Ļoti grūts uzdevums

Īpaši jau makšķerēšanas tūrisma attīstības jomā. Latvijas Republikas atjaunotās neatkarības gados krasi kritusies ezeru produktivitāte. Agrāk tajos mita pudu smagas līdakas, metru gari zuši, desmit mārciņas smagi plauži, kilogramu smagi asari un vēl arī līņi, nerunājot jau par brangām raudām, pličiem, karūsām, ruduļiem. Vāji kontrolējamā rūpnieciskā zveja, malu zvejnieku patvaļa, lēto un ūdens iemītniekiem nāvējošo Ķīnas ražojuma smalko tīklu masveida pārdošana, kā arī makšķernieku amatieru skaita pieaugums izraisīja tādu stāvokli, ka vairākums mūsu ezeru pārvērtās par nekvalitatīvu sīkzivju mitināšanās vietām. Pēdējos gados simtiem vietējo copmaņu izmisumā iezīmējuši tālus maršrutus uz Igauniju, bet vēl viņi dodas uz Rēzeknes, Ludzas un Jēkabpils novada ezeriem. Lūk, arī iznāk, ka ezeru atliku likām, bet nav kur makšķerēt. Vai tas nav paradokss? Agrāk veiktie eksperimenti zivju mazuļu ielaišanā ezeros par Zivju fonda līdzekļiem, tāpat kā licencētā zveja, nedeva gaidītos rezultātus. Gluži otrādi, pat kādreiz izslavētais Sīvers un Dridzis ar katru gadu zaudē savu agrāko pievilcību.

Ar šo faktu konstatāciju arī sākas mūsu saruna ar Aivaru Veceli, Krāslavas novada vides pārraudzības konsultantu. Un, apsteidzot notikumus, teikšu, ka mūsu uzskati par zilo ezeru novada ekoloģiskajām problēmām sakrita pilnībā. Jau pirmās iepazīšanās laikā es sajutu sava sarunbiedra sāpes par Latgales unikālās dabas likteni. Starp citu, mans domubiedrs ir dzimis Rīgā, taču pēdējos divus gadu desmitus dzīvo savu senču dzimtenē — Aulejā. Uzkrājis pieredzi zemnieku saimniecības vadīšanā, tajā skaitā zivkopības praksē. Makšķerēšana viņam iepatikusies kopš bērnības, vēlāk aizrāvies ar medībām, tāpēc labi zina dabas patieso cenu un arī tās nelaimes. Paaugstināta interese par ekoloģijas problēmām pamudināja zinātkāro zemnieku apmeklēt akvakultūras kursus, kurus viņš sekmīgi pabeidza. Interesējošu informāciju pastāvīgi smēlās speciālajā literatūrā un Internetā. Zinu ne mazums piemēru, kad mērķtiecīga pašizglītība palīdzēja cilvēkam atrast savu vietu dzīvē un kļūt par īstu profesionāli. Jebkurā sfērā taču pirmām kārtām ir nepieciešama vēlēšanās panākt gaidītās pārmaiņas, bet zināšanas un pieredze nāk ar laiku. Tā gribas ticēt, ka Aivars attaisnos mūsu cerības.

Krāslavas novada domes vides pārraudzības konsultanta amatā mans sarunbiedrs stājās ar 1. februāri, tāpēc mūsu dialogam ir tāds kā iepazīšanās raksturs.

— Pastāstiet par vides pārraudzības konsultanta pienākumu loku un pirmajiem soļiem jaunajā amatā? Ar šo jautājumu sākās mūsu saruna.

— Pirmkārt, sīki jo sīki jāiepazīstas ar jaunizveidotā Krāslavas novada zilajām druvām. No 100 dabiskajām ūdenstilpēm precīzi jāzina publiskie ezeri un tie, kur rūpnieciskās zvejas tiesības pieder valstij. Visdrīzāk licencēta zveja makšķerniekiem amatieriem saglabāsies arī turpmāk, turpretim pagaidām uz Sīvera, Dridža un Ārdava ezera ziemas makšķerēšana atļauta, uzrādot makšķerēšanas kartes un personību apliecinošu dokumentu. Otrkārt, rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgumu slēgšana un kontrole par amatiezvejas noteikumu ievērošanu. Protams, cieša savstarpēja sadarbība ar zivju aizsardzības un tiesībsargājošiem orgāniem pienācīgas kārtības uzturēšanā novada ezeros un upēs. Un galvenais — zivkopības darba organizēšana, bez kā dabiskās ūdenstilpes nespēs atgūt savu kādreizējo pievilcību. Diemžēl amatierzvejas un rūpnieciskās zvejas dalībnieku pašapziņa, var teikt, nav labākā līmenī. Bažas rada arī vispārējā vienaldzība svarīgajā vides aizsardzības darbā. Un tas ir Latgales ezeru panīkšanas galvenais iemesls.

— “Ezerzeme” vairākkārt stāstīja par veiksmīgiem eksperimentiem uz Šķaunes ezera, kas atrodas kaimiņu Ludzas novadā, kur līdaku, zandartu un sīgu mazuļu plānveidīga ielaišana devusi tik strauju efektu, ka to kluso stūrīti visu gadu labprāt apmeklē copmaņi no visām Latvijas malām, tajā skaitā arī no vistālākajiem rietumu novadiem. Tas ir makšķerēšanas tūrisma rezultatīvas attīstības uzskatāms piemērs, kas līdz šim Krāslavas novadā nav vērojams. Tā ka nav vajadzības izgudrot velosipēdu. Ko jūs teiksiet šajā sakarā?

— Līdaku nežēlīgā iznīcināšana arī nodarīja galveno kaitējumu vairākumam ezeru. Vienādā mērā dabai pacentās kaitēt malu zvejnieki, rūpnieciskie zvejnieki un pat makšķernieki amatieri, kuri ignorē pastāvošos noteikumus. Bieži vien spiningotāji neievēro noķerto līdaku atļautos izmērus, kā arī skaita ierobežojumus. Pagājušajā gadā amatierzveja no laivām bija atļauta ar 1. maiju, kas radīja papildus kaitējumu līdakām pavasara barošanās laikā. Tiklīdz samazinās plēsīgu zivju skaits, uzreiz vērojama nekvalitatīvu sīkzivju savairošanās. Protams, jāizpēta zivkopības darba organizēšanas formālā puse, taču es domāju, ka lielos ezeros ir vērts izveidot zivju au-dzētavas (kaut vai visvienkāršākā tipa). Ja līdaku mazuļu ielaišana līdz šim nav devusi gaidītos rezultātus, tad būtu jāpadomā par ielaižamo mazuļu pilnaudzēšanu speciālos dīķos.

Es saprotu, ka zivkopības pasākumi jāveic, pamatojoties uz speciālistu ihtiologu rekomendācijām. Mūsu ezeri taču ļoti atšķiras savā starpā: ir aizaugošie, kur vērojamas smakšanas parādības, bet Dridzis ir visdziļākais ezers Latvijā. Domāju, ka tajā var sekmīgi kultivēt foreles un zandartus, kā arī citu vērtīgu sugu zivis. Īpaši pasākumi agrākās produktivitātes atjaunošanai nepieciešami arī mūsu vislielākajam ezeram — Sīveram, kur mākslīgi radītā zandartu populācija atrodas uz izmiršanas robežas.
Īpaša kontrole jānodrošina pār rūpniecisko zveju, bet dažviet tā pilnībā jāaizliedz. Es uzskatu, ka arī krastu aizaugšana un mazo ezeru pārpurvošanās ir nopietns šķērslis zivju resursu dabiskajā un mākslīgajā ataudzēšanā. Tā ka darāmā netrūkst.

— Skaidrs, ka tikai ciešā kontaktā ar pagastu vadību un vietējiem iedzīvotājiem var uzsākt sarežģītu un neatliekamu uzdevumu risināšanu. Katrs ezers jums jānovērtē arī vizuāli. Vai tā nav?

— Pilnīgi pareizi. Sniegota ziema nav labākais laiks, lai iepazītos ar novada ūdeņu platībām, taču es nedomāju zaudēt laiku. Domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks jau iepazīstināja mani ar pagastu vadītājiem. Pašvaldības aģentūra “Labiekārtošana K”, kuras štatā esmu ieskaitīts, ierādīja man ofisu Skolas ielā 7 (bijušās rajona padomes ēkā), kur es jau pieņemu apmeklētājus pirmdienās no plkst. 8.30 līdz 12.00. Laipni lūdzu! Sāku arī apbraukt pagastus. Tiksimies 15. februārī Krāslavas pagastā, 16. — Kalniešos, 17. — Piedrujā, 18. — Kombuļos, 22. — Ūdrīšos, 23. — Aulejā, 24. — Skaistā, 25. — Robežniekos un 26. — Indrā.

Ar pateicību uzklausīšu lietišķus padomus un novēlējumus. Ceru turpmāk uz sabiedrisko aktivitāti dabas aizsardzības jomā. Savs vārds zilo ezeru novada iedzīvotāju ekoloģiskajā audzināšanā būtu sakāms arī zivkopības klubu biedriem.

— Paldies par interviju. Mūsu laikraksts, tāpat kā agrāk, gatavs ļoti aktīvi sadarboties dabas aizsardzības problēmu risināšanā. Padarīt ezerus par zivīm bagātām ūdenstilpēm nav viegls uzdevums, taču tas ir pilnīgi sasniedzams mērķis. Problēmu risinājums sākas ar to atzīšanu.

Aleksejs GONČAROVS