Eiropas mācības

”Runājot par Lisabonas līgumu. Diemžēl, arī es šobrīd Jums nevarēšu atbildēt uz jautājumu, kā tad konkrēti lauksaimniecības komitejas un lau-ku attīstības līdzlemšanas procedūra darbosies. Tas ir viens no jautājumiem, ko uzdos komisāram Piebalgam izjautāšanā. Es šaubos, vai arī viņš spēs atbildēt uz šo jautājumu, jo kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā ir pagājis pavisam neliels laiks. Centrālā problēma ir tā pati, kas, manuprāt, ir arī Rīgā Saeimā (Eiropas lietu komitejā) — cik savlaicīgi lauksaimniecības komiteja ar to pagūs iepazīties un kā reāli tiks nodrošināta šī līdzlemšanas procedūra. Pazīstot Eiropas institūcijas, zinu teikt, ka parasti sarunas ir ļoti sarežģītas un detalizētas.

Man ir jāsaka tā, ka šī komiteja, kurā es pašlaik esmu, agrāk bija diezgan nenozīmīga. Galvenokārt strādāja ar politiskajiem dokumentiem, pieņemot dažādus paziņojumus un rezolūcijas. No šīm rezolūcijām tikai daļai bija kaut kāda ietekme. Un mēs pavisam nesen visi kopā to piedzīvojām, ka tieši šajā rezolūcijā atkārtoti tika izteikta prasība izveidot piena fondu. Fonds beidzot ir izveidots. Nākamgad tajā ir paredzēti 300 miljoni. Tas bija maksimums, ko izdevās ar pašreizējā budžeta komisiju vienoties. Turpretī tagad gandrīz visus jautājumus Eiropas Parlamentam būs reāla iespēja ietekmēt. Es priecājos, ka esmu šajā komitejā, jo faktiski šī ir viena no bagātākajām komitejām. Katru gadu tā sadala 50 miljardus eiro. Tās ir milzu summas. Šī sadalīšana, kā arī jebkurš cits pat politisks dokuments (deklarācija, rezolūcija, arī likumdošanas akts) būs ļoti sarežģīts, jo faktiski šajā procesā ir iesaistīts ne tikai deputāts. Deputāts, tā vēlētājs un valsts, katram deputātam ir arī viņa politiskā pārliecība, jo mēs esam sagrupēti tādās kā ģimenēs. Divas lielākās un ietekmīgākās ir Tautas partija (Eiropas tautas partija, kur esmu es) un sociālisti. Starp abām šīm ģimenēm tiek izcīnītas visas lielākās kaujas un arī sameklēti partneri.

Šurp nākot, es tieši domāju par to, kādā veidā man stāstīt par šīs komitejas darbu, lai tas nebūtu garlaicīgi, jo faktiski tas, ko dara šeit (EP) tikai pavisam nelielā daļā tādā tiešā veidā skar Latviju. Turpretī daudzi no šiem lielajiem ietverlēmumiem skar politiku kopumā, kas pēc tam netiešā vai tiešākā veidā tiek pārvērsts vai nu naudas plūsmās vai arī veterinārajos un sanitārajos standartos. Faktiski tas nav ne Parlaments, pat ne padome, kas to dara. To savu mandātu ietvaros dara Eiropas komisija. Tāpēc lauksaimniecības komisāra portfelis ir viens no vissva-rīgākajiem. Tāpēc jūs varat pilnīgi likumsakarīgi uzdot man jautājumu — kāda tad ir nozīme, ka Kalnietes kundze, Jūs šeit esat un saņemat tik lielu naudu par kādu Latvijā katrs cilvēks, ieskaitot prezidentu un premjerministru, varētu tikai sapņot. Protams, es būtu ar mieru strādāt arī par daudz pieticīgāku atalgojumu, bet tāds ir šis noteikums. Bet arī tieši tāpēc, ka esmu ieguvusi jūsu uzticību, man ir noteikti plāni šajā milzīgajā masā, kā tomēr izdarīt to, kas ir viena cilvēka spēkos.

Pats lielākais jautājums, ar kuru es gribētu nodarboties nākamajos gados (ar to pamatā nodarbosies arī komiteja) tā ir kopējās lauksaimniecības politikas reforma. Šis process faktiski jau ir sācies, jo kopējā lauksaimniecības politikas reformai komisija un Parlaments jau ir sākuši gatavot ziņojumu ar saviem priekšlikumiem. Ziņojumu rakstīs viens no skotu liberāļiem. Protams, ka viņa ziņojumu ņems vērā gan komisija, gan padome, tātad dalībvalstis. Es vēlētos ļoti aktīvi piedalīties šī ziņojuma sagatavošanā, izklāstot Latvijas skatījumu, kādēļ tad ir jābūt šai kopējās lauksaimniecības politikas reformai. Protams, ka man vienai nav ne zināšanu, ne pieredzes, lai es par to varētu runāt, tāpēc es gribu pateikties Latvijas lauksaimnieku organizācijām, ar kurām man ir, manuprāt, labs un lietišķs kontakts. Pateicoties sarunām ar šo organizāciju biedriem, man ir iespēja paplašināt manas konkrētās zināšanas. Savukārt es varu pastāstīt, kas tad notiek šeit, kur politiskais katls vārās. Es mēģināšu jums raksturot, kas ir tās lielās grūtības, par kurām būs jāvienojas dalībvalstīm. Tātad, kā sasniegt to, ko mēs, jaunās dalībvalstis, un it īpaši Latvija, vēlamies. Lai papildfinansējums, ko Eiropas Savienība piešķirs saviem zemniekiem, balstītos uz taisnīguma un vienlīdzības principiem. To ir daudz vieglāk pateikt nekā izdarīt. Lai to varētu izdarīt, ir jā-atrod ļoti skaidri kritēriji. Un, lūk, šo kritēriju meklēšana būs viens no grūtākajiem sarunu posmiem, jo, cik es zinu, arī Latvijā tāda skaidra priekšstata par to, kādiem būtu jābūt šiem kritērijiem, pašlaik vēl nav. Man ir jāsaka, ka tagad, kad man (to es ar tādu lielu lepnumu varu teikt) ir izdevies panākt, ka pirmo reizi Latviju apmeklēs Eiropas Parlamenta lauksaimniecības komitejas delegācija. Tas notiks aprīļa beigās. Šīs vizītes programmas ietvaros ir paredzēta diskusija ar lauksaimniecības zinātniekiem, tajā skaitā lauksaimniecības ekonomikas plānošanas ekspertiem.

Man ir jāsaka ar zināmu rezignāciju, ka faktiski tādu cilvēku, kas varētu Latvijas lauksaimniecības problēmas skatīt Eiropas lauksaimniecības politikas kontekstā, Latvijā ir nepietiekami.

Otra lieta, kas arī izraisīs vislielākās diskusijas, vai sa- glabāt finansējumu lauku attīstības politikai. Vai finansē-jums, kas ir paredzēts lauku attīstībai, aizies uz reģionālo attīstību? Arī Latvijā šajā ziņā viedokļi dalās. Ir konkrēti reģionālās attīstības ministrija, kas uzskata, ka tam visam vajadzētu būt šīs ministrijas pārziņā. Savs racionālais kodols tam ir, bet šodien mēs par to nediskutēsim. Par to ir nepieciešama daudz dziļāka diskusija.

Trešais jautājums, kas arī šajā reformā būs ļoti svarīgs, ko darīt ar nestandarta lauksaimniecības ražošanu? Ko darīt ar tādiem specifiskiem produktiem, kas ir tikai vienā reģionā? Ko darīt ar īpašiem klimatiskajiem vai teritoriālajiem apstākļiem? Arī par šiem jautājumiem būs krietni jālauza šķēpi. Arī Latvijai jādomā, kas ir mūsu īpatnējums. Protams, ka kopējā lauksaimniecības politika nav vienīgais, kas šobrīd satrauc. Ir arī citi jautājumi, par kuriem ir lielas diskusijas, tie vistiešākajā veidā, manuprāt, skar arī mūs, tāpēc ka Eiropa ir noteikusi ļoti augstus kritērijus vides, dzīvnieku labturības lietā, izcelsmes noteikšanā, tāpat arī veterināri-sanitārajos standartos utt., kas faktiski Eiropas iekšējā tirgū rada noteiktas prasības, bet arī paaugstina produkta pašizmaksu. Ārpus Eiropas zemnieki faktiski ir konkurētnespējīgi pret citu valstu zemniekiem. Tā ir liela problēma, it īpaši sastopoties ar tādām ražošanas lielvalstīm, kādas ir Ķīna un ASV, kas ļoti subsidē savu lauksaimniecību.

Trešais, ko es pārzinu slikti, lai gan man nāktos to pārzināt labi, jo es pat esmu bijusi Pasaules tirdzniecības organizācijā Latvijas parstāve tajā periodā, kad Latvija pievienojās. Toreiz darba kārtībā vēl nebija šis milzīgais jautājums par Eiropas tirgus atvēršanas noteikumiem, lai tajā ielaistu trešo pasaules valstu preces. Es runāju par pasaules tirdzniecības organizāciju. Kā jūs jau zināt, vairāki sarunu raundi jau ir izgāzušies. Ja šī vienošanās tiks panākta, tad, protams, lauksaimniecība būs viena no tām jomām, kur Eiropai būs jāpiekāpjas pārējo pasaules valstu priekšā.”

Izskanēja arī jautājumi par to, kuri būs nākamie produkti, kas varētu ienākt tirgū no trešajām pasaules valstīm, ja ES tirgu padarīs atvērtāku. Zināms, ka cukurs ir viens no pirmajiem produktiem, kuru trešās pasaules valstis sāks tirgot Eiropā, uz ko S.Kalniete atbildēja: “Es šajā jautājumā neesmu iedziļinājusies, jo faktiski tāda īsta diskusija pēdējā laikā lauksaimniecības komitejā par to nav bijusi. Šobrīd nerit arī sarunas par šo jautājumu. Acīmredzot tuvākā gada laikā varētu atsākties. Ārlietu ministrija Latvijā ir atbildīga par sarunām ar pasaules tirdzniecības organizāciju, pieaicinot, protams zemkopības ministrijas ekspertus. Viņi viskompetentāk zinātu atbildēt, jo tas ir saistīts ar mūsu lauksaimniecības struktūru. Manuprāt, ES tirgū varētu parādīties tādi produkti kā graudi, gaļa no Brazīlijas, un piens no Jaunzēlandes un Austrālijas.”

Izskanēja arī jautājums, vai Eiropai vajadzētu turpināt aizsargāt ES tirgu un nelaist iekšā trešās valstis? Vai tomēr ir jāmēģina vienoties?

S.Kalnietes atbilde bija lakoniska: “Globalizācijas process ir neizbēgams, un Eiropas tirgum ir jākļūst atvērtākam. Tāpēc šī vienošanās ir vajadzīga. Tai ir jābūt skaidrai un detalizētai. Viens no pamatnoteikumiem: lai tās preces, kas ienāktu Eiropas tirgū, atbilstu tiem kvalitātes, pārtikas drošības un vides aizsardzības un izcelsmes standartiem arī etiķēšanas ziņā, kādas mūsu teritorijā ir noteiktas.”

S. Kalniete pārstāv deputātu grupu, kurā ietilpst deputāti no Francijas. Kopumā lauksaimniecības komitejā noteicošais tonis pieder Vācijas, Francijas un Itālijas deputātiem. Likumsakarīgi, ka tika uzdots jautājums, vai ir iespējams izmantot šo apstākli, aizstāvot Latvijas intereses Eiropā? S. Kalniete atzina, ka, strādājot diplomātijā, ļoti labi jāzina citu valstu intereses, lai uz šo zināšanu pamata varētu atrast veidu, kā pietuvoties vēlamajam rezultātam pēc iespējas tuvāk. Vārdu sakot, neizslēdz šādu iespēju. Bet atzīst, ka tik lielu budžeta daļu, kāda pašlaik tiek tērēta lauksaimniecībai, ES vairāk nevar turpināt tērēt. Līdzekļi netiek ieguldīti zinātnē, tādējādi tā kļūst konkurētnespējīga.

Ilona STEPIŅA