“Īstam ceļotājam nav noteikta plāna un nodoma kaut kur nokļūt”, sacījis Lao Tzu. No vienas puses, kā tas var būt 21. gadsimtā, kad rokās ir biļete ar precīzu galamērķa norādi, no otras puses, nereti gadās, ka, aizbraucot pēc viena piedzīvojuma, atrodi pavisam citus. Tas notiek gandrīz vienmēr, tāpēc nav pamata šaubīties par dižā ķīniešu filozofa aforismu.
Pārliecināts, ka “Pasaule ir grāmata, un tie, kuri neceļo, paspēj izlasīt tikai pirmo lappusi” (Aurēlijs Augustīns), es nopirku biļetes uz Marseļu ziemā, lai no turienes ar vilcienu varētu nokļūt Aviņjonā, pilsētā, kurā jau 77 gadus pēc kārtas notiek slavenākais un neparastākais teātra festivāls, pulcējot labākās izrādes no visas Eiropas. Visi ceļotāji cenšas ietaupīt naudu, īpaši uz ceļa izdevumiem un izmitināšanu. Tāpēc mana biļete bija “sarežģīta”. Vispirms ar AirBaltic uz Minheni, tad ar Lufthansa uz Marseļu. Ar pārtraukumu Bavārijas galvaspilsētā uz 12 stundām. Ietaupītie eiro ļaus šajā laikā apskatīt veco Minheni, lai arī ļoti virspusēji. Tā es domāju, dodoties ceļojumā, ka bavāriešu Mingei (tā bavāriešu dialektā skan “Minhene”) būs sekundāra loma. Cik ļoti es kļūdījos... Bet labāk par visu pēc kārtas.
Lidojums bija ļoti agrs, tāpēc mums bija jāietur brokastis lidmašīnas salonā. Negaršīgs kruasāns un apelsīnu sula, kas izrādījās neparasti smaržīga. Vienkāršas brokastis ļāva ātrāk pavadīt laiku, kura tāpat nebija daudz – lidojums no Rīgas uz Minheni ilgst mazliet vairāk par divām stundām. Nolaidāmies astoņos no rīta stingri pēc grafika. Lidostas Vācijā ir precizitātes, skaidrības, lietderības un piesardzības piemērs. Visu saprast ir viegli un vienkārši. Viss ir sakārtots tā, ka pat “klīniskiem idiotiem” apmaldīties ir grūti, bet man tas tomēr izdevās, par to vēlāk.
Elektrovilciens no lidostas līdz pilsētas centram nokļūst 45 minūtēs. Vilciens ir ērts un tīrs. Tablo acu priekšā neļaus palaist garām vēlamo pieturu. Marienplatz ir pilsētas sirds. Tur es izkāpu...
Neliela, bet nepieciešama atkāpe. Vācu valodu mācījos skolā, pēc tam institūtā. Pēc daudziem gadiem es sāku mācīties angļu valodu, un Gētes un Mocarta valodas paliekas no manām smadzenēm izzuda. Tā es domāju. Bet tad... Pēkšņi no kaut kādām atmiņas dzīlēm sāka parādīties frāzes, teikumi, konstrukcijas. Ar ārkārtēju pārsteigumu es atklāju, ka varu uzdot pareizu jautājumu, skaisti pateikt paldies vai izteikt lūgumu. Vēlos izmantot iespēju, lai pateiktu milzīgu paldies trim lieliskiem pedagogiem, maniem vācu valodas skolotājiem, kuri spēja iesakņot šīs skaistās valodas pamatus manā galvā un līdz ar to ievērojami atvieglot manu dzīvi, kad man izdodas apmeklēt Vāciju. Tātad: Gaļina Šapovala (Daugavpils 2. vidusskola), Svetlana Sevostjanova (Krāslavas 2. vidusskola) un Sofija Rozenoere (Ļeņingradas Valsts kultūras institūts). Milzīgs jums paldies!
Kāds no jums noteikti ir lasījis Vladimira Kuņina “perestroikas” romānu “Krievi Marienplatz”, kas stāsta par Krievijas cirka mākslinieku likteni, kuri grūtos laikos devušies uz Vāciju pelnīt Minhenes ielās. Laukums ir Bavārijas galvaspilsētas vizītkarte. Pompozais Jaunais rātsnams, strūklakas, restorānu terases, tūristu pūlis - tas viss “uzgāžas” jums, tiklīdz izejat no pazemes pārejas. Visa šī pirmdienas rīta rosība pulksten 9 ir gluži ierasta tūrisma sezonai. Bet atšķirībā no citām lielajām pilsētām Minhenē tas nesabojā atmosfēru: miers, drošība, pārliecība, labsajūta un prieks. Paši vācieši Minheni dēvē par pusotra miljona iedzīvotāju ciematu. Tieši pateicoties šai atmosfērai, kā arī vietējo iedzīvotāju pretimnākšanai un vienkāršībai.
Minhene ir viduslaiku pilsēta. Tai nav senas vēstures vai kādas pagānu pēdas. Apmetni tālajā 8. gadsimtā šeit dibināja tuvākā klostera mūki. Trīssimt gadus vēlāk apmetnei jau tika piešķirts pilsētas statuss, un parādījās pirmie pilsētas mūri. Taču vēsturiskie apskates objekti Minhenē nebūt nav galvenie, izņemot baznīcas, starp kurām izcilākā - Frauenkirche ir pilsētas atpazīstamākais simbols. Baznīca tika uzcelta pateicoties Vitelsbahu, Bavārijas valdošās dinastijas, pūlēm. Divi torņi ir laicīgās un garīgās varas simboli, to augstums ir 99 metri un tie ir redzami gandrīz no jebkuras pilsētas daļas. Pie ieejas baznīcā ir padziļinājums – pēda, kas piesaista tūristu publikas uzmanību. Saskaņā ar leģendu, tas ir paša velna pēdas nospiedums. Arhitekts un galvenais tempļa celtnieks baidījās, ka šāda izmēra ēka var sabrukt, tāpēc nolēma noslēgt darījumu ar pašu nešķīsto. Bija viens nosacījums – baznīcā nedrīkst būt neviena loga. Bet tad arhitekts ķērās pie viltības. Viņš novietoja atbalsta kolonnas tā, lai vienā no skata punktiem tās aizsegtu logu ailes. Kad velns atnācis pārbaudīt, kā tiek ievēroti līguma nosacījumi, viņš logus neredzēja un no prieka sita kāju pie zemes. Tā izveidojās nospiedums. Maldināšana tika ātri atklāta, taču darījums jau bija atzīts par pabeigtu, tāpēc Frauenkirche joprojām stāv, milzīga (tajā var ietilpt līdz 20 tūkstošiem draudzes locekļu!) un majestātiska.
Var rakstīt daudz par Erceņģeļa Miķeļa baznīcu vai par Sv. Pētera katedrāli, bet man personīgi patika Svētā Gara baznīca, turpat blakus laukumam. Varbūt tāpēc, ka tūristu šeit praktiski nebija, skanēja ērģeles, un atmosfēra bija labvēlīga nesteidzīgām pārdomām un lūgšanām ...
Galvenais, kas tūristus piesaista Minhenei, ir alus un gardās baltās desiņas. Te nu gan jāsaka godīgi, gastronomiskie piedzīvojumi te ir kultūras programmas svarīgākā daļa, ar ko var konkurēt ja nu vienīgi futbols. Man bija pietiekami daudz laika, lai nesteidzīgi aizietu uz slaveno Terēzijas pļavu, kas ir Oktoberfest, pasaulē lielākā un slavenākā alus festivāla vieta. Jāteic, ka šī “pļava” vairāk atgādina nelielu lidlauku ar skrejceļiem, gar kuru jau pilnā sparā rit jaunu paviljonu celtniecība, ko septembrī piepildīs slavenā vācu putojošā dzēriena cienītāji un pazinēji. Paviljoni pēc izmēra vairāk atgādina lidmašīnu angārus. Jau šodien var saprast šī notikuma milzīgo mērogu, bet... Kāda jēga iztēloties? Ir jāiet un jāmēģina, vai ne?
Muļķīgs jautājums: kur Minhenē dzert alu? Ikviens pilsētas iedzīvotājs atbildēs - Hofbräuhaus, pilsētas slavenākajā alus zālē! Tā dibināta 1589. gadā kā Bavārijas Karalistes Karaliskā alus darītava. Galma alus darītavai, kas brūvēja alu tikai hercogam un viņa galminiekiem, no 1610. gada pēc paša valdnieka rīkojuma piešķīra tiesības pārdot savu produkciju pilsētas krodziniekiem. Kopš tā laika alus darītavā darbojas restorāns, un pats aristokrātiskais dzēriens kļuvis pieejams ikvienam. Krogs ir kļuvis slavens ne tikai Minhenē, bet visā Vācijā un ārpus tās. Ar Hofbräuhaus ir saistīti daudzi stāsti. Daudzi zina, ka tieši šajā vietā tika izveidota Vācijas Nacionālsociālistiskā strādnieku partija, kuru vadīja Ādolfs Hitlers. Taču ne tik daudzi zina, ka šeit ir bijis Volfgangs Amadejs Mocarts. Kopumā šī ir vēl viena tēma sarunai par Minheni ...
Saka, ka Bavārija ir nacisma šūpulis, jo Hitlers te dibināja savu partiju. Tas ir stereotips, kam nav nekā kopīga ar realitāti. Jā, Hitlers izveidoja partiju Hofbräuhausā, bet! Jau nākamajā reizē nacisti pulcējās pavisam citā alus zālē, kur mēģināja sarīkot slaveno “alus puču”. 1933. gadā Minhenē par nacistu partiju nobalsoja ne vairāk kā 30% vēlētāju, bet Vācijas vidējais rādītājs bija 44%! Un visbeidzot, Bavārijā un Minhenē masīvākā un aktīvākā pretošanās nacistiem darbojās līdz 1945. gadam, pateicoties šai darbībai, sabiedrotie ieņēma pilsētu bez neviena šāviena. Bet tā ir, atkāpe. Pirmkārt, Hofbräuhaus ir Mocarta, Gētes, Remarka, Dimā un daudzu citu slavenību restorāns. Mazais alus kauss (mazais Vācijā ir 500 ml), baltās desiņas ar divu veidu sinepēm un pāris sāļie kliņģeri ir galvenās lietas, ko Minhenē nogaršot. Tas maksā desmit eiro, bet prieks ir simtreiz vairāk!
Laiks Minhenē skrien ātri, it īpaši, ja tajā esi pirmo reizi. Noslēgumā izstaigājies pa vecpilsētas mazajām ieliņām, pie Medību un makšķerēšanas muzeja ieejas noglāstījis slavenās mežacūkas šņukuru (tiek uzskatīts, ka šī vienkāršā procedūra nes veiksmi), devos atpakaļ uz lidostu.
Lidostā, lai gan tas ir ļoti grūti, apmaldījos. Otrā termināļa vietā devās uz pirmo. Tur kaut kā ilgi nevarēju saprast, kāpēc visapkārt man bija bārdaini vīrieši garos kreklos un viņu sievas hidžābos un apmetņos, un uz tablo - saraksti lidojumiem uz Saūda Arābiju, Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Libānu, Alžīriju un Lībiju. Beidzot iedomājos rūpīgi izlasīt informāciju savā iekāpšanas kartē. Ceļš uz vēlamo termināli aizņēma pusstundu. Bet laika bija pietiekami daudz, tāpēc to neuzskatīju par neveiksmi. Es pat atradu laiku, lai pierakstītu savus iespaidus. Tad notika kaut kas negaidīts. Apsēdos pie galda, pie kura varēju uzlādēt telefonu un pieslēgt portatīvo datoru. Bet man nekas no tā nebija vajadzīgs. Paņēmis savu mīļāko burtnīcu un pildspalvu, sēžu un rakstu. Te jūtu, ka kaut kas notiek man aiz muguras. Es pagriežos un ... redzu šādu ainu: grupa ķīniešu filmē mani savos tālruņos. Acīmredzot senais informācijas pierakstīšanas process ar parastu lodīšu pildspalvu viņiem šķita pilnīgi eksotisks.
Diena noslēdzās ar pārsteigumu. Lufthansa aizkavēja lidojumu uz Marseļu par vairāk nekā stundu. Gāju cauri automātiskās reģistrācijas portālam, kad automāts nopīkstēja un pēkšņi izsniedza man biļeti, uz kuras bija rakstīts, ka man ir cita vieta. Neizlasot ciparus, ieraudzīju tikai uzrakstu lieliem burtiem - Biznesa klase. Skaidrības labad vērsos pie stjuartes. Izrādījās, ka tādā veidā aviokompānija atvainojās par lidojuma kavēšanos, zinot, ka starp lidojumiem man jau bijis liels pārtraukums. Tā es stundu ar ceturtdaļu izbaudīju visus priviliģētā pasažiera priekus. Ierados Marseļā ap pusnakti, un, izejot no lidostas... Bet par to nākamreiz.
Andrejs JAKUBOVSKIS
Autora foto
Fotoattēlos: Frauenkirche; ““laimīgais” kuilis, Sv. Pāvila katedrāle.
