Cilvēki slimo - tā ir aksioma. Un savās kaitēs 99% gadījumu ļaudis paši vainīgi. Bet tam visi nepiekrīt. Mēs esam pieraduši vainot ārstus par nekompetenci, neuzmanību un cietsirdību. Mūsdienās daudzi balstās uz informāciju populāros rakstos internetā vairāk nekā uz ģimenes ārsta viedokli. Un pēkšņi... Ar veselību tā notiek - pēkšņi. Un tikai tad mēs steidzamies pie ārstiem, uzmanīgi uzklausām viņu viedokli un izpildām viņu ieteikumus.
Man arvien ir veicies ar ārstiem, jau no pašas bērnības. Ar neparastu siltumu joprojām atceros bērnu pulmonoloģi Lidiju Širjajevu, kas mani mani ārstēja pirmos 13 dzīves gadus. Man paveicās, ka par manu ģimenes ārsti pagājušā gadsimta 80. gadu vidū kļuva Marina Procevska, kas joprojām mani dakterē un ir kļuvusi par uzticamu atbalstu visos ar veselību saistītajos jautājumos. Šā gada janvāra beigās man bija jāpavada 10 dienas Latvijas Onkoloģijas centrā, hematoloģijas nodaļā 9B, ārstējošā ārste - nodaļas vadītāja daktere Ingrīda Ūdre. Es tiešām vēlos visiem pastāstīt par šo pieredzi. Pavisam nepriecīgs nosaukums, skumja, pat depresīva atmosfēra... Skumjas un bailes. To visu sagaida tas, kurš šeit nokļuvis pirmo reizi. Bet nē! Viss tieši pretēji! Skumji un satraukti pa centra gaiteņiem staigā tie, kas ieradušies apciemot savus tuviniekus.
Paši pacienti izskatās daudz mierīgāki un pārliecinātāki. Šo pārliecību viņiem iedveš ārsti, kas strādā centrā. No tā sākas ārstēšanas un atveseļošanās process. Bet par to vēlāk. Tagad iedomājieties tikai vienu LOC nodaļas, kurā es biju, darba dienu.
Latvijas onkoloģijas centra 9B nodaļa mostas agri. Jau pulksten sešos no rīta pie gultas ir statnis ar sistēmu. Tajā pašā laikā tiek ņemti asins paraugi ikdienas analīzei. Laiks pirms brokastīm, kas parasti ir pulksten 8.00, ir salīdzinoši brīvs. Pēc brokastīm un līdz pusdienlaikam - izmeklējumi, procedūras, manipulācijas, asins pārliešana. Tajā pašā laikā notiek ārsta apgaita. Vispirms palātā parādās rezidents un praktikanti no universitātes. Stažieri ne tikai iepazīstas un novēro. Viņi veic pieredzējušo ārstu uzdevumus: mēra spiedienu, temperatūru un iztaujā pacientus. Viņi cenšas teorētiskās zināšanas pielietot praksē. Bija jauki redzēt praktikantu vidū Krāslavas meitenes, kā vienmēr labsirdīgas, draudzīgas, smaidīgas un neatlaidīgas. “Mans” rezidents - Artūrs Pētersons - katru dienu no agra rīta bija kopā ar mani un rūpīgi izjautāja par manu veselību, sūdzībām, mērīja spiedienu un skābekļa padeves līmeni iekšējiem orgāniem. Nopietns un koncentrēts. Viņš uzmanīgi pierakstīja rezultātus.... Viņš man nedaudz atgādināja internu Levinu no slavenā seriāla. Esmu pārliecināts, ka Artūrs Pētersons būs brīnišķīgs ārsts! Mēs vēl dzirdēsim par viņu daudz laba.
Dienas pirmajā pusē ārstējošais ārsts apmeklē pacientus. Daktere Ūdre pie manis nāca katru dienu, dažreiz vairākas reizes. Pārsteidzoša dāma, viņai ne tikai izdevās apmeklēt katru savu pacientu, lai pastāstītu par izmeklējumu rezultātiem un pārrunātu turpmākos ārstēšanas plānus, bet arī atbildēt uz visiem jautājumiem koridorā, liftā, pieņemt pacientus savā kabinetā un veikt pieņemšanu poliklīnikā. Vienmēr gatava skaidrot, stāstīt, smaidīt un iedvest cerību. Rodas sajūta, ka atrodies uzticamās rokās... Pievienosim vēl laiku, ko ārste pavada pie mikroskopa, mēģinot atrisināt savu pacientu asins mīklas. Cik stundu ir dakteres Ūdres diennaktī - grūti pat iedomāties ...
Pusdienu laiks. Tumši zilas kastes ar pusdienu komplektu nodaļā iznēsā zibenīgā ātrumā. Slimnīcas pusdienas tiek apēstas ātri, ir pagājusi pusstunda, un arī kastes ar tukšiem traukiem tikpat ātri tiek aiznestas. Dienas otrā puse līdz vakariņām ir procedūru un pārliešanas turpinājums, ir daudz ārstēšanās shēmu, katram pacientam sava. Vakariņas – piecos pēcpusdienā. Pēc tam, līdz dienas beigām pulksten 22.00, režīms nav tik intensīvs kā dienas pirmajā pusē, taču joprojām viss turpinās. Palātā ienāk dežūrējošā medmāsa ar palīgu, pēdējā aptauja, pēdējā pārbaude. Viss ir mierīgi un droši, nav ne sūdzību, ne lūgumu - ar labu nakti!
Aizmirsu pieminēt uzkopšanu. Katru dienu vienā un tajā pašā laikā uz mūsu palātas sliekšņa parādījās kautrīga meitene ar ratiņiem. Viņa klusi un ātri noslaucīja putekļus un izmazgāja grīdu jau tā šķietami tīrā telpā, tad klusi aizgāja prom. Reizi nedēļā notika ģenerāltīrīšana, kad viss tika rūpīgi tīrīts un berzts no grīdas līdz griestiem. Tāda ir nodaļas specifika. Šeit gan ārsti, gan medmāsas palātā ienāk tikai ar sejas pārsējiem, nemaz nerunājot par apmeklētājiem.
Visa nodaļa strādā ritmiski, ātri, efektīvi un harmoniski. Katram ir savs darbs, katrs savā vietā. Ātrā tempā, bet nesteidzoties personāls strādā no pulksten 6 līdz 10 vakarā. Darbs nav viegls. Tagad mēs arī nonācām pie neizskaidrojamākā un svarīgākā. Neskatoties uz milzīgo slodzi, morāli un fiziski nogurdinošo darbu, katrs ārsts, medmāsa un palīgs sarunājas ar pacientiem ļoti emocionāli, personīgi un neformāli. Deviņas reizes mans rīts sākās ar jautājumu: “Kā Jūs gulējāt?” Un ne reizi šis jautājums nebija uzdots formāli, automātiski. Un tā it visā, vienmēr. Ja kāds domā, ka nedēļas nogalē nodaļā darbs pierimst, tad viņš maldās. Šeit darbs rit nepārtraukti. Un nodaļas darbinieki, neraugoties ne uz ko, nezaudē humora izjūtu un ir spējīgi uzturēt emocionālu kontaktu ar pacientiem, kuriem tas tik ļoti nepieciešams... Šī ir ārstēšanas sastāvdaļa, ne mazāk svarīga kā visas zāles, ķīmijterapija, procedūras... Brīvdienās ārsti turpina pa tālruni kontrolēt savu pacientu stāvokli, jebkurā laikā ir gatavi steigties, lai glābtu, ārstētu, risinātu problēmas.
Daži vārdi par ēdienu… Tas tiešām ir slimnīcas ēdiens. Visi nez kāpēc sagaida brīnumus, dažādību un īpašu garšu. Tikmēr uzturs slimnīcā arī ir ārstēšanas sastāvdaļa. Mazkustīgs slimnīcas dzīvesveids, organisma individuālās īpašības, esošās kaites: viss ir svarīgi. Biezputra un kartupeļu biezeņi, zupas, tvaicētas kotletes un svaigu dārzeņu salāti, tēja bez cukura vai kefīrs: tas viss ir vērtīgi un pareizi, taču daudziem tas nepatīk. Tikai daži domā, ka tas ir nepieciešams, lai atjaunotu veselīgu gremošanu, ar ko šodien var lepoties tikai nedaudzi. Ēdiens Latvijas Onkoloģijas centrā, manuprāt, ir lielisks! Pietiekami daudzveidīgs un garšīgs. Atliek tikai izgaršot un “ieklausīties” savā organismā jau pēc dažām dienām.
Pēdējā diena slimnīcā aizrit ātrāk nekā citas. No rīta visas procedūras, pēc brokastīm - rēķins par pakalpojumiem uz naktsgaldiņa, pirms pusdienām medmāsa ienāk palātā un aicina doties uz ārsta kabinetu. Daktere Ūdre apkopoja manus rezultātus, kamēr atrados slimnīcā, pastāstīja par perspektīvām, precizēja savas rekomendācijas, iedeva man nepieciešamās tabletes un precīzi paskaidroja, ko darīt tālāk. Īsa atvadīšanās no darbiniekiem. Labas veselības vēlējumi un... es esmu brīvs. Enerģisks un pārliecināts atstāju centra ēku. Pie ieejas atkal redzu Avicennas krūšutēlu. Lielais Austrumu ārsts, man šķiet, smaida. Viņš ir pārliecināts, ka esmu apguvis galveno patiesību: ir jānomierinās un jādzīvo tālāk. Pārliecība un optimisms dara brīnumus!
Ar to varētu arī beigt, vēlreiz pateicoties ārstam un Latvijas Onkoloģijas centra 9B nodaļas darbiniekiem. Bet es nevaru nepiebilst: burtiski vakar noskatījos īsfilmu par LOC darbu. Medicīnas iestādes personāla algas svārstās no 330 līdz 700 eiro mēnesī. Tas ir negodīgi, netaisni, briesmīgi... Acīmredzot Veselības ministrijas darbiniekiem, valdības un parlamenta locekļiem ir dzelzs veselība. Turklāt rodas sajūta, ka viņi visi domā, ka tā būs vienmēr. Ja mūsu valstī medicīnas darbinieku atalgojums neuzlabosies, tad drīz nebūs neviena, kas mūs ārstētu. Pagājušā gada novembra sākumā viena no Latvijas sabiedriskajām organizācijām pie Latvijas Onkoloģijas centra ieejas uzstādīja plakātu: “PALDIES ārstiem un medmāsām! Onkoloģijas pacienti.” Šī solidaritātes izpausme, protams, neaizvietoja atalgojumu par smago darbu, bet centra darbinieki to novērtēja. Jo šeit viņi ļoti labi zina morālā atbalsta cenu. Lai Dievs sargā visus Latvijas Onkoloģijas centra - vietas, kur iedveš cerību - darbiniekus!
Andrejs JAKUBOVSKIS
Foto no interneta
