Eiropas mācības

Kā atzīst Maciejs Kržištofovičs, lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta Dzīvnieku produktu nodaļas darbinieks, tad situācija piena sektorā Eiropas Savienībā kopumā nav neparasta. Toties situācija kopš 2007. gada gan ir neparasta. Piena cenas kritās daļēji tāpēc, ka pirms tam bija novērojams samērā straujš cenu kāpums. Lai vai kā, tas nebija vienīgais ietekmējošais faktors piena cenu kritumam. Lai saprastu, kāpēc tas tā ir noticis, jāapskata situācija, ņemot vērā ne tikai piena cenas, bet arī to, ka ražošanas izmaksas nesamazinājās.

Pieaugot kvotu skaitam, ražošana palika praktiski nemainīga vai arī nedaudz pieauga, bet ne būtiski.

Vairums dalībvalstu ir zem kvotu līmeņa. Ļoti maz ir tādu valstu, kuras ir virs kvotu līmeņa. Visefektīvākās ir Kipra (50,78 eiro par 100kg) un Austrija. Arī Itālija, kuras ražošana balstās galvenokārt uz siera ražošanu. Tad ir to valstu grupa, kura ir nedaudz zem kvotu 1īmeņa vai arī kvotu robežās (5 valstis). Nākamā ir tādu valstu grupa, kuras ir tālu zem kvotu līmeņa. Latvijā 18,31 eiro par 100kg. Eiropas Savienībā vidēji 26,76 eiro par 100kg.

Vēl viens iemesls šādai situācijai piena sektorā ir tas, ka tirgus tika liberalizēts. Kaut gan skaidri pateikt, ka piena tirgus ir liberāls, pagrūti, jo piena tirgus ir viens no visierobežotākajiem tirgus segmentiem starptautiskās tirdzniecības līmenī. Kā arī viens no nelielākajiem un delikātākajiem. Tikai 6-8% no tā, kas šeit tiek saražots, tiek pārdots pasaules tirgū. Lai vai kā, tomēr eksporta līmenis vājpiena pulverim un sieram ir palielinājies, kas ir ar vislielāko pievienoto vērtību, tādējādi arī vissvarīgākie produkti Eiropas Savienībā. Eksports ir pieaudzis arī sviestam.

Galvenie iemesli ir: pieprasījuma kritums ekonomiskās krīzes dēļ un arī pieprasījums pēc precēm ar augstāku vērtību; cenas kritās tieši tajā brīdī, kad tās sasniedza savu maksimālo kāpumu, to ietekmēja arī īstermiņa apstākļi, piemēram, sausums Austrālijā un Jaunzēlandē. Strauji palielinājās pieprasījums, bet no Eiropas Savienības puses nebija iespējams palielināt piedāvājumu. Brīdī, kad pieprasījums kritās, tad šīs augstās cenas sabruka. Ilgtermiņā ES komisija izveidoja augsta līmeņa darba grupu, kuras sastāvā ietilpst ministriju pārstāvji. Ekspertu grupas darba plānā ietilpst zemnieku un ražotāju savstarpējo juridisko attiecību regulēšana. Šeit ir runa par tiem lauksaimniekiem, kuriem ir noslēgti līgumi. ES darba grupa meklē risinājumus jautājumam, vai ir iespējams uzlabot situāciju, izmantojot ciešākus juridiski saistošus līgumus starp lauksaimniekiem un piensaimniecības sektoru kopumā, kā palielināt zemnieku teikšanu, jo parasti viņi sarunās ir tā vājākā puse (mazāk aizsargātā), ja runā ar ražotājiem un pārstrādātājiem. Tāpat ir diskusija par tā saukto “nākotnes tirgu” piensaimniecības sektorā. Tas do- tu plašākas perspektīvas un zināšanas zemniekiem par to, kā cenas varētu attīstīties nākotnē. Tiek domāts arī par to, kādā veidā Eiropas Savienības politika varētu veicināt inovācijas un izpēti, kuras mērķis ir paaugstināt ražību, lai ražošanas un pārstrādes līmenī situācija uzlabotos. Kā sabalansēt spēkus piegādes ķēdē piensaimniecības sektorā? Ko darīt ar mazumtirgotājiem un kādi ir spēku samēri starp visām pusēm, tajā skaitā arī lielveikaliem, kāda teikšana viņiem ir par cenām? Tas viss tiek lemts.

Ilona STEPIŅA