Dienā, kas bija tveicīga jau no agra rīta, mūsu novadā ļaudis tika aicināti uz diviem pagastu svētkiem. Tas nenotiek bieži, gribas paspēt būt visur. Mēs lieliski saprotam žurnālistu klātbūtnes nozīmi, jo vēlāk “Ezerzemē” publicētās reportāžas kļūst par vērtīgākajiem novadpētniecības dokumentiem.
Par spīti visām nedienām, katrā apdzīvotajā nostūrī, pat ja tur tiek slēgta skola, dzīve turpinās. Gluži kā spēcīgs izaicinājums pieaugošajam globālajam pesimisma vilnim, mūsu nevaldāmie kultūras organizatori turpina likt likmes uz tautas izklaidēm, kad komunikācija un humors – vērtīgāks par zeltu un briljantiem. Galvenais – izdomāt kaut ko savu, neatkārtojamu.
Tā notika pirms vairākiem gadiem, kad arī pirms tam Asūne, pelnīti ieguvusi dziesmu un deju centra titulu starp pagastiem novadā, pēkšņi pasludināja ciematu par… ostas pilsētu. Kuram ienāca prātā šeit rīkot vasaras regati, nav grūti atminēt. Vasaras pasākuma norises vieta – vienkārši ideāla! Zaļais parks ar slaveno Mīlestības taku vijās gar ainavisko upīti Asūnīca. Senie paziņas zvērot apgalvoja man, ka vēl pirms pussimta gadiem upes dziļums sniedzās līdz krūtīm pat vareniem vīriem, bet tagad, kā saka, zvirbulim līdz celim. Tāpēc divtik priecīgi ir tagad, ja klusi pienāk pie krasta, straujajos un tīrajos upes ūdeņos ieraudzīt spēcīgus sapalus, vai visur esošās raudas, man pat paveicās ieraudzīt azartisku līdaku, kas aizmirsusi par piesardzību.
Ostas pilsētas slava mazajam pagasta centram – nav izdoma, bet tīra patiesība! Asūnīca ir Sarjas pieteka, pēc tam tā ieplūst Daugavā, tālāk – upes ūdeņi dodas uz Baltijas jūru un Atlantijas okeānu. Ciemata kuģu būvētavā trešo gadu norit aktīva sagatavošanās ceļojumiem apkārt pasaulei, bet pagaidām tuvu ne visiem izdodas iziet sausiem no ūdens skaļi pieteikto vasaras regašu laikā. Gatavojoties pirmajiem jūras svētkiem, parādes komandiere Aina Skoromko skaļi pasludināja: “Galvenais nav sporta rekordi, bet gan radoša izdoma”. Pēc tik intriģējoša ievada visjaunākajiem “jūras vilkiem” pievienojās arī vīri, kuri sapņo par slavu. Tieši pirms gada man paveicās nofotografēt jautru kadru ar jauno kapteini un četrkājaino stūrmani vārdā Knopa. Īsta rota manai kārtējai fotoizstādei, kas tiks atklāta tieši pēc nedēļas grāfu bijušā staļļa senajās sienās. Laipni aicināti, cienījamie lasītāji!
…Pirmkārt, Ainai jautāju: “Knopa gatavojas startam?” Kultūras organizatore ar stāžu acumirklī atbildēja: “Redzēsi pirmajā kruīzā, tagad mūsu slavenība ekipāžā ir trešā.” Pirms regates sākuma draudzīgi sāka pulcēties skatītāji, starp azartiskajiem līdzjutējiem pamanīju Inesi Plesņu, Dagdas kultūras centra vadītāju. Jau trešo nedēļu tiekamies dažādos pasākumos, šoreiz viņa pateicās par festivāla “Fest” reportāžu. Tas ir vērtīgākais honorārs avīžniekam! Skatītāji lika likmes, mūsu Inese neslēpa, ka ir par Knopas komandu.
Pēc starta signāla iekarsušais skatītāju pūlis ar saucieniem “Sarauj!” metās uz krastu. Un, ja godīgi, tad jaunie jūrasbraucēji netika nekur tālāk par gājējiem. Ak, šīs pretīgās ūdenszāles, kurās pastāvīgi aizķērās airi… Airētāji nervozi darbojās, un tikai stūrmane, luncinot asti, saglabāja mieru. Tā arī trijotne ar vieglo laivu, kas ļoti atgādināja ūdens motociklu, nokļuva līdz finišam.
Bezkaislīgais tiesnesis Harijs Aišpurs izsauca uz startu otro ekipāžu – vieniniekus. Katrā Asūnes regatē cīņā noteikti piedalās arī jūras pirāti. Šajā reizē ar jautro kuģīti, kas līdzinājās koka taburetei, cīņā par prestižajām balvām devās devītklasnieks Aleksandrs Rukmans. Iekarsa tā, ka līdzās ar apgāzušos pirātu kuģi, dedzīgie skatītāji ieraudzīja…no ūdens izbāztās vienacainā kapteiņa kājas. Jautrības augstākais punkts, uz ko arī tiecās vasaras svētku organizatori. Tikpat jautrs izdevās arī trešais starts… uz sausa baļķa. Tas bija jautrais Reinara un Rinalda tētuks no Knopas komandas, kurš spītīgi izaicināja urbanizāciju. Peldlīdzekļa nosaukums “Piektdiena”, bet pats Robinsons visas ūdens šķēršļu trases garumā vīrišķīgi sturmēja ar vēderu pa seklās upes Asūnīcas gultni. Skanot nebeidzamiem skatītāju smiekliem. Joks jokam, bet apbalvošanas ceremonija – nopietna lieta. Kurš gan nevēlas iegūt visjautrākās regates galveno balvu? Trijotne – Reinars, Rinalds un Knopa ar lepnumu saņēma godalgoto zelta balvu – par vislielāko kuģi. Par visātrāko tika nosaukta pirāta Aleksandra kvadrātveida laiva “Pērle”. Bet ar bronzas balvām apbalvots kapteiņa Igora ekoloģiskais baļķis, zelta ieguvēja tētis, acīmredzot, par aktuālo cilvēces izdzīvošanas ideju.
Starp citu, pagasta svētki Asūnē sākās jau no paša rīta, kad tika organizētas visdažādākās izklaides bērniem. Sen klusajā ciematā nebija skanējušas tik sajūsminātas meiteņu un zēnu balsis. Tradicionālā pasākuma apmēru, visticamāk, nodrošināja vasaras atvaļinājumu un brīvlaika sezona, kā arī tūristu lielā interese par zilo ezeru novadu. Pēc režisoru ieceres, beidzoties regatei, bija ieplānots Asūnes skolas absolventu tikšanās vakars un svētku koncerts. Pierobežas pagastā lepojas ar saviem dziedātājiem, solistiem un dejotājiem, bet regate – tas ir iemesls uzaicināt ciemos radošās pašdarbības partnerus. Par sestdienas svētku rotu kļuva Karīnas Beikules un Artūra Trepšes solo numuri, kā arī kolektīvu “Fazira” un “Karameles” eksotiskās dejas. Diskotēka jauniešiem – tas ir obligāti! Latgales nostūri turpina vīrišķīgo cīņu par izdzīvošanu.
Aleksejs GONČAROVS
