Lauku skolām piemīt īpašs šarms, kas dara tās par patiesām mājām visiem esošajiem un bijušajiem audzēkņiem. Laikam ritot, atkal un atkal bērni ver savas skolas durvis, tiekas ar skolotājiem un klasesbiedriem. Vieniem tā ir ikdiena, citiem, kuri jau izklīduši plašajā pasaulē, tā ir atgriešanās dzimtajās sienās un atkalredzēšanās ar saviem mīļajiem skolotājiem, kavēšanās skaistajās atmiņās un paldies sacīšanas brīdis.
Ezernieku vidusskolas beidzēji uz absolventu vakaru pulcējās februāra pirmajā sestdienā. Ekonomiskās un finanšu krīzes sekas izpaudās jau pie reģistrācijas galda — absolventu jūras vietā neliels strautiņš, pat rinda neveidojās. Kopumā piereģistrējās ap pussimta skolas beidzēju. Pēc tradīcijas pastiprinātas uzmanības centrā ir tie, kuri skolu pabeidza pirms 20 gadiem — tālajā 1990. gadā. Mūzikas pavadījumā un klātesošo aplausu sagaidīti, bijušie 12.a un 11 .b klases skolēni ieņēma speciāli viņiem paredzētās vietas zālē. Raugoties uz jubilāriem, šķita, ka viņi izdzīvo tādas pašas sajūtas, kā toreiz, kad, būdami mazi zēni un meitenes, pirmo reizi pārkāpa Ezernieku vidusskolas slieksni, kur viņus sagaidīja mīļi un gudri skolotāji.
Skolotājus, absolventus, ciemiņus un skolēnus pirmais uzrunāja Ezernieku vidusskolas direktors Aleksandrs Gžibovskis: “Pagājis gads, klāt pirmā februāra sestdiena, atkal pulcējamies skolā, lai vēlreiz satiktos ar saviem vecajiem draugiem, lai dalītos atmiņās par skolā pavadīto laiku, savas jaunības gadiem.”
Straujais laika ritējums liek mums visiem apzināties, ka dzīve attīstās atbilstoši saviem likumiem. Gribam vai nē, mēs zaudējam tos, kuri ilgus gadus bijuši kopā ar mums. Tādi ir arī no absolventu, skolotāju, skolas darbinieku pulka. Klātesošie pagodināja viņu gaišo piemiņu ar klusuma brīdi.
Turpinot ilggadējo skolas tradīciju, svinīgās daļas vadītāji iepazīstināja klātesošos ar katru jubilāru, nosaucot vārdā un uzvārdā, katram pasniedza piemiņas bukletiņu un ziedus. Pirms 20 gadiem (nu jau tālajā 1990. gadā) 12.a klasi pabeidza pieci skolēni, savukārt krievu plūsmā — 11.b klasē mācījās desmit skolēnu. Vienlaikus sumināja arī trīs astoto klašu beidzējus. Vakara vadītāji nosauca arī pirmos skolotājus, klases audzinātājus un visus pedagogus, kuri strādājuši šajās klasēs, katrs saņēma kādu velti.
Skolēni bija sagatavojuši plašu koncertprogrammu ar dziesmām un dejām. Pasākuma gaitā uz skatuves kāpa deju kolektīvs “Ežulis”, dziedāja 3.-5. klašu un 4. - 5.klašu ansamblis, Ezernieku vidusskolas koris, dejoja 2. - 4.kl. deju kolektīvs, dziedāja meiteņu ansamblis un spēlēja skolas instrumentālais ansamblis.
Šķiet, visspilgtāk jubilāru noskaņojumu raksturoja 1990. gada absolvents Valdis Viļums: “Patīkami, ka šī ļoti skaistā tradīcija turpinās. Man atausa atmiņā tie gadi, kad paši bijām mazi, organizējām šo pasākumu, uz kuru ieradās lielas tantes un bārdaini onkuļi, stāstīja, kā viņiem gāja jaunībā, kā klājas tagad. Mēs sēdējām kaut kur tur zālē un klausījāmies. Skatos — re, tur taču sēž Valdis! Diemžēl vairs nē, esmu jau šeit, jubilāru krēslā, bet kā gribētu šodien sēdēt tur, tajās skolēnu rindās! Mūsu laiks sakrita ar brīvvalsts atjaunošanas laiku, bijām jauni un liberāli uzskatos, karstām sirdīm, savukārt pasniedzēji atturīgāki un konservatīvāki, kā jau cilvēki ga-dos. Tas bija skaists un piesātināts jaunības laiks. Šodien esam kur kurais, dažs strādā valsts amatā, cits privātajā biznesā, bet visi izrādījās ļoti aizņemti, tāpēc šodien esmu šeit viens no savas klases.”
Tradicionāli jubilāri sagatavo dāvanu savai skolai. Šoreiz tika sagatavots liels pārsteigums — Valdis skolas direktoram pasniedza glīti ierāmētu dokumentu. Fonds “Ezernieku vidusskolas attīstībai” jeb skaistā vārdā EVA izveidots 2010. gada 6. februārī ar mērķi apvienot absolventus ciešākai sadarbībai un Ezernieku vidusskolas attīstības atbalstam. Tas ir ziedojumu konts, kurā katrs varēs ieskaitīt naudiņu savai skolai, šos līdzekļus varēs izlietot, piemēram, mācību līdzekļu iegādei pirmklasniekiem vai citiem mērķiem.
Fonda izveides iniciatori ir absolventi, kuri pabeiguši skolu pirms desmit gadiem, vecākie kolēģi viņu ieceri vienkārši atbalstīja un pievienojās. Vārds tika dots 11.a un 10.b klases absolventiem.
Juris Viļums: “Zīmīgi, ka tieši šie skolēni — 20 gadu jubilāri — savulaik ieveda mūs pirmajā klasē, mēs bijām kā viņu iesāktā turpinātāji. Iesim tālāk — paturpināsim ar fondu EVA! Kā redzat, joprojām esam palikuši draudzīgi, gribam šo draudzību iepotēt citiem. Tāpēc radās doma veidot šo fondu, jo katru reizi, atbraucot šurp, atceramies daudzus skaistus brīžus. Skola ir daudz devusi, tā likusi pamatu mūsu kā cilvēku izaugsmei. Gribas, lai tā pastāv, attīstās un kļūst bagātāka ar skolēniem. Protams, valstī ir dižķibele, protams, grūti laiki, bet varbūt varam palīdzēt ar mazumiņu. Varbūt varam sarīkot kādu pasākumu vasarā, piemēram, sporta spēles absolventiem vai koncertu — veltījumu skolotājai Veltai Kalniņai. Domāju, ka varēsim biežāk sazināties un kopā apkoposim idejas, kā fondā saziedoto naudu izlietot. Novada mājaslapā katram būs iespēja apskatīties, kas ir ziedotāji, kā nauda tiek izlietota, un izteikt priekšlikumus, kā vēl var palīdzēt mūsu skolai. Varbūt tiešām varam palīdzēt vēl vai-rāk.”
Desmit gadu jubilāri pateicās skolotājiem un direktoram, kurš rūpējas, lai skola turpina pastāvēt un viss attīstās. Kamēr absolventi daudzmaz atceras skolas gadus, viņi atnāca ar ideju izveidot grāmatu, kurā uzrakstīs visus lielākos skolas gadu piedzīvojumus un sastrādātās blēņas, visas lielākās nopietnās lietas, rūpes, priekus un pārsteigumus. Grāmatu pēc tam iesniegs skolai.
Pirms 30 gadiem Ezernieku vidusskolu pabeidza četri desmiti audzēkņu divās klasēs kopā, bet svētku pasākumu no, iespējams, visdaudzskaitlīgākā beidzēju pulka apmeklēja tikai viena bijusī skolniece. Savukārt no 40 un 50 gadu jubilāru pulka vispār nebija neviena.
Ar vētrainiem aplausiem zāle sagaidīja vienīgo jubilāri, kura skolu beigusi pirms 60 gadiem. Tā ir Antoņina Dubra: “Sirsnīgi sveicu visus skolas absolventus un novēlu, lai viņi šo balto skolu Ežezera krastā vienmēr atceras ar prieku, ar sirds mīlestību. Novēlu visiem turpmākajiem skolēniem, kuri nāks uz mūsu skolu, lai viņi ar mīlestību atcerētos šo skolu. No skolas, kā no savas dzīves, nevar aiziet tā vienkārši, jo skola vienmēr ir atmiņā, jo skola ir cilvēces dzīves pamats. Ja es aizveru savas skolas durvis, pēc kāda laika nāk mani bērni, tad manu bērnu bērni, un tā ar skolas vārdu un skolu ir saistīta visa dzīve. Cerēsim, ka turpmākajos gados būsim aktīvāki un biežāk apmeklēsim savu skolu. Paldies visiem skolotājiem, kuri dod zināšanas, sirds siltumu, mīlestību jauniešu paaudzei! Lai jums daudz spēka, daudz mīlestības, daudz laimes!”
Juris ROGA
.jpg)
.jpg)
