Par kristības ūdens īpašo spēku zina visi. Ne jau velti ticīgie cilvēki dievnamos izstāv garas rindas, lai saņemtu šo brīnumūdeni, kas pēc īpaša svētīšanas rituāla iegūst apbrīnojamas spējas dziedināt garīgās un fiziskās kaites. Turklāt ar to apslacina mājas un dzīvniekus. Taču, kā zināms, Triju Ķēniņu dienā svēta ūdeni ne tikai dievnamos, bet arī ūdenstilpēs. Šī tradīcija jau vairākus gadus turpinās arī Krāslavā.
... Bija salta janvāra diena, pūta viegls vējiņš. Godīgi sakot, atrašanās svaigā gaisā sagādāja maz patīkamu emociju. Bet pār Persteņa ezeru skanēja garīgās dziesmas, pāršalcot tuvāko apkārtni. Sievietes priecīgām, starojošām sejām slavināja Dievu. Kad pienācām tuvāk, izrādījās, ka viņas to darīja, trīsreiz ienirstot jordānā — platā āliņģī, kas bija izcirsts krusta formā un kuru dienas otrajā pusē svētīja tēvs Aleksandrs. Gan padzīvojuši cilvēki, gan pavisam jauni — kā vīrieši, tā arī sievietes; pirmo reizi dzīvē un jau piekto reizi, vieni ar bailēm, citi tā — it kā to darītu regulāri...
Uz šo kristības ezera krastu cilvēkus vilina dažādi, bieži vien ļoti personīgi iemesli. Kaut arī šie cilvēki ir dažādi, no šejienes viņi aiziet gandarīti un apskaidroti.
Gaļina nāk uz šejieni nu jau vairākus gadus. Lūk, ko viņa sacīja: “Bieži vien cilvēks šajā dienā atnāk uz baznīcu tikai tāpēc, lai saņemtu kristības ūdeni. Visi drūzmējas, nikni raugoties cits uz citu un grūstīdami ar elkoņiem uz visām pusēm. Pēc tam uzskata, ka pienākums ir izpildīts. Turklāt katram ticīgajam ne mazums jāpapūlās... Mēs ar mazmeitu godīgi ieturējām gavēni. Tad svētku priekšvakarā sakārtojām māju, sacepām pīrādziņus, palīdzējām sapost diev-namu. Gatavojāmies ne tikai miesīgi, bet arī garīgi, piedalījāmies visos dievkalpojumos, visa ģimene pēc krustaceļa ieturēja pusdienas. Tāpēc visā pilnībā izbaudījām svētku gaisotni. Īsta svētlaime!”
Neviens ilgi neuzkavējās uz ledus, kas arī saprotams, īpaši pēc tādām ekstremālām ūdens procedūrām. Taču nelielas ticīgo grupas nomainīja cita citu, un pie Krāslavas jordānas visu laiku bija cilvēki. Bet kāds vienkārši atnāca uz ezeru pēc ūdens, paļaujoties uz Dievu un kristības ūdenī saskatīja pēdējo cerību un glābiņu...
Piekrītiet mums, tie cilvēki, kuri ir spējīgi uz šādu rīcību, izraisa cieņu. Nē, vairāk — sajūsmu. Viņi pārvarēja aukstumu, pārvarēja sevi, savas bailes un nedrošību — vai tad tā nav īsta drosme? Uz to ir spējīgi cilvēki, kuri nekad nesūdzas, ne-činkst, neieslīgst depresijā. Viņi zina: viss nokārtosies, viss būs labi, jo viņiem galvenais ir ticība.
Marina NIPĀNE
.jpg)
.jpg)
