Kā gads, tā jauni pārbaudījumi. Izturēti divi murgaini gadi, kuru laikā astoņi miljardi pasaules iedzīvotāju kļuva par aktieriem nebijušā traģēdijā ar nosaukumu “Pandēmija”. Eiropā turpinās asiņainais karš. Turklāt pār mūsu galvām nāca nevis sausums, bet īsta klimata katastrofa. Tāds postošs sausums, bez lietus maijā un jūnijā, kādu neatceras pat vecie ļaudis. Var tikai iedomāties, kā sāp sirdis zemniekiem, lopkopjiem un dārzkopjiem. Neviļus prātā nāk doma: vai tik tas nav Dieva sods?
Gada īsākā nakts. Visu iemīļotie pagānu svētki arī pēc tūkstošiem gadu ir vasaras galvenie svētki mūsu kristiešu Latvijā. Ar Līgo dziesmām, gaviļnieku Jāņu vārīto putojošo miežu alu un aromātisku saimnieču Līgu gatavotu sieru. Un līdz rīta gaismai kvēlojošiem ugunskuriem. Līgo attīrošā uguns dāvā ticību un cerību. Jau kuru gadu pēc kārtas steidzos sagaidīt vasaras saulgriežus Andrupenē. Jau pusi gadsimta šis unikālais ciemats turpina būt cildens ar galveno Krāslavas novada lauku kultūras centru pakalnā. Pilnīgi likumsakarīgi, ka visstrādīgāko zemnieku pagasts turpina uzstādīt rekordus arī dziedošo un dejojošo ansambļu skaitā. Un cik gan šeit ir talantīgu muzikantu, solistu, bet galvenais Andrupenes zīmols – aktiera un režisora Daina Platača teātris.
Radošajai iecerei – svinēt Līgo svētkus, rādot teātra izrādi – jau ir vairāk kā divdesmit gadi! Šajā vakarā galvenais organizators man steidza paziņot: “Tradīcija ir kopš etnogrāfiskā muzeja izveidošanas dienas, pats saskaitīju!” Vārdu sakot, gadsimta vienaudze.
Lauku teātris sākās ne ar pakaramajiem, bet gan ar draugu satikšanos. Tāpēc jau ierasti steidzos uz pakalnu, kur mājo mūzas, stundu pirms noteiktā laika. Pazīstama kņada, kur meitenes, jaunietes un dāmas cienījamā vecumā publiski izvēlas sev tīkamas jāņuzāles un pin vainagus, kuros izteikti dominē pīpenes un rudzupuķes. Te tik daudz paziņu, ka knapi pagūstu sasveicināties. Lūk, stingri spiež roku galvenais Jānis – Briļs. Kopā ar viņu laipni sagaida viesus pagasta pārvaldes vadītājs Aleksandrs Stepiņš. Jā, arī Dainis pastāvīgi metās ārā no grimētavas un tik dedzīgi apskāva nesatricināmos teatrālus, ka kauli krakšķēja vien. Manāmi uztraucies: pievīla apskaņošana, lai parauj jods tās jaunās tehnoloģijas. Dzīvajam skanējumam ir savs skaistums, maksimāli pietuvināts realitātei. Tā arī bija, aktieri nesaudzēja balss saites!
Tirgotāju rindas – kā pasakā! Izveidojās rinda pie alus tirgotavas. Jau zināmā zīmola putojošā miežu alus vairākus veidus varēja nopirkt gan izlejamā veidā, gan dāvanu iesaiņojumā. Ar smaidiem neskopojās vietējie uzņēmēji Artjoms Gekišs, viņa apburošā sieva Olga un dēlēns Marks. Par visu padomāts: līdzās deviņu veidu sieri. Tos slavē un aicina iegādāties saimniece Daiga Krilova no Astašovas. Viņai ir tikai viena govs, šiem svētkiem gatavojās trīs nedēļas. Rezultātā piedāvājums ir tāds, ka pat visizvēlīgākais gardēdis pirkstiņus aplaizīs. Jebkurai gaumei: balts un dzeltens, ar ķimenēm un kaņepēm, pat kūpināts un īpašais – baudāms ar svētku alu. Mini tirdziņā bērniem – saldie kokteiļi un, protams, pazīstamā Maļķeviču dinastijas melnā keramika. Bija arī Andrupenes maize! Tirgoties te nav pieņemts – prece ir ekskluzīva. Manuprāt, skatītāju skaits bija rekordliels. Sastapu te paziņas no Rīgas, Daugavpils, Krāslavas, Rēzeknes, Dagdas, Aglonas… Visiem priecīgas sejas un nepacietība sagaidīt kārtējo pārsteigumu uz skatuves. Publikas iesildīšanai – divu vietējo deju kolektīvu uzstāšanās, viņi aizpildīja arī starpbrīža laiku. Skatītāji ar ovācijām novērtēja situāciju, kad kopā ar “Ondrupenīšim” uz skatuves teātra tērpā iznāca visu pagūstošā aktrise Irēna Maļkeviča. Nepateicīgs darbs ir atstāstīt mūžam aktuālās Andreja Upīša lugas “Atraitnes vīrs” saturu. Komēdija šādā vakarā ir tieši tas, kas vajadzīgs. Skatītāji smaidīja, smējās, neskopojās ar aplausiem un skaļi izteiktiem komplimentiem. Aktieri pārspēja paši sevi, jo uz skatuves lomas izpildītājam ir jābūt labākam nekā dzīvē. Un cik trāpīga trupas izvēle! Režisors meistarīgi pacēla skatuviskā izpildījuma līmeni, no Daiņa centās neatpalikt Līga Vaičule-Kozlovska, Irēna un Inga Maļkevičas, Ainārs Streļčs, Karīna Beikule, Aigars Kozlovskis, Mārīte Bondare, Artūrs Babris. Viduslaiku cietokšņa “Kroma kolns” īpašnieks tā pārvērtās, ka es viņu pazinu tikai aizkulisēs. No sirds priecājos par Aiju Utkinu, kura reiz man žēlojās par režisoru, kurš viņai visu laiku liek spēlēt kalpotāju lomas. Tovakar viņa bija gandrīz visspožākais personāžs!
Pēc izrādes – tematisks konkurss, vienpadsmit stiprā dzimuma pārstāvji sacentās slāpju remdēšanā, uz ātrumu iztukšojot alus kausu. Uzvarēja jaunais Vitālijs no Aglonas, ar tādu azartu tik uz pļavu ar izkapti rokās! Noslēdzošais akords Andrupenē – lielā loterija. Tajā piedalījās trīs simti dalībnieku, kas kāroja iegūt ar izdomu sarūpētās dāvanas. Te neiztika bez intrigas – par lielās balvas laimīgo ieguvēju kļuva Kārlis no Melnburnas. Ar velosipēdu uz Austrāliju neaizbrauksi! Tālo ceļu braukušais viesis dāsni atteicās no balvas par labu vietējiem iedzīvotajiem, par to saņemot dāvanā vietējā ražojuma alu.
…Pēc otrās izlozes ar transportu uz diviem riteņiem, priekā starodama, mājās devās vietējā censone Inga. Ir uz pasaules taisnība!
Senās koka apbūves muzejā ugunskuri netiek kurināti drošības apsvērumu dēļ. Iespaidu pārņemti, skatītāju simti steidzās uz savām mājām. Līgo ir ģimenes svētki!
Aleksejs GONČAROVS
