Janvāris, svētdiena... Tik saltu ziemu neatceras pat vecie iedzīvotāji. Arī todien temperatūras sta-biņš pat dienas vidū rādīja atzīmi - 20, taču dzīve Krāslavā ritēja kā parasti. Sidraba rotā bija tērpušies koki vecajā parkā, neiestaigātās taciņās zem kājām gurkstēja sniegs, bet dzīvokļos un privātmājās bija silti.
Pēc svētdienas dievkalpojuma baznīcā katoļu draudze uzaicināja kora dalībniekus uz labdarības biedrības “Caritas” mājīgo telpu. Pirms tam te ēdināja bērnus no mazturīgām ģimenēm, bet tie ir pussimta zēnu un meiteņu, kuriem sestdiena kļuvusi par īstu svētku dienu. Pateicoties cēlsirdīgo sieviešu Valentīnas Gekišas, Antoņinas Jermakas, Ludmilas Pitrānes, Viktorijas Cimmermanes, Nadeždas Rukmanes pūlēm un, protams, labdaru palīdzībai.
Šoreiz lieliskās pavāres klāja svētku galdus īpašā sakarā — te gaidīja ciemos Sarmīti Ķikusti, krāslaviešiem visvairāk pazīstamo Saeimas deputāti. Te viņa uzaugusi, te pabeigusi mūzikas skolu un vidusskolu, tāpēc viņas biežās vizītes mūsu novadā ir pilnīgi likumsakarīgas. Vairākuma parlamenta politiķu kļūdas, manuprāt, radušās tāpēc, ka viņi ir atrauti no tautas, kura viņus deleģējusi pie varas.
Tikšanās sirsnību radīja garīgās dziesmas, pēc tam sākās satraucoša saruna par to, kas visvairāk sāp. Bija patīkami saņemt atklātas atbildes, kā saka, no pirmavota. Cerība mirst pēdējā...
Saskarsme ir mūsu esamības galvenā rota. Par ko es pārliecinājos biedrības “Caritas” viesmīlīgajā ofisā.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.jpg)
