Šodien mēs iepazīsimies ar latviešu valodas skolotāju Valentīnu Purpišu, kura strādā Krāslavas vidusskolā “Varavīksne”. Viņas pieredze ir nozīmīga ne tikai skolai, bet arī visai kopienai: tā rāda, ka valoda var būt gan kā mācīšanas instruments, gan tilts starp cilvēkiem, gan identitātes saglabāšanas līdzeklis. Šajā intervijā mēs parunāsim par praktiskām mācīšanas metodēm, par to, kā tiek veidots dialogs ar vecākiem un kolēģiem, kā arī par to, kādi rezultāti tiek sasniegti daudzvalodīgā auditorijā.
Mēs apspriedīsim, kādas metodes palīdz iesaistīt skolēnus ar atšķirīgu valodas pieredzi, kā veidot cieņu pret valodu dažādību un vienlaikus paaugstināt latviešu valodas prasmes līmeni, kā arī to, kādus negaidītus atklājumus pats skolotājs gūst darbā. Šī ir saruna par pedagoģiju, pacietību un radošumu – un arī par to, kā skola var kļūt par vietu, kur dažādās balsis tiek sadzirdētas un novērtētas.
– Labdien, Valentīna! Pastāstiet, kādas metodes jūs izmantojat, lai motivētu skolēnus apgūt latviešu valodu, īpaši tad, ja šī valoda nav viņu dzimtā?
– Kad mūsu skolēni beidz 9. klasi, centralizētajā eksāmenā viņiem tiek vērtēts iepriekš sagatavots monologs. Savukārt, beidzot 12. klasi, viņiem 20 minūšu laikā jāizlasa teksts un jāizveido monologs par trim jautājumiem. Divdesmit minūtes – tas ir ļoti maz. Tāpēc, manuprāt, stundā ir jārunā pēc iespējas vairāk. Ja katru dienu trenējam sevi – gatavojot nākamajai stundai literārā darba vai publicistiska raksta pārstāstu vai arī paužot savu viedokli par kādu jautājumu ,– valodu var attīstīt! Gatavojot monologu, ir jāpieliek pūles. Bez darba nekas neizdosies.
– Kādas ir lielākās grūtības, ar kurām sastopaties, strādājot lingvistiski neviendabīgā vidē?
– Manā gadījumā loģiskāk runāt par kopīgām grūtībām. Nevarētu teikt, ka mūsu vide ir pārāk neviendabīga – vairumam mūsu skolēnu dzimtā valoda ir krievu. Tad lūk, agrāk bērni mācījās savu dzimto valodu, un tas mums, latviešu valodas skolotājiem, bija milzīgs pluss. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs varējām daudz vairāk laika veltīt vārdu krājuma paplašināšanai. Runājot par valodas struktūru, pietika salīdzināt latviešu un krievu valodas gramatiku, un bērniem jau daudz kas kļuva skaidrs. Tagad tas viss jāapgūst tikai latviešu valodas stundās: jāpaplašina vārdu krājums, jāapgūst gramatika, bērni jāiepazīstina ar visiem valodas struktūras jēdzieniem un terminiem. Tas nav viegli. Agrāk literatūras stundās skolēni dzimtajā valodā lasīja gan krievu, gan pasaules literatūras darbus. Mēs varējām daudz vairāk pievērsties latviešu literatūrai, un, manuprāt, bērni to zināja pietiekami labi. Tagad literatūras stundu skaits ir neliels. Programma paredz gan latviešu, gan ārzemju literatūras apguvi. Materiāla apjoms ir liels, un ar to nav viegli tikt galā. Tas ir izaicinājums…
Pēdējo gadu laikā notikušas daudzas pārmaiņas. Prasību līmenis mums, latviešu valodas skolotājiem, arvien pieaug. Ja agrāk olimpiādes skolām ar mazākumtautību programmu bija paredzētas 7.–8. klašu skolēniem, un tajās piedalījās daudzi mūsu bērni, tad tagad vienotās skolas ietvaros olimpiādes ir vienādas visiem – gan valodas nesējiem, gan tiem, kam dzimtā valoda ir cita. Konkurence olimpiādēs ir ļoti liela. Taču mēs turpinām strādāt un gatavojam skolēnus olimpiādēm! Rezultāti pašreiz ir pieticīgāki, bet arī piedalīšanās olimpiādē ir ļoti vērtīga, un valodas prasmes uzlabojas. Mēs varam palepoties arī ar labiem sasniegumiem: pagājušajā gadā mūsu skolniece ieguva pirmo vietu novada olimpiādē un piedalījās valsts olimpiādē. Ja cilvēks tiešām cenšas apgūt valodu, viņš var sasniegt ļoti labus rezultātus.
– Vai mūsu daudzvalodībai, jūsuprāt, ir arī kādas priekšrocības? Ja ir, lūdzu, nosauciet tās.
– Es minēšu konkrētu piemēru. Astoņus pagājušos gadus es biju klases audzinātāja klasē, kur mācījās meitene, kuras dzimtā valoda bija latviešu. Meitene bija ļoti centīga, strādīga un atbildīga, viņai vienmēr bija izpildīti mājas darbi. Viņas monologi, viņas darbs stundās bija citiem paraugs. Viņai bieži lūdza padomu – viņa bija kā konsultante valodas jautājumos. Tieši ar šo klasi mēs īstenojām ideju veidot klases raidījumus, latviešu valodā stāstot par tiem notikumiem, kas norisinās skolā. No piektās līdz astotajai klasei mēs šim darbam veltījām daudz laika, tas bija interesants un bērniem ļoti patika. Tekstus viņi mācījās no galvas, paši filmēja, paši montēja raidījumus, kurus arī pašlaik var noskatīties, jo tie joprojām glabājas skolas arhīvā. Tas bija ļoti laimīgs laiks – sadarbības laiks ar motivētiem, iniciatīvas bagātiem un strādīgiem bērniem.
– Pastāstiet, kā jūs mācību materiālu pielāgojat skolēniem, kuriem dzimtā valoda nav latviešu?
– Piemēram, paņemsim piektās klases mācību grāmatu. Tā ir pavisam jauna, un šogad mēs pēc tās strādājam pirmo gadu. Ja to salīdzina ar mazākumtautību skolām paredzēto mācību grāmatu, tad ir skaidrs, ka tās saturs ir daudz sarežģītāks. Tekstos ir daudz vārdu, kurus ikdienā neizmantojam – pat valodas nesēji tos lieto reti. Tāpēc bez pielāgošanas neiztikt. Sākam darbu ar leksiku: pierakstām vārdus, izteicienus, atbildam uz jautājumiem, veidojam savus jautājumus. Tikai pēc šādas sagatavošanās es piedāvāju bērniem atstāstīt teksta saturu. Ja bērnam valoda padodas grūtāk, viņš var stāstīt, izmantojot jau iepriekš sagatavotos jautājumus. Citādi nav iespējams. Iedot bērnam tekstu patstāvīgai lasīšanai, kā tas bija agrāk, tagad vairs nav iespējams. Ir skaidrs, ka tagad darbs ar tekstu aizņem daudz vairāk laika, un rodas problēma: gada laikā tikt galā ar mācību grāmatu pilnībā neizdodas.
– Kādas stratēģijas jūs izmantojat, lai veicinātu skolēnu sadarbību un komunikāciju latviešu valodā?
– Es neesmu liela grupu darba piekritēja. Manuprāt, daudz svarīgāks ir individuālais darbs. Viss, ko bērns var izdarīt pats, – tas ir viņa darbs, viņa sasniegums. Taču arī grupu darbs tiek izmantots. Piemēram, astotajā klasē pavisam nesen mēs daudz laika veltījām, lai izveidotu kolāžas, kas veltītas kāda dzejnieka biogrāfijai un daiļradei. Tādā veidā mēs atzīmējām gan Dzejas dienas, gan Valsts valodas dienu.
– Kā jūs veicināt skolēnu integrāciju, veidojot piederības sajūtu savai valstij un latviešu kultūrai?
– Uz šo jautājumu es varu atbildēt ilgi un ar prieku! Es varu teikt, ka mūsu skolā ir uzkrāta milzīga pieredze integrācijas jomā. Šeit es pieminētu dažas savas kolēģes. Galina Mikulāne bija autore daudziem projektiem, kas veicināja integrāciju: viņa organizēja nometnes, radošās darbnīcas un daudz ko citu. Un vēl man, Andrej, patika arī jūsu izrādes latviešu valodā – izrādes pēc Blaumaņa darbiem, latviešu tautas pasakām u.tml. Man atmiņā ir palikusi arī bilingvālā izrāde pēc Volodina lugas “Ķirzaka”. Es pati daudzus gadus vadīju latviešu kultūras fakultatīvo kursu sadarbībā ar Ritu Andrejevu, ilgus gadus vadīju skolas debašu klubu. Daudz ko esam darījušas kopā ar Tamāru Savčenko – gatavojām uzdevumus ģeogrāfijas stundām, kā arī skolēnu priekšnesumus mazpulku forumos.
Pašlaik es tik aktīvi ārpusklases darbā vairs neiesaistos, tādēļ ka pēc visām pēdējām pārmaiņām, programmu mainīšanas, ļoti daudz laika aizņem mācību darbs. Laika ārpusklases aktivitātēm gluži vienkārši nepietiek. Neskatoties uz to, mēs – latviešu valodas skolotāji – katra mācību gada sākumā sastādām detalizētu mūsu komisijas darba plānu un tajā iekļaujam dažādas iniciatīvas, lai mūsu bērniem būtu iespēja piedalīties ne tikai skolas, bet arī valsts līmeņa konkursos. Šogad mēs ar 5. klases skolēniem devāmies uz Valodu festivālu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Bet pēc tam nedēļas laikā mēģinājām šo ideju īstenot arī skolā. Daudzi skolēni ļoti aktīvi piedalījās šī pasākuma sagatavošanā un norisē, kas notika Eiropas valodu dienā. Bet vēl mēs kopā ar vidusskolēniem jau daudzus gadus piedalāmies Pasaules diktātā. Katru gadu piedalāmies runu konkursā, ko organizē Valsts prezidenta kanceleja, konkursā, ko rīko Satversmes tiesa, kā arī Latviešu valodas aģentūras pasākumos. Nesen mēs priecājāmies par Sergeju Luganski (latviešu valodas skolotāja Agita Gureviča), kurš piedalījās eseju konkursā “Paldies tev, Latvija!”, kas bija organizēts ukraiņu bērniem Latvijā, un ieguva tajā trešo vietu! Man vienmēr ir prieks, kad bērni atsaucas aicinājumam piedalīties bērnu un jauniešu žūrijas darbā. Citiem vārdiem sakot, mēs darām visu iespējamo, lai bērniem būtu pēc iespējas vairāk izdevību ne tikai pilnveidot valodu, bet arī integrēties un veidot piederības sajūtu savai valstij un latviešu kultūrai.
- Kāda, jūsuprāt, ir vecāku un ģimenes loma latviešu valodas apguvē?
- Vecākiem ir milzīga loma! Pirmkārt un galvenokārt, es vēlos pateikties tiem vecākiem, kuri katru vakaru velta laiku tam, lai runātos ar saviem bērniem latviešu valodā. Paši vecāki individuālās tikšanās reizēs atzīst, ka daudzus vārdus un izteicienus mācību grāmatā redz pirmo reizi. Un, meklējot informāciju elektroniskajā vārdnīcā, viņi paplašina savu vārdu krājumu. Taču galvenais ir nepārspīlēt. Nekādā gadījumā nedrīkst pildīt mājasdarbus bērna vietā! Skolēnam pašam ir jāpielieto sava prāta spējas un uzcītīgi jāizpilda viss, ko skolotājs ir uzdevis. Bet ja vecāki vakarā atradīs laiku, lai noklausītos iegaumētu pārstāstu vai monologu, tā būs nenovērtējama palīdzība. Viņiem vajadzētu arī ieslēgt televizoru un kopā ar bērniem skatīties Latvijas televīzijas programmas un filmas latviešu valodā. Ja vecākiem būs interese par valodu, tad arī bērns noteikti sāks ieinteresēties, uzskatot vecākus par saviem galvenajiem paraugiem.
– Kāda, jūsuprāt, būs latviešu valodas skolotāja loma nākotnē, ņemot vērā to, ka daudzvalodība mūsu reģionā vēl daudzus gadus būs realitāte?
– Es, atklāti sakot, nezinu, kā atbildēt uz šo jautājumu. Zinu tikai to, ka prasības arvien pieaug un no mums prasa arvien vairāk. Centralizētos eksāmenus latviešu valodā kārto visi – gan pēc 9., gan pēc 12. klases. Kas būs tālāk? Es nezinu. Bet zinu, ka darba mīlestība vienmēr būs galvenā īpašība ikvienam skolotājam, arī latviešu valodas skolotājam. Darba būs daudz.
Latviešu valodas skolotāji vienmēr rūpīgi plāno savu darbu, un galvenais – mēs cenšamies visus plānus īstenot un mums tas iznāk. Katru mēnesi organizējam kādu pasākumu. Pašlaik gatavojamies konkursam, kuru rīko Satversmes tiesa, pēc tam – Ziemassvētku stāstu konkursam. Novada latviešu valodas skolotāju metodiskā komisija arī strādā ļoti aktīvi. Pateicoties mūsu vadītājai Ilgai Stikutei, vienmēr esam informēti par jaunākajām metodiskajām tendencēm. Mēs regulāri tiekamies, mums ir izveidots kopīgs čats, kur vienmēr var konsultēties ar kolēģiem un saņemt vērtīgus padomus. Neatsveramu atbalstu mums sniedz arī Latviešu valodas aģentūra – katru nedēļu varam klausīties skolotāju–praktiķu lekcijas no visas valsts.
– Kādas izmaiņas izglītības sistēmā būtu nepieciešamas, lai uzlabotos atbalsts skolēniem un skolotājiem, kas māca un apgūst latviešu valodu lingvistiski neviendabīgā vidē?
– Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Ja paskatāmies pagātnē, tad man kā ideāls piemērs liekas divplūsmu skola. Es pati tādā skolā mācījos. Lūk, tur bija īsta integrācija. Mēs cienījām cits citu, kopā gatavojām pasākumus. Es neatceros nevienu konfliktu, kura pammatā būtu nacionālas domstarpības. Vai tagad būtu iespējams atjaunot divplūsmu skolas? Visticamāk, ka ne. Šodien visas Latvijas valsts skolas ir vienotas. Taču pats šis piemērs – lielisks.
Ko nu vēl piebilst... Mēs ar bērniem stundās lasām izcilu tekstu, kas veltīts valodu attīstībai nākotnē. Tekstā izskan nepatīkama hipotēze, ka pēc simts gadiem daudzas valodas varētu izzust. Tādēļ es esmu pārliecināta, ka mūsu galvenais uzdevums ir saglabāt valodu daudzveidību un mūsu gadījumā – izdarīt visu, lai latviešu valoda saglabātos. Un saglabāsies tā tikai vienā gadījumā - tad, ja mēs zināsim savas valsts valodu.
Un vēl esmu pārliecināta par to, ka, neskatoties uz sarežģīto politisko situāciju pasaulē, ar kuru nevar samierināties neviens mieru mīlošs cilvēks, mums katram ir jāsaglabā sava dzimtā valoda. Tā taču arī ir vērtība, un ne jau maza. Jebkura valoda ir cieņas vērta, neatkarīgi no politiskās konjunktūras. Jo vairāk valodu cilvēks zina, jo saprotamāka un atvērtāka viņam kļūst pasaule.
– Liels paldies par sarunu! Veiksmi jums šajā grūtajā, bet svarīgajā darbā!
Darbs lingvistiski neviendabīgā vidē prasa elastību, empātiju un pastāvīgu jaunu pieeju meklēšanu. Skolotājs ir ne tikai valodas nesējs, bet arī cilvēks, kurš nodrošina veiksmīgu grupveida komunikāciju, viņš ir kultūru starpnieks un skolēnu iedvesmotājs. Viņa pieredze rāda, ka panākumi nav mērāmi tikai ar testos nopelnītām ballēm, bet arī ar bērnu spēju saprast citam citu un novērtēt gan savu, gan citu valodas mantojumu.
Kopsavilkumā var teikt, ka daudzvalodība klasē nav šķērslis, bet gan resurss. Ieguldījumi skolotāju profesionālajā attīstībā, skolas atbalsts un atklāts dialogs ar ģimenēm rada apstākļus, kuros latviešu valoda nostiprinās dabiskā un cieņpilnā veidā.
Andrejs JAKUBOVSKIS
Foto no Valentīnas Purpišas arhīva
