ļoti pieticīgi, neskatoties uz derīgo izrakteņu pārpilnību. Ietekme reģionā ir ļoti pieticīga. Kā var nebūt pieticīgs, no ziemeļiem- Krievija, no dienvidiem - Ķīna. Neatkarīgā partija politiskajā orķestrī ir apšaubāma. Jāmeklē stipri draugi. Kazahstānas vadība vienmēr ir raudzījusies uz Krieviju, kas ir saprotami un diezgan loģiski. Kas tad notika? Televīzijas kanāls ''Mir'' neatlaidīgi un vairākkārt nosauc protestus un nemierus par "teroristu uzbrukumu", "uzbrukumu no ārpuses". Propagandisti izmisīgi cenšas pārliecināt sabiedrību, ka plaukstošā Kazahstāna piedzīvo ekstrēmistu iebrukumu, kas sapņo izjaukt veiksmīgās valsts ilgtermiņa stabilitāti. Rietumu kompānijas runā par to, kā “destruktīvie spēki” izmantoja miermīlīgos protestus, bet pats protestu raksturs atspoguļo ilgstošas un nopietnas pretrunas Kazahstānas sabiedrībā. Viss būtībā ir ne tik daudz gāzes sadārdzināšanā, cik netaisnībā, kurā kazahi jau ilgu laiku dzīvo. Neskatoties uz lielo rūpniecības uzņēmumu pārpilnību, īpaši valsts rietumos, darba apstākļi tur ir ļoti sarežģīti un algas ir ļoti zemas. Zem nabadzības sliekšņa dzīvojošo cilvēku skaits nepārtraukti pieaug. Ir pilsētnieki, kuriem bieži vien nākas aizņemties naudu bankās, lai iegādātos pārtiku. Cenas aug, desmiti kļūst bagātāki, miljoni dzīvo arvien sliktāk un sliktāk. Ar visu to elite, kas kontrolē veselas Kazahstānas ekonomikas nozares, pat nedomā slēpt savu bagātību. Austrumu krāšņums, spožums, šiks - it visā: pilīs, automašīnās, nekustamajos īpašumos ārzemēs. Kas attiecas uz teroristiem, kuri it kā uzbruka valstij, tad te noder viens no Mao Dzeduna aforismiem: “Uzsēdini vistu uz akmens. Nekas nenotiks. Uzsēdini uz olas, pēc kāda laika parādīsies cālis. Tātad revolūcija notiks tikai tad, ja būs piemēroti apstākļi''. Teroristu uzbrukums nebūtu piespiedis prezidentu Tokajevu atlaist valdību, atstādināt no amata Nazarbajevu, iesaldēt komunālo pakalpojumu cenas vai sākt izmeklēšanu par iespējamo gāzes kompāniju slepenu vienošanos. Protams, pēc tam, kad veiktie pasākumi nepalīdzēja, nobijies prezidents vērsās pie sava "spēcīgā drauga" ar lūgumu nosūtīt karaspēku aizstāvībai pret "teroristiem". Propagandisti draudzīgi sāka svilpot par šī lūguma "likumību", ziņas kļuva klusākas, viss pamazām nokārtojas. Pagaidām. Protestiem ir bijusi ietekme, vai vismaz šķiet, ka tā ir. Protams, Rietumu stila demokrātija, cilvēktiesības, sociāldemokrātija - visas šīs vērtības nav priekš Austrumiem. Lai gan mūsu acu priekšā ir Dienvidkorejas, Singapūras un citu ekonomiski veiksmīgo valstu pieredze, nevar izvairīties no Austrumu specifikas. Ķīnas pieredze neko neiemācīja arī Kazahstānas valdībai. Žēl gan. Tur tiešām ir no kā mācīties. Paliek viens jautājums: kas notiks tālāk? Daudz kas ir atkarīgs no valstsvīriem, no valdošās elites. Ja tiks izdarīti pareizie secinājumi, valsts parūpēsies par tiem, kam tagad ir ļoti grūti, tad varbūt pavisam drīz dzirdēsim par nākamo "Āzijas tīģeri". Ja nē - tad vienkārši jāskrien pēc palīdzības pie kaimiņa, kurš vienmēr gatavs "palīdzēt" apdzēst tautas dusmu liesmu, atvainojiet, manu patosu. Šodien varam priecāties, ka neiet bojā cilvēki. Un tas, ka notiek masveida aresti un neapšaubāmi daudziem tiesa piespriedīs ilgus cietumsodus... Kas zina, cik no šiem cilvēkiem cietīs nevainīgi?
Andrejs Jakubovskis
