Harmonijā ar sevi un pasauli

... Irinas ģimene pārbrauca uz Latviju no Baltkrievijas tālajā 1958. gadā. Atstāt dzimto vietu, kur pagājuši labākie gadi, protams, nevienam īpaši negribējās — nedz mātei, nedz četrām Irinas māsām un brālim. Taču patēvu uzaicināja strādāt par me- hanizatoru kolhozā “Znamja Pobedi”, un ģimenes padome nolēma, ka jābrauc visiem kopā.

“Man toreiz tikko kā apritēja 18 gadu. Kopš tā brīža, starp citu, arī sākās manas darba gaitas. Sākumā strādāju kolhozā par laukkopi. Taču nostrādāju neilgu laiku. Kāpēc? Bija grūti, jo būtībā nācās veikt vīriešu darbu. Vajadzēja sakraut pajūgā skābbarību vai sienu, bet pēc tam vest ar zirgu. Tāpēc pēc kāda laika pārgāju strādāt uz fermu. Starp citu, arī tur neklājās vieglāk. Tādi bija laiki: visu nācās veikt ar rokām: gan sakāpāt pustonnu kartupeļu, gan sanest ūdeni ar spaiņiem... Tomēr mēs dzīvojām labi. Galvenais — nebaidījāmies no darba, veicām to pēc labākās sirds- apziņas. Savulaik kopā ar vīru, kura vairs nav starp dzīvajiem, uzcēlām māju — pareizāk, kapitāli pārbūvējām bijušo Kirova tipa māju. Toreiz palīdzēja saimniecība, piešķirot 30 kubikmetru meža. Celtniecības darbus uzsākām 1974. gadā, bet pabeidzām 1978. gadā. Droši vien daudzi atceras, kā bija kolhozu laikos. Vajadzēja izmantot katru brīvu brīdi, kad darbs dzina darbu: te pavasarī jāsēj, un nemaz nepamani, kā arī vasaras darbi klāt, un par būvdarbiem nav ko domāt. Taču paveicām visu: nācām mājās un burtiski pa naktīm krāsojām, līmējām, cēlām. Toties pagājušajā gadā, kad nomainījām koka logus pret plastikāta, varējām pārliecināties par to, ka tik daudz spēka nav zaudēts veltīgi: visas pārsedzes gluži kā jaunas.”

Patiešām Irina nekad nebijās darba. Fermā nostrādāja līdz 80. gadu sākumam, un tikai 1982. gadā viņu pārcēla darbā par noliktavas pārzini. Protams, iesākumā baidījās, jo šis amats tajos laikos bija ļoti atbildīgs. Turklāt Irinai faktiski nācās pildīt agronoma pienākumus: “Gadījās, ka atsūtīja vēl pavisam jaunu un zaļu, nepieredzējušu speciālistu un viņš visu laiku jautāja man gan par to, cik daudz zāļu sēklu jāizsēj hektāra platībā, gan par to, kāds ir mistra sastāvs, gan par visu ko citu...”
Līdz aiziešanai pensijā vēl bija atlicis pusgads, kad 1994. gada jūlijā vairs nebija darba. Kolhozs tika likvidēts. Pēc sešiem “biržas” mēnešiem Irina kļuva pensionāre, kurai par ikdienas grūto darbu sākotnēji tika aprēķināta nereāla atlīdzība... 17 latu mēnesī. Un tikai vēlāk šī summa sāka pamazām augt.

“Lieliski atceros, kādas bailes pārņēma cilvēkus 90. gadu sākumā, kad vecā, ierastā dzīves iekārta sabruka, kad vairs nebija darba un eksistences līdzekļu. Toreiz laimējās tikai tiem, kuri paspēja kaut ko iegādāties. Bet kurš bija ar lāpstu rokā, ar to pašu lāpstu palicis arī tagad. Kad par pajām tika dalīta tehnika, reizēm uz vienu traktoru bija seši vai septiņi saimnieki. Un kas no tā iznāca? Daudzi jaunizceptie zemnieki sastrīdējās ar saviem kompanjoniem un iznākumā palika pie sasistas siles.” Par laimi, Irinai un viņas radiem tas pagāja secen: pašlaik viņas dēls Anatolijs, kurš dzīvo netālu, arī Robežnieku pagastā, sekmīgi saimnieko, apstrādājot aptuveni 40 hektāru zemes un nodarbojoties ar lopkopību. Turklāt apstāties pie sasniegtā viņš nedomā, kaut arī plosās krīze, kaldina nopietnus nākotnes plānus. Bet meita Gaļina dzīvo Daugavpilī, strādā fabrikā, kas nodarbojas ar zivju pārstrādi. Vēl Irinai ir mazmeita Anita un 20 gadus vecais mazdēls Antons, kurš dzīvo kopā ar vecmāmiņu un ir viņas atbalsts un palīgs. Tāpat kā daudzi vienaudži, pēc arodskolas beigšanas viņš palika bez darba: jau-no speciālistu, iespējams, arī pieņemtu darbā, taču viņam nav pieredzes. Bet kur lai ņem šo pieredzi, ja neviens neņem? Iznāk kaut kāds apburtais loks... “Lai arī kā šodien peļ kolhozus, taču neapstrīdams ir viens: tolaik katram bija darbs. Bet šodien nevienam nav daļas par cilvēku, lai grozās, kā grib. Tāpēc nav brīnums, ka dzimtā puse kļūst tukša, jaunieši brauc projām un reti kurš atgriežas. Irina ļoti pārdzīvo šajā sakarā: ”Starp citu, vai zināt, es tomēr uzskatu, ka vajag arī pašiem domāt par to, kā dzīvot tālāk: ja cilvēkam ir galva uz pleciem, viņš nepazudīs. Bet pašlaik problēma ir tāda, ka savairojies ļoti daudz slaistu. Daudzi jaunie cilvēki taču domā, ka par pāris pastrādātām dienām viņiem tūdaļ pienākas maksa! Viņi vēl nezina: lai saņemtu, kaut arī nelielu naudas summu, vispirms ļoti daudz jānopūlas.”

Savulaik Irina bija aktīva vietējās mākslinieciskās pašdarbības dalībniece. Praktiski viņas mājas logu priekšā atrodas veco ļaužu pansionāts, bet viņa atceras šo ēku citādu — tur bija klubs, kur dzīve kūsāja visu gadu. Apkaimes pašdarbnieki bija augstā līmenī. Irina duetā ar māsu dziedāja uz daudzām rajona kultūras namu skatuvēm, un slava par māsām Smirnovām skanēja tālu ārpus kolhoza robežām. “Protams, cilvēkiem nepieciešams pansionāts. Tomēr žēl, ka tagad pie mums nav kluba, kur jaunieši un vecāka gadagājuma vietējie iedzīvotāji varētu pasēdēt, parunāt un padejot. Gadījās, ka agrāk atnāca sirmgalvis — nevarīgs un slims — vienkārši tāpat, lai pasēdētu un uz citiem paskatītos. Taču atlika tikai ieskanēties mūzikai, kad kājas pašas laidās dejā. Klubs visos laikos bija ciemata centrs, tāpēc mēs ar tādām sāpēm šķīrāmies no zāles, kur katru gadu dziedājām, dejojām, līksmojām...”

Uz manu jautājumu par to, ko viņai patīk darīt šodien, Irina ar viņai raksturīgo optimismu priecīgi atbildēja: “Man patīk darīt visu: labprāt adu, skatos televizoru... Bet vēl saimniekoju — turu trīs govis, cūkas, divas teles... Garlaikoties neatliek laika. Vasarā gulēju tikai četras stundas, jo negribējās palaist garām laiku: gribējās pasēņot, paravēt zemenes, gribas palīdzēt bērniem, ar ko vien var.” Starp citu, skaidrs, ka pelnītā atpūta ir visai nosacīts jēdziens. Irina Joņina arī ne īpaši cenšas atpūsties: “Es ne visai saprotu tos cilvēkus, kuri sapņo par ārzemēm, brauc aiz trejdeviņām zemēm, uz kaut kādām eksotiskām valstīm... Droši vien viņi vienkārši neko labu nepamana apkārt: neredz to skaisto, kas ir viņu dzimtenē.”

Lūk, arī patiešām bagāts un laimīgs nav tas, kuram ir daudz naudas, bet tas, kuram tās pietiek. Un vēl tas, kurš atradis pasaulē vietu, kuru var nosaukt par savu. Vietu, kur viņš dzīvo laimīgi harmonijā ar sevi un apkārtējiem...

Marina NIPĀNE