Pagrieziens pēc pagrieziena, viens par otru asāks

Andra dzimtā puse ir Dagdas pagasts, pēc horoskopa — Mežāzis (dzimis 1961. gada 1. janvārī). Laika gaitā ir ievērojis jocīgu sakritību — daudz no tā, kas rakstīts horoskopā, viņa dzīvē piepildās. Tiesa, savu dienu pēc horoskopa neplāno, jo uzskata, ka jebkurš horoskops ir visaptverošs, bet cilvēki, kuri tos raksta, pievieno savu fantāzijas lidojumu.

Pamatskolas astoņas klases pabeidza Dagdas vidusskolā, Malnavas sovhoztehnikumā ieguva lauksaimniecības tehniķa-elektriķa specialitāti, dienēja Padomju armijā atbilstoši iegūtai specialitātei — Rīgas kara rūpnīcā, kura veica reaktīvo dzinēju kapitālremontu. Pēc dienesta atgriezās uz Krāslavas rajonu, taču nepalika vecāku mājās Dagdas pagasta Ozoliņos, bet sāka patstāvīgu dzīvi. Viņa vecāki izrādījās gana gudri un atbalstīja dēla vēlmi pēc patstāvības, dodot savu svētību: “Vienā lielā ģimenē varbūt būs grūti visiem kopā, meklē sev dzīvesvietu!”

Dienestam beidzoties, Andrim piedāvāja palikt tajā pašā rūpnīcā kā speciālistam-elektriķim, solīja istabiņu kopmītnē. Mājup braucot, viņš šo piedāvājumu vēl pārdomāja, līdz saprata, ka pilsēta nevilina, jo neizdzēšanu iespaidu uz jauno cilvēku jau bija atstājusi lauku vide, kurā viņš bija izaudzis. Atrast darbu laukos nebija problēmu, sevišķi trūka izglītotu speciālistu. Ar tehnikuma dokumentiem kabatā un dienesta laikā papildus iegūtajiem, kurus tagad sauc modernā vārdā par sertifikātiem, Andris devās uz lauksaimniecības pārvaldi. Īsi pirms viņa ierašanās pārvaldi bija apmeklējis kolhoza “Molodaja Gvardija” priekšsēdētājs Nikolajs Skorodihins, kurš bija lūdzis savai saimniecībai izglītotu enerģētiķi, jo lauksaimniecības nozarē jau ielauzās daudzas elektroniskas lietas: kaltēs, apkures sistēmās un citur.

Tā 1983. gadā Andris nonāca Šķeltovā, kur nodibināja ģimeni un laika gaitā izaudzināja trīs bērnus — Aiju, Artūru un Daci. Šķeltovā viņš uzsāka arī savu radošo darbību, ar domubiedriem ienesa jaunas vēsmas kultūras lauciņā, nodibināja vokāli instrumentālo ansambli, kura sastāvs, gadiem ritot, pamainījās. Viņš ne-stāvēja malā arī Atmodas laikā, lai gan Šķeltova, Grāveri, Kastuļina ir krievvalodīgi pagasti, kuros interfrontiešu pozīcijas bija krietni stiprākas nekā tautfrontiešu. Savas nodaļas nebija ne vieniem, ne otriem, bet tie, kuri kopā ar Andri iestājās par Latvijas neatkarības ideju, sadarbojās ar Krāslavas Tautas frontes nodaļu. Ne reizi vien Andris tika ievēlēts par vietējās pašvaldības deputātu, bet 80. gadu vidū — par rajona padomes deputātu, kur kopā ar domubiedriem aktīvi darbojās demokrātiskajā frakcijā un arī iestājās par Atmodas procesiem.

Pēc desmit gadu darba galvenā enerģētiķa amatā, viņš tika ievēlēts par pagasta padomes priekšsēdētāju. Tas notika starpvēlēšanu posmā 1993. gadā, šo darbu viņam piedāvāja toreizējā pagasta priekš-sēdētāja, kurai bija pārliecība, ka Andris ar šiem pienākumiem tiks galā labāk. Starp citu, tajos juku laikos mūsu rajonā amatos ievēlēja vairākus enerģētiķus, kam bija loģisks pamatojums: ritēja kopsaimniecību likvidācijas process, pašvaldībām nodeva lietas, kuras pat sapņos ne-viens nevēlējās privatizēt — ūdenstorņus, attīrīšanas ietaises, skolas, bērnudārzus un daudz ko citu. Vārdu sakot, visu pašvaldībai nepieciešamo infrastruktūru no kolhoza nodeva pašvaldībai, turklāt pārsvarā tās bija lietas, kas agrāk bija enerģētiķu darba lauciņš.

”Vajadzēja visu organizēt, lai darbotos skolas, iestādes, būtu apkure daudzdzīvokļu mājās, jo lielā katlu māja strādāja uz oglēm un dīzeļdegvielas, bet energoresursu cenas jau sasniedza griestus un neviens nevarēja iedomāties, kā šo lielo nastu pavilkt,” atceras Andris. “Tas prasīja daudz darba un enerģijas. Kolhozs tika likvidēts, gandrīz visi bijušie kolhoznieki nāca strādāt apmaksātos sabiedriskos darbus. Bija arī “neapmaksātie” sabiedriskie darbi, kad cilvēkam vajadzēja nostrādāt četras stundas un par to viņam kaut ko samaksāja, neatvelkot nekādus nodokļus, līdzīgi, kā tas notiek tagad. Vien ar to atšķirību, ka šodien bezdarbnieki stipendiāti saņem Eiropas naudu, bet faktiski atkārtojusies 1994. gada situācija, tikai viss nosaukts citādāk un naudas summa ir lielāka, darba laiks ilgāks. Vajadzēja organizēt bezdarbnieku nodarbināšanu, kuru bija tik daudz, ka nezinājām, kādu darbu iedot, bet maksāt naudu vienkārši tāpat nebūtu taisnīgi. Tālab no krūmiem iztīrījām ne tikai pagasta ceļu malas, bet arī valsts ceļmalas. Meklējām vienalga kādu darbu. Pamazām dzīve sāka iet uz augšu, jau notika konkursi par sakoptāko pagastu, kuros piedalījāmies un guvām labus panākumus, īpaši sākumposmā tieši par sakārtotākajiem ceļiem. Jau tolaik mums bija labs ceļu meistars Aivars Kluss, kurš tagad ir Aglonas novada autoceļu būvuzraugs-būvinženieris.”

Lielas pārmaiņas Andra dzīvē ienesa 1997. gadā veiktās izmaiņas Latvijas likumdošanā, kuras noteica, ka rajona padomi veido visu rajonā ietilpstošo pašvaldību vadītāji, no kuriem ievēl priekšsēdētāju un vietnieku. Līdz tam rajona padomes bija tieši vēlētas, starp citu, Andris arī visus turpmākos gadus uzskatīja, ka tā tam vajadzēja palikt līdz pat reformai. Rajona vadītāja vēlēšanās pašvaldību priekšsēdētāji savu izvēli izdarīja starp divām kandidatūrām: no Dagdas puses pārstāvētajiem pagastiem vairākums nosliecās par Sandru Viškuri, bet no Krāslavas puses — par Andri Badūnu, kurš atrada domubiedrus arī Dagdas pusē. Pagastu priekšsēdētāji viņu jau bija labi iepazinuši, zināja, ka viņš pats ir no Šķeltovas, kas ir Krāslavai tuvāk, ka viņa mamma ir dzimusi un augusi Robežniekos, mammas vecāki ir no Indras, bet tēvs nāk no Dagdas puses. Šo un citu faktoru kopums, piemēram, tāds, kā viņš ir bezpartejiskais kandidāts, deva Andrim nepieciešamo balsu pārsvaru. “Ar Sandru nekad nebijām “pretinieki”, bet “veselīgi konkurenti”, kas nāca tikai par labu!” — tā Andris. Ilgstošu laiku viņš arī palika bezpartejiskais, tikai pēdējos divus gadus ir Latvijas Zemnieku Savienības biedrs. Šis fakts — vadītājs bez piederības konkrētai partijai — Andrim radīja daudz šķēršļu un problēmu, jo, neesot kādā konkrētā partijā, bija daudz problemātiskāk vērsties pēc palīdzības, arī politiskā aizstāvība nebija tik augstā līmenī, kā citiem kolēģiem. Andris gan nekad nav uzskatījis darbu rajona padomē par primāro, jo par padomes locekli un priekšsēdētāju varēja kļūt vienīgi gadījumā, ja ir ievēlēts par Šķeltovas pagasta priekšsēdētāju, tomēr par rajona padomes darbu un kolektīvu viņam ir siltas atmiņas: “Tur strādāt bija salīdzinoši viegli, jautājumi bija globālāka rakstura, turklāt bija darboties spējīgs un izglītots kolektīvs, kuri paši varēja daudz ko izdomāt, pieņemt pareizus lēmumus un virzīties uz priekšu.”

Pašvaldībām attīstoties, Latvijā tika pieņemts likums, kurš paredzēja ieviest valstī plānošanas reģionus. Līdzīgi, kā rajona padomes, arī reģiona attīstības padomi veidoja tie pašvaldību vadītāji, kuri ievēlēti un darbojas savā pašvaldībā un rajona padomē.

Andris: “Mēs Latgalē vienojāmies, ka Plānošanas reģiona attīstības padomē no katra rajona būs divi cilvēki: viens pārstāvēs lauku vidi, otrs — pilsētvidi. Rajonā izlēmām, ka es pārstāvēšu lauku vidi, Viktors Stikuts — pilsētvidi, bet Gunārs Upenieks darbosies Latgales plānošanas reģiona Attīstības aģentūrā. LPR Attīstības padomi atbilstoši nolikumam rotācijas kārtībā pa pusgadam vadīja viens no padomes locekļiem. Arī man bija gods pusgadu to vadīt. Tad atkal tapa jauns likums, un Plānošanas reģiona locekļi varēja ievēlēt priekšsēdētāju, vietnieku un varēja maksāt viņiem darba algu. Valstī sākās Eiropas finansējuma apgūšanas laiks, plānošanas reģioniem vajadzēja šajā procesā aktīvi darboties. Valstī izveidoja Nacionālo attīstības padomi, kas vairāk bija kā pašvaldību un valdības kopstruktūra, tai nebija politiskās nokrāsas. Tur bijām katrs citādāks, centāmies savā darbā jaukt mazāk politikas. Ir grūti izskaidrot, ar ko mēs nodarbojāmies, lai tas taptu skaidrs katram iedzīvotājam. Pēdējā laikā aktīvi strādāju Latvijas — Baltkrievijas — Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas darba grupā, kura konkrēti izstrādāja kritērijus, pēc kuriem tika dalīta Eiropas nauda. Nācām kopā latvieši, lietuvieši, baltkrievi, strīdējāmies un aizstāvējām katrs savas intereses. Šādās niansēs, kuras iedzīvotāji pārsvarā nezina, un izskaidrot tās grūti, bieži vien parādījās māksla saprast un redzēt izdevīgumu Latgalei. Baltkrieviem prioritātēs gribējās iestrādāt robežpārejas punktu sakārtošanu, mums Latvijā tas tika paveikts ar Eiropas Savienības atbalstu, tāpēc mēs gribējām naudu ielikt dziļāk savā reģionā, atbalstot pasākumus, kas nav vērsti uz robežas sakārtošanu, bet veicina pašvaldības, kultūras, sporta, uzņēmējdarbības attīstību. Baltkrievi atkal to negribēja likt pirmajā vietā.

Bet ne tikai tas bija mūsu darbs. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija nodeva reģioniem teritoriālo plānojumu atzinumu sagatavošanu un plānojumu pārbaudes funkciju. Mēs mēģinājām arī paši pēc savas iniciatīvas aktualizēt problēmas un panākt to risinājumu. Pulcējām kopā dažreiz ārstus, dažreiz lauksaimniekus, citu nozaru vadītājus, vērsā-mies ar savām vēstulēm ministrijās, lai jautājumus risinātu. Dažreiz tas izdevās, citreiz nē. Spējām apturēt Daugavpils bruņoto spēku pūtēju orķestra izformēšana, lai gan tikai uz pusgadu. Pēc tam vienalga tas pārstāja pastāvēt. Vienmēr cīnījāmies par kvotām dažādās programmās, jo atklātajos konkursos uz ES naudu Latgale vienmēr zaudēja. Rīga un Pierīga, kur lielāka kapacitāte un lielākas algas speciālistiem, varēja sagatavot labākus projektus. Mēs cīnījāmies par kvotētām programmām, lai uz reģionu būtu konkrēta summa, kas zināmā mērā deva cerību saņemt naudu arī Latgalei.”

Lielu pavērsienu savā karjerā Andris piedzīvoja līdz ar novadu izveidi, kad tika ievēlēts par Aglonas novada deputātu un priekšsēdētāju. Šajā amatā viņš nostrādāja tikai pusgadu. Aglonas jautājums ir atsevišķs stāsts, par ko noteikti uzrakstīsim kādā no tuvākajiem numuriem. Viens no iemesliem, kādēļ Andris aizgāja, spriežot pēc viņa vārdiem, ir: “Zināmā mērā es jutos tur kā iebraucējs. Ne iebrucējs, kaut arī kāds varbūt tā uzskatīja arī. Tā kā dzīvoju Dagdā, tad ik dienu bija jābrauc uz Aglonu. Man tas neradīja nekādu problēmu, jo rajona padomē biju pieradis pie tāda darba stila uz riteņiem. Bet pašiem agloniešiem tā bija problēma, jo destruktīvā opozīcija kultivēja viedokli, ka agloniešus tagad komandē cilvēks, kurš nedzīvo novadā. Psiholoģiski sapratu tos cilvēkus. Iztēlosimies šādu situāciju: Dagdas mērs dzīvo Krāslavā, Krāslavas mērs — Aglonā, bet Aglonas — Dagdā. Protams, novada vadītājs arī šādā situācijā ir spējīgs pildīt savas funkcijas, viņam braukšana uz darbu no cita novada nebūt nav problēma, bet sabiedrībai tā ir zināma veida problēma.”

Andris nepiekrīt viedoklim, ka būtu nodevis savus vēlētājus, jo turpina darbu deputāta statusā, turklāt vietā ievēlēts cilvēks no pašu saraksta — Igors Reščenko, kurš ir ar stingru mugurkaulu un spēs aizstāvēt koalīcijas intereses.
Pie tā visa Andris nenoliedz arī apstākļu veiksmīgu sakritību, kam ir tiešs sakars ar veselības un sociālo pakalpojumu centra “Dagda” izveidi. Nostrādāja arī fakts, ka jaunā darba vieta ir kādu simts metru attālumā no dzīvesvietas, kā arī tas, ka viņam ir ieņemamajam amatam atbilstoša izglītība: bakalaura grāds sociālajās zinībās, kuru ieguva piecus gadus atpakaļ augstskolā “Attīstība”.

Andris: “Manas atbildības lauciņā tagad ir poliklīnika, veco ļaužu pansionāts “Ābeļdārzs”, ilgstošās sociālās aprūpēs un sociālās rehabilitācijas nodaļa, dienas stacionāra nodaļa. Iestādes telpās darbojas ģimenes ārsti un citi speciālisti, mūsu teritorijā atrodas un mūsu infrastruktūru izmanto divas neatliekamās palīdzības brigādes. Ir saimnieciskā nodaļa.”

Kopumā iestādes telpās izmitināti aptuveni 120 cilvēki, jo skaits ikdienā mainās, ir dažas brīvas vietas — rezerve neparedzētiem gadījumiem. Telpu trūkuma dēļ vadītājam jādala kabinets ar ārstiem. Katrā istabiņā dzīvo pa diviem un vairāk cilvēkiem, nav tādu iemītnieku, kuri dzīvotu pa vienam istabiņā. Publika kardināli atšķirīga: ir tādi, kuri sevi apkopj paši, ir smagi slimi, ir tādi, kuri kādam jākopj. Ne vienmēr šeit izmitina vientuļos, lielai daļai ir bērni un radi. Kādu tas, protams, šokē un pārsteidz, bet lielākoties situācijas objektīvas. Bērniem pašiem jāstrādā, jāpelna iztika, jāskolo savi bērni, tāpēc nav kas varētu visu dienu pieskatīt vecīšus, kuriem nepieciešama īpaša kopšana. Tad jāmeklē veselības un sociālo pakalpojumu centra palīdzība.

A. Badūns: “Novados ir daudz jaunu ģimeņu, kurām vienīgais izdzīvošanas avots ir vecīšu pensija. Tur viss skaidrs. Ja ir tuvinieki, kam nevajag pensijas, tad acīmredzot viņiem ir citi un lielāki ienākumi. Paldies Dievam, ka viņiem ir tādi ienākumi, ka var uzturēt sevi un bērnus, lai gan šis risinājums nav patīkams, ka vecākiem mūža nogale jāpavada šeit, nevis kopā ar saviem bērniem.

Daudzi ar prieku piemaksā pensijas un pašizmaksas par uzturēšanos iestādē starpību, jo mūsu izcenojumi ir lēti. Tāpēc šeit var sastapt iedzīvotājus no dažādām Latvijas vietām: gan no mūsu rajona, gan no kaimiņu novadiem, pat Pierīgas un Rīgas. Iestādes labais piepildījums dod iespēju izdzīvot, jo mūsu pakalpojums, lai arī lēts, nav bezmaksas. Bet katrai pagalei ir divi gali. Ja varētu atļauties prasīt augstāku maksu, mūsu darbiniekiem būtu lielākas algas, iestāde varētu ņemt kredītu un veikt remontu administrācijas telpās, palātās, ierīkot dažādus uzlabojumus. Lai gan remonti ir bijuši, tie nepieciešami vēl un vēl. Esam pateicīgi Latvijas Sarkanajam Krustam, kas rūpējas par mūsu kontingentam nepieciešamajiem palīglīdzekļiem. Sarunātas speciālas gultas, ierīces staigāšanai (ar ritentiņiem un bremzītēm). Tuvākajā laikā visu atvedīsim.

Dagdas slimnīcas kolektīvs savulaik pareizi darīja, ka pievērsās sociālajai aprūpei. Tās mazās slimnīcas, kuru vadība neizprata sociālās aprūpes nepieciešamību, negāja uz to, cīnījās par ārstniecības kā tādas saglabāšanu, ir zaudējušas krietni vairāk nekā Dagdas slimnīca. Valstī visur ievieš kvotas, mēs slēdzam līgumus ar Veselības norēķinu centru, kur katrā jomā ir atvēlēts konkrēts finansējums. To var pārstrādāt, bet jārēķinās, ka būs jāmeklē cits finansējuma avots, lai cilvēkam samaksātu darba algu. Savukārt piešķirtās kvotas ir jāizpilda. Diemžēl pērn iestāde visas kvotas neizpildīja, tādēļ daļu naudas, ko valsts garantēja medicīnas pakalpojumiem, pērn esam zaudējuši. Man ir prieks, ka spējam nodrošināt ar darbu pašu cilvēkus un dot iespēju piepelnīties tiem speciālistiem, kuri mums nav nepieciešami uz vietas pa- stāvīgi katru dienu, bet atbrauc reizi ne- dēļā. Laba sadarbība ir ar novada domes vadību un speciālistiem. Jau noslēgts līgums par medicīnisko apskašu veikšanu bezdarbniekiem — stipendiātiem, kuru finansē ESF programma, un esam uzsākuši darbu ERAF programmas apguvei.”

Juris ROGA